Viņi glāba pasauli

2014. gada 14. marts 00:00

1040

Dainis Brūniņš: “Kad saņēmu pavēsti, tur jau nebija rakstīts, ka būs jādodas uz Černobiļu.”

Šogad aprit 28 gadi kopš avārijas Černobiļas atomelektrostacijā Ukrainā. Viens no avārijas seku likvidētājiem - Dainis Brūniņš no Ozolkalna “Dzirkstelei” piekrita padalīties savās atmiņās.

Atnāca pavēste, bet nojausmas nebija
Dainis nesūdzas. Viņš nevienam neko nepārmet. Iespējams to, cik patiesībā ir smagi, un to, cik toreiz bezvērtīga bija cilvēka dzīvība, zina un izjūt tikai viņš pats.
Dainis atceras, ka bijis 21 gadu vecs, kad atnākusi pavēste par ierašanos kara komisariātā. Tas noticis 1986.gada novembrī. Tajā mirklī viņš vēl nenojautis, kur patiesībā būs jādodas. Kad viņu aizveda uz kara daļu Rīgā un iedeva armijas formu, sapratis, kurp patiesībā vedīs ceļš. “Kad saņēmu pavēsti, tur jau nebija rakstīts, ka būs jādodas uz Černobiļu. Tajos laikos runāja, ka uz Černobiļu ņem tikai ģimenes cilvēkus, kuriem ir bērni, bet man nebija ne ģimenes, ne bērnu. Es nesen biju atgriezies no armijas,” atceras Dainis.
Sākumā viņš strādājis apdzīvotā vietā Stečanka pie Černobiļas par kravas automašīnas šoferi. Viņa pienākumos bija saindēto augsni vest uz kaitīgo atkritumu kapsētu. Pēc laika bija jādodas strādāt uz Pripeti. “Biju pie paša reaktora,” atceras Dainis.
Kopumā avārijas seku likvidēšanas darbos pavadījis aptuveni 15 līdz 18 dienas un decembra sākumā jau bijis mājās. “Tiklīdz tika saņemta attiecīgā rentgenu deva, tā varēja doties mājās. Bet neko jau tur nemērīja. Un patiesību, cik rentgenu saņēmām, neviens nezina. Stāsta, ka iedeva mums aizsarglīdzekļus. Kādi aizsarglīdzekļi?! Parasts drēbes uzpurnis, līdzīgs, kāds ir celtniekiem, kuri strādā putekļos. Ko lika, to darīju. Bet, kas bijis, tas bijis,” stāsta Dainis.

Radiācija izdara savu
Kad viņš ieradies uz avārijas seku likvidēšanas darbiem, vietējos iedzīvotājus vairs tur nemanījis. “Mūs no rīta iesēdināja mašīnā aizveda uz Pripeti, kur mēs savukārt iedarbinājām savas mašīnas, un strādājām visu dienu. Pusdienojām turpat Pripetē uz laukuma. Ēdienu mums atveda termosos. Bet vakarā mūs veda uz kādu pamestu skolu, kur arī nakšņojām. Bija tur gulbenieši, arī vīri no Tukuma un Talsiem, lietuvieši, igauņi, krievi,” atceras Dainis.
Daba, kad viņš tur ieradies, bijusi rudā krāsā. Mājās – cilvēku atstātās mantas, sabojājies ēdiens, visapkārt kaķu un suņu līķi. Iespējams, bija tādi, kuri pēc katastrofas mēģinājuši kaut ko paņemt no svešām mājvietām. “Vai jēga bija kaut ko zagt? Tie paši auskari. Ja izmērīja radiāciju, tad varēja konstatēt, ka tie izstaro 9 rentgenus stundā! Panēsā apmēram stundu un jau esi kurls,” saka Dainis, kurš pats līdz 21 gada vecumam nezinājis, kas ir ārsti un slimnīca. Plikām kājām ziemā varējis pa sniegu staigāt. Atgriežoties mājās no Černobiļas, jutis, ka sāp kauli, izkrīt zobi. Radiācija bija darījusi savu. Bet viņš nepievērsis tam uzmanību un pie ārstiem uzreiz negājis. Strādājis, kamēr varējis. Tad uzzinājis par tiem, kas devušies jau aizsaulē, dzirdējis, ka citi nokārtojuši invaliditātes grupu, un devies uz Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcu Rīgā. Tas bijis aptuveni 2000.gads. Tad arī uzzinājis par dažādām veselības problēmām.
“Reizēm bija dusmas, ka man komisijā ir jāpierāda, ka patiešām es tur biju un ka man patiešām sāp kauli. Tādos brīžos bija sajūta, ka viņi uzskata, ka es pats pie tā esmu vainīgs. Bet tajos laikos jau bija tā - ja izvairījies no kara komisariāta, lika pat cietumā. Tie, kas izvairījās, laikus bija uzzinājuši, ka var sūtīt uz Černobiļu, un pavēsti neparakstīja. Viņi vai nu aizbrauca prom uz laukiem, vai arī iegūlās slimnīcā, sameklēja sev attaisnojošu iemeslu,” saka Dainis.
Černobiļā aizvadītās dienas tāpat kā citiem atstājušas smagas sekas arī uz Daiņa veselību. Tagad, cik veselība ļaujot, tik viņš arī savā saimniecībā strādājot.

Atklāj izstādi par “černobiliešiem”

Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejā pašlaik ir apskatāma Latvijas Ugunsdzēsības muzeja ceļojošā izstāde „Tiem, kas glāba pasauli”. Uz izstādes atklāšanu ieradās arī vairāki černobilieši.
Kopumā avārijas seku likvidācijas darbos radioaktīvā piesārņojuma zonā piedalījās vairāk nekā seši tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, vairāki desmiti no tiem – Gulbenes novada cilvēki. Pēc statistikas datiem Gulbenes novadā šobrīd ir 42 Černobiļas seku likvidētāji.
Latvijas savienības “Černobiļa” biedrības prezidents Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks atgādināja, ka 1986.gadā no Latvijas uz avārijas seku likvidēšanu tikai iesaukti vairāk nekā 6000 cilvēki, no tiem tagad 3000 ir invalīdi, daudzi ir zaudējuši darbspējas, 1048 ir miruši. Kopumā avārijas seku likvidācijas darbos piedalījās aptuveni 800 000 cilvēku no visas Padomju Savienības. “Viss, kas bija saistīts ar atomelektrostacijām Padomju Savienībā, bija slepens. Presē bija rakstīts, ka tādas avārijas nevar notikt, bet notika. Līdz Černobiļas avārijai notika avārijas arī citās atomelektrostacijās, bet tas tika noklusēts. Daudz kas tika noklusēts. Tagad ir cits laiks, ir vairāk ir informācijas,” teica biedrības prezidents.
Savās atmiņās un sajūtās dalījās arī Latvijas Savienības “Černobiļa” Gulbenes nodaļas vadītājs Vilnis Kvēps. Viņš vairs nesvin Līgosvētkus - neēd sieru un nedzer alu -, jo tieši šajā dienā tika izlemta viņa tālākā dzīve. Uz Černobiļu viņš devās taisnā ceļā no sava darba, sākumā nenojaušot, uz kurieni dosies. “Neteica, kur sūtīs, tikai tad, kad jau nokļuvu Kauņā, sapratu, kur dodos,” atceras V.Kvēps. Desmit dienas strādājis pie paša reaktora un desmit dienas Pripetē. ”Esmu redzējis reaktoru, jo tad, kad es tur strādāju, sarkofāga nebija,” atceras V.Kvēps.
Tā kā arī tehniku radiācija skāra pamatīgi, bijušas vairākas transporta kapsētas, kurās vienkopus tika savesta tā tehnika, ar ko cilvēki tur bija strādājuši. “Šajās kapsētās atradās milzīgās vērtības. Nezinu pat, cik tās lielas. Kad ar tehniku tika nobrauktas sešas līdz astoņas dienas, tad tā tika iestumta kapsētā. Tai pa virsu nogāja buldozers un to saspaidīja. Pēc tam viss tika iebetonēts,” stāsta V.Kvēps. Atgriežoties Gulbenē pēc avārijas seku likvidēšanas, cilvēki centās no viņa izvairīties, nedeva roku, baidījās.
Atceroties Černobiļas katastrofu, viņš tagad velk līdzīgas paralēles ar veikala “Maxima” sabrukšanu Rīgā. “Speciālisti būvēja ātri un lēti. Tas, kas ir ātri un lēti, tas viss ir nolemts iznīcībai,” uzskata V.Kvēps.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viņi glāba pasauli

Kategorijas