,,Līdz pēdējam zobam!”

2014. gada 18. marts 00:00

(Turpinās no 11.marta)

Reizēm to sapnī ieraugu kā zvaigžņotā debesu velvē... un nočukstu: ,,Mana labā vecā māja!” Man žēl, ka retāk sapņoju par savu bijušo māju. Reizēm karsta asara norit: es, Latvija, mīlēju tevi! Tā bija! Es pasaulē devos savu laimi atrast, pasauli redzēt. Vai satiku cerēto, un vai Latvijā kādreiz atkal būs manas mājas? Vai tu, līdzīgais izceļotāj uz Īriju, Angliju, Holandi, Ameriku, Vāciju, atgriezīsies Latvijā? Vai pārnāksim? Vai liepai piekļāvušies, slacīsi prieka asarām pelēkā koka stumbru? Vai varbūt Latvija būs tikai brīvdienu zeme? Es nezinu, kā būs, bet esmu sapratusi vienu, ka māja, tāpat kā īsta mīlestība, ir viena... Tikai viena! Zib kilometri trakā skrējienā, un es steidzos uz vietu, ko jūtu par savu glābiņu, cerību un saviem spārniem. Tie kļūst arvien stiprāki. Saprotiet mani! Es tagad esmu citādāka, nekā biju, es pieņemos spēkā un prātā, es augu citā zemā un nākotni zīlēju, Jaungadā lejot alvas laimītes kā toreiz bērnībā, un tulkoju tās. Ak, piedod, Latvija! Ir taču tā, ka arī pamāti var iemīlēt un māti pieminēt, kad sirdi skumjas māc...
Mēs periodiski, skumju vai prieka mākti, pieminam savus tuvos cilvēkus. Kad brālis uz tēva kapa viņa simtajā dzimšanas dienā uzlika pieminekli, tuvāko radu pulkā atplauka atmiņas.
Savās atmiņās skolai pirms vairākiem gadiem skolas jubilejas sakarā rakstīju:
,,Ikviens vēl miņu glabājam par skolas dienām labajām...” dzirdu melodiju, kas skanēja tolaik, kad manai paaudzei bija skolas gadi. Tas bija sen, 1946.gadā, kad sāku skolas gaitas Tirzas septiņgadīgajā skolā. Karš formāli bija beidzies, un miers skaitījās iestājies uz laiku laikiem, tomēr vēlāk uzzināju, ka bija jau sastādīti saraksti par izvedamajiem pagasta iedzīvotājiem uz attālajiem PSRS rajoniem. Pieaugušo atmiņā bija 1940. – 1941. gada izsūtītie, ko baidījās runās pat pieminēt. Es ģimenes lokā klausījos runas par karu, notikumiem tuvākā un tālākā apkārtnē, braucot bēgļu gaitās līdz Dzērbenei un zirga pajūgā kopā ar vecākiem atgriežoties mājās, kas, par laimi, nebija nopostītas. Mana ikdiena tomēr nešķita draudīga, drīzāk jau interesanta. Pieaugušiem bija savas rūpes, un manas dienas aizpildīja bērnības gaišo krāsu notikumi un rotaļas. Kad 1949.gada 25. martā notika neparedzamais un uz mūsu trešo klasīti torīt neatnāca Arnis, Jānis, bet uz citām klasēm vēl vairāki bērni, brīnījāmies: Kā tad tā! Ko sliktus bija norijuši mani skolas biedri? Kāpēc? Ko viņi nebija darījuši? Pieaugušie klusēja. Lasīt mācoties vai ik dienas vērāmies uz sarkanās drānas pie sienas piekārtos lozungus, kādi toreiz bija vai visās sabiedriskajās vietās. Mūsu klasē bija plakāts ar dižā dzejnieks Jāņa Raiņa vārdiem: „Ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek! Ikviens lai to uguni kurina, kas visu pasauli sasilda!” Mēs arī pielikām savas bērna rokas un spēkus, lai darītu to pašu, ko citās lauku skolās bērniem mācīja: lasīt, rakstīt, rēķināt un arī vēlāk domāt. Mūsu ģimenes toreiz laikam neprata „pa jaunam un pareizi domāt”, jaunā – padomju vara bija atnākusi nesen, ar citādu kārtību, nekā bija pierasts iepriekš, un varai vajadzēja vai nu pakļauties, vai arī …Vai mani torīt 1949.gada 25.martā izvestie klasesbiedri izrādījušies ienaidnieki? Daži no viņiem bija arī pionieri. Labākajiem skolēniem vajadzēja stāties pionieru organizācijā, arī man, jo mani vecāki bija skolotāji. Bija jākļūst par jaunās padomju iekārtas cienīgiem pilsoņiem. Un mēs pielāgojāmies jaunajiem apstākļiem. Zināju, ka tēvs – skolas skolotājs - paslepus bija stiepis no skolas bibliotēkas uz mūsu mājas bēniņiem tolaik aizliegtās un iznīcināmās grāmatas: “Latvija. Daba. Tauta.”, “Mazās jaunības tekas”, Kārļa Skalbes darbus, Jāņa Akuratera stāstus un citas bibliotēkā nevēlamās grāmatas. Es tās brīvajos brīžos lasīju, un man tās patika. Man uz visstingrāko tika pieteikts nevienam neko nestāstīt un draudzenēm nekādā gadījumā grāmatas nerādīt. Tomēr vecāki laikam nebija droši, ka turēšu mēli aiz zobiem, un kādu dienu, kad gribēju atkal tās pašķirstīt, vairs nevienu neatradu. Piesardzība nekad nav par skādi! Mēs bijām piesardzīgi. Pamatskolas gados es izvairījos fotografēties ar sarkano pionieru kaklautu zem skolēnu formas baltās apkaklītes. Tas, liekas, bija mans protests un arī bailes, ka, „laikiem mainoties”, varētu sekot jaunas represijas un mūs represēt. Visādi runāja. Mēs, pēckara bērni, politikā īpaši neiedziļinājāmies, vismaz mazākajās klasēs ne, mums spēles, draiskulības un ikdienas notikumi bija mūsu, bērnu, pasaule, kas nesaistījās ar lielo cilvēku saprašanu. Jā! Mūs „potēja ar politiskām iespaidošanas potēm”: mēs glītrakstīšanā simtiem reižu rakstījām: ,,Staļins - mūsu tēvs. Lielais Staļins. Ļeņins - mūsu tēvs. Lielais Ļeņins - bērnu draugs...” Taču atzīmes jau lika par rokrakstu. Manā bērnībā skaista rokraksta izkopšanai tika pievērsta lielā uzmanība.
Man bija lemts būt par skolnieci skolā, kurā pēckara laikā strādāja abi vecāki, un tas daudzreiz nebija viegli, jo man bija jābūt par paraugu citiem gan uzvedībā, gan sekmēs, gan jāprot „turēt mute,” jo ne viss, kas notika politiskajā arēnā un kas tika apspriests mājās, bija bērna mazajām ausīm domāts. To es sapratu agri.
Vēlos tagad papildināt no tēva biogrāfijas to, par ko ilgi nedrīkstēja runāt.
Mans tēvs bija pirmās brīvvalsts laikā dienējis virsdienestā Latvijas armijā. Arī viņš bija Latvijas armijas vasaras manevros Litenes nometnē, un, kad uzvarētāju armija sāka izrēķināšanās akciju, tēvs kopā ar dienesta biedru izdevīgā brīdī „ņēmis vagu.”
Atradu par Osvaldu Ķezberi – dzejnieces Elzas Ķezberes vīru interneta vietnē (autore I.Akmeņkalne). kuru atļaujos publicēt, lai spilgtāk izprastu notikumu, kurā gan tēvs vairs nebija klāt, jo viņam izdevās izglābt savu dzīvību. Tomēr tādēļ es viņu neuzskatu par zaķapastalu.
Citēju. Bijis tā:
“Litenes poligonā un blakus esošajā Ostravas nometnē 1941. gada pavasarī atradās lielākā daļa (90 procenti) Latvijas armijas, kurā bija ap 20000 kareivju un vairāk par 2000 virsnieku. 1940. gada 17.augustā PSRS Aizsardzības tautas komisārs maršals S.Timošenko bija izdevis pavēli par Latvijas Nacionālās armijas ieskaitīšanu Sarkanās Armijas sastāvā, izveidojot 24. strēlnieku korpusu. Krievu poļitruki un komisāri sāka pāraudzināšanas darbu.
Jau vasaras sākumā no Litenes nometnes sāka pazust augstākie virsnieki. It kā komandēti uz Maskavu, uz kursiem, bet no šīm «mācībām» tā arī neviens netgriezās.”
Arī O.Ķezberis bija Litenes nometnē, sapierŗu bataljonā. Noskaņojums virsniekiem bija drūms. Poļitruki norūpējušies kaut ko pārsprieda savā starpā, līdz nometnei bija nonākusi vēsts, ka Gulbenes stacijā stāvot aizrestoti vagoni. Kas sagaidāms? Uzausa 14. jūnija rīts. Virsniekiem paziņoja, ka jāpiedalās lauka mācībās, visiem lika pulcēties pie mašīnām braukšanai uz «mācību» vietu.
Kā noticis latviešu virsnieku arests Litenes nometnē, sīki aprakstījis Roberts Gabris darbā «Latvju virsnieks Nr. 35473». Ar viltu, maskējoties ar «taktisku apmācību» nepieciešamību, virsniekus ieveduši mežā, sarkanarmiešu ielenkumā, un majors Gurešins iesācis: «Naši sevodņešņije učeņija,» - bet tad pēkšņi ierēcies: «Ruki verh!» Pēc tam virsniekiem atņemti ieroči, pavēlēts gulties zemē, norauti uzpleči, zīmotnes. Tad pavēle – uz mašīnām!
Tālāk autors stāsta: «Mūs sasēdina uz soliem, liek saāķēties elkoņos un rokas priekšā sakrampēt. Brīdina: lieka kustība, sarunas vai roku atlaišana – tiks šauts bez brīdinājuma».
Jūnija naktis ir īsas, agri aust gaisma. Bet baismās deporācijas izpildītāji nemaz necentās slēpties nakts tumsā. Droši vien tā bija ieplānots: lai iedzīvotāji redz un nodreb bailēs un šausmās. Virsnieki mašīnās bija sasēdināti tā, kā aprakstījis R. Gabris, bet gar mašīnu pakaļējo bortu sēdēja 3 – 4 plintnieki, pret virsniekiem pavērsuši durkļus. Daudzas mašīnas bija bez jumta, tādēļ drūmā procesija bija skaidri redzama. Cita aiz citas, cita aiz citas mašīnas, motoriem rēcot, veda nelaimīgos uz Gulbenes staciju, kur viņus jau gaidīja aizrestoti lopu vagoni.
Kādēļ?
Uz kurieni viņus vedīs?
Virsniekus, kuri Gulbenē bija priekšzīmīgas uzvedības etalons, stalti, skaisti, kuri nebija raidījuši pret sarkanarmiešiem nevienu šāvienu, kā noziedzniekus, kā lopus sadzina aizrestotos ešalonos, lai vestu pretī iznīcībai 600 – 700 kilometrus, aiz polārā loka.
Nojaušot, ka gaidāms kas
ļauns, dzejniece ar bērniem bija aizbraukusi uz Litenes nometni, lai būtu tuvāk vīram. Pēdējā rītā meitenītes lipušas pie tēva kā dadzīši. Mierinot raudošo sievu, Osvalds Ķezberis teicis vīrišķīgus vārdus: «Nedrīkst gausties par atsevišķa cilvēka likteni, kad bojā iet valstis!»
Sargeņģelis sēdējis uz mana tēva pleca arī vācu okupācijas gados. Lai izvairītos no iesaukuma vācu armijā, tēvs rentēja 30 hektārus zemes no saimniekiem. Ar pateicību sirdī atceros toreizējo Brūveru māju saimnieci, izglītotu cilvēku, kas spēja iegrozīt savas saimniecības lietas tā, ka varēja pierādīt, ka zeme jāizrentē tieši mūsu ģimenei. Tēvs bija ļoti neatlaidīgs gan kā zemnieks, gan vēlāk, pēc kara, strādājot Tirzas skolā. Pēc vecāku, ticīgu katoļu vēlēšanās tēvs bija mācījies Aglonas garīgajā seminārā. Tāda izglītība padomju varas laikā nebija pat pieminama. Tēvs mācījās gan Valmieras pedagoģiskajā skolā, gan vēlāk Ļeņingradas Leshafta fizkultūras institūta neklātienē. Skolas darbā viņš esot bijis kluss, darbīgs un ļoti mērķtiecīgs. Daudzus gadus es sirdī nēsāju nepamatotu smagumu it kā pārmantotu vainas apziņu par tēva rīcību, kad 1949. gada 25. martā, viņu nozīmēja par šķūtnieku deportēto cilvēku vešanai uz Biedrības namu. Lizuma stacijā otrā dienā nelaimīgos gaidīja aizrestotie ešeloni. Izsūtīti „tautas ienaidnieki” izrādījās arī sievietes, bērni un vecie ļaudis. Pēc daudziem gadiem 2013. gada augustā, Tirzas Kancēna kapos atklāja politiski represēto piemiņai veltītu melna granīta pieminekli ar mūsu novadnieces Elzas Ķezberes rindām.

(Turpinājums nākamajā otrdienā)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

,,Līdz pēdējam zobam!”

Kategorijas