“Es vēlos mājās pārnākt”

2014. gada 27. marts 00:00

Novadā notiek Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumi

Šo dziesmu pirms 65 gadiem aizrestotos preču vagonos, šķērsojot Latvijas un Krievijas robežu, dziedāja sievas, meitas, māsas, vīri un brāļi. Dodoties pretim nezināmajam liktenim, tā bija viņu vislielākā vēlēšanās. Ar asarām acīs nelielais sirmo vīru un sievu pulciņš šo dziesmu klusi dziedāja arī Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumā Gulbenes dzelzceļa stacijā.
„Sitieni pie durvīm. Pavēle atvērt. Tāds bija 25.marts pirms 65 gadiem daudzās latviešu ģimenēs. Sveša vara bez jebkāda juridiska pamatojuma nakts melnumā ieradās ļoti daudzās latvju sētās. Tika pavēlēts posties tālam ceļam. Bija jāatstāj iekoptās saimniecības, dzimtās mājas. Tikai no Gulbenes apriņķa vien tika aizvestas 550 ģimenes, tostarp 150 bērni vecumā līdz septiņiem gadiem, katrs ceturtais no aizvestajiem bija bērns vecumā līdz 16 gadiem. Katrs sestais – vecumā līdz 60 gadiem. 31 vilciena ešelons ar 1974 preču vagoniem uz austrumiem aizveda vairāk nekā 40 tūkstošus latviešu. Manā ģimenē no septiņiem savulaik uz Sibīriju izsūtītajiem šodien esmu palikusi vienīgā. Pavisam nesen apglabāju savu māsu,” stāsta Gulbenes politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča.
Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs, liekot apzināties notiekošo Ukrainā, aicināja ikvienu turēt godā un sargāt mūsu Latviju, stāstīt par tās vēsturi šodienas jaunatnei.

Mammas un vecmāmiņas piemiņai
Ziedus piemiņas zīmes pakājē daudzi klātesošie nolika savu vecāku un vecvecāku piemiņai. „Katru gadu šajā dienā nāku uz dzelzceļa staciju, lai pieminētu savu mammu. Kad viņa tika apcietināta, man bija tikai desmit gadu. Ir ārkārtīgi smagi atcerēties to laiku. Diemžēl viņa nepiedzīvoja šo laiku, kad Latvija atkal kļuva brīva. Pēc pasākuma došos viņu apciemot Gulbenes kapos,” cenšoties savaldīt emocijas, saka gulbeniete Lilita.
„Es nāku godināt savas vecmāmiņas piemiņu, kura tika apglabāta Sibīrijā. Skolā mācījos 1.klasē, kad viņu aizveda. Bija patīkami redzēt, ka šogad pasākumā piedalījās arī skolēni, tomēr viņi šo cilvēku stāstus neuztver nopietni. Ja cilvēks pats nav gājis tam visam cauri, tad ir grūti saprast, kāpēc tā izrīkojās. Skolās daudz vairāk ir jāskaidro Latvijas vēsture,” saka Antonija Stūrīte no Gulbenes.

Pirmā doma, ka mūs nošaus
Aina Lapiņa, kura šodien dzīvo Gulbenē, kopā ar vecākiem deviņu gadu vecumā tika izsūtīta no Tirzas pagasta. „Vispirms mūs aizveda uz Lizumu, bet no Lizuma uz Gulbeni. Es toreiz nesapratu, kas notiek. Bija rīts. Mammai vajadzēja braukt šķūtniekos, lai ar zirga pajūgu vestu granti. Atceros, viņa torīt man teica, lai brīdi pagaidu, ka pa ceļam aizvedīs mani līdz Tirzas skolai, kur mācījos 2.klasē. Paskatījusies pa logu, redzēju, ka brauc pajūgi. Iebrauca arī pie mums. Starp vīriem, kas lika ātri saposties, bija arī mana tēva draugs. Tēvs nesen bija atvests no slimnīcas. Kuļmašīnā viņam tika norauta kāja. Paziņa man pavēlēja ar viņu nesarunāties,” atceras A.Lapiņa.
Lai piedalītos piemiņas pasākumā Gulbenē un satiktos ar tiem, ar kuriem būts kopā izsūtījumā, no Siguldas bija atbraukusi Grieta Špickofa, kura 11 gadu vecumā kopā ar vecākiem tika izsūtīta no Gulbenes. „Neviens nepateica, kur tiksim vesti. Mammai pirmā doma bija, ka uz nošaušanu. Mums visiem bija lemts atgriezties Latvijā pēc sešarpus Sibīrijā pavadītiem gadiem, bet šodien no ģimenes esmu palikusi viena pati,” stāsta G.Špickofa.
Ziedus pie piemiņas akmens un zīmes dzelzceļa stacijā nolika gan politiski represētie un viņu tuvinieki, gan Gulbenes novada domes un pilsētas pārvaldes pārstāvji, gan jaunieši. Pēc tam visi pulcējās dzelzceļa stacijas telpās, lai kādu brīdi kavētos atmiņās. Piemiņas pasākumi notika arī citviet novadā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Es vēlos mājās pārnākt”

Kategorijas