Sumina simtgadnieku

2014. gada 18. marts 00:00

630

Stradu pagastā šogad simts gadu jubileju sagaidījis Aleksis Pošeiko

Nozīmīgu dzīves jubileju - simts gadus – šonedēļ svin Stradu pagasta iedzīvotājs Aleksis Pošeiko.

Arī viņa vecāki - ilgdzīvotāji
Jubilejā sirmgalvim netrūkst radu sveicienu, saņemts apsveikums arī no Valsts prezidenta Andra Bērziņa. Ciemos pie jubilāra vakar ieradās arī Laura Kļaviņa un Anna Rone, kuras jubilāru sveica Stradu pagasta vārdā, dāvājot ziedus, saldumus, 100 eiro un izsakot laba vēlējumus. L.Kļaviņa uzsvēra, ka pagasts ir pagodināts, ka tik nozīmīgs jubilārs ir tieši Stradu pagastā.
Par simtgadnieku ikdienā rūpējas viņa meita Maruta Siliņa. Viņa stāsta, ka tēva dzimtā vieta esot Balvi. Tēvs nākot no kuplas, proti, 11 bērnu ģimenes, no viņiem palikuši pieci. Pagājušās nedēļas nogalē ciemos ieradies arī Alekša brālis, kurš esot divdesmit gadus jaunāks par savu simts gadus veco brāli, un māsa.
M.Siliņa stāsta, ka ne tikai viņas tēvs ir nodzīvojis tik garu mūžu. “Arī mana tēva tēvs nodzīvoja līdz 101 gadam, bet tēva mamma nodzīvoja tuvu simts gadiem,” viņa saka.
Simtgadnieka meita stāsta, ka ar īsto tēva dzimšanas datumu esot zili brīnumi, jo dzimšanas apliecībā viņam dzimšanas dienas datums ir 4.marts, vecajā pasē norādīts 15.marts, bet patiesībā dzimšanas diena tiek svinēta 17.martā.

Mierā nesēdējis
M.Siliņa domā, ka tēva garā mūža noslēpums ir viņa stiprie nervi, jo kam tik neesot bijis jāiziet cauri un ko tik tēvam nenācies piedzīvot. Neilgi pirms krievu armijas ienākšanas viņš iesaukts 15.divīzijā. Tas bijis 1944.gada pavasarī. “Tēvs ir bijis iesaistīts arī kaujā pie Belgradas un ticis ievainots. Nonācis hospitālī un tad nokļuvis krievu gūstā. Viņš rakstīja vēstules uz mājām, bet atbildes nesaņēma, līdz ar to domāja, ka tuvinieki gājuši bojā. Savukārt mājinieki domāja, ka viņš ir gājis bojā, jo nesaņēma no viņa nekādas ziņas. Acīmredzot vēstules tika iznīcinātas,” stāsta M.Siliņa.
Savukārt 1949.gada 25.martā A.Pošeiko izsūtīja uz Sibīriju. Tur viņš nodzīvojis līdz 1958.gadam. “1957.gadā viņš saņēma medaļu par neskarto zemju apgūšanu, un 1958.gada sākumā brauca uz mājām. Kopš 1959.gada maija visu laiku dzīvo Zeltalejā. Tēvs teica, ka tad, kad būšot pensijā, nevienu dienu neiešot darbā, bet nekā. Pa darbiem šiverēja līdz pat 70 gadiem. Savukārt 80 gados vēl kāpa uz jumta, lai pārbaudītu, vai pareizi latiņas uzsistas piebūvei. Mierā nebija nevienu mirkli, kamēr vien varēja. Strādāja un strādāja. Tagad arī iekšā vēl gars liels, lai gan divus gadus nav bijis ārā. Pirms tam gan vasarā šūpuļkrēslā ārā sauļojās. Vairāk nekā desmit gadus tēvs vairs neredz. Varētu vismaz televīziju paskatīties, bet tagad viņš dienas pavada, klausoties radio. Viņš ir arī ļoti kārs uz saldumiem,” stāsta simtgadnieka meita.
Jubilāram ir divi bērni, četri mazbērni un viens mazmazbērns.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sumina simtgadnieku

Kategorijas