Ne sveiki, ne labdien!

2014. gada 28. marts 00:00

Neesam strīdējušies vai mantu dalījuši, bet māsīca, pusaudze, gandrīz nekad nesveicinās. Draudzenes dēls pēc skolas bieži ieskrien pie mums darbnīcā, kur nelielā telpā rosāmies vairākas sievietes. Ne labdien, ne sveiki no viņa nedzirdam. Kolēģis, ieradies birojā, dažkārt paiet garām klusējot. Vai esam šiem cilvēkiem tik nepatīkami vai nevērtīgi, ka nav pat vērts sasveicināties? Varbūt vecāki nav ieaudzinājuši elementāru pieklājību?

Materiālisms pār cilvēcību
Psiholoģe Laima Kārkliņa pieļauj, ka šķietamās nevērības, paviršības, nepieklājības dziļākās saknes iestiepjas globālā problēmā – ļaudis atsvešinās cits no cita: “Jo vairāk pasaulē ienāk mantu kārība, jo mazāk vietas paliek cilvēkam. Gribam lietas, par kuru esamību agrāk pat nenojautām: mobilie tālruņi, datori, sadzīves tehnika, automašīna, īpašumi un vēl, un vēl. Krītam kārdinājumā, cenšoties cits citu pārspēt un pārsteigt, rodas vēlme iegādāties arvien vairāk un vairāk, veco nomainīt pret jauno, modernāko. Tas, neapšaubāmi, atstāj ietekmi uz attiecībām. Cilvēki atsvešinās, kļūst par ienaidniekiem pat bez kara. Vieni pērk, otri pārdod, un tas, kurš laipni izsniedz naudas aizdevumu, pēc neilga laika kļūst par negantāko pretinieku. Jo grib savu naudu atpakaļ un daudz vairāk, nekā aizdevis. Kur tad nu vairs vienam otru sveicināt?!”
Daudzās izklaides un iespējas, ko piedāvā materiālā pasaule, ir tik aizraujošas, ka šķiet – otrs cilvēks nemaz nav vajadzīgs. TV seriālos varam pārdzīvot visas mīlestības formas un izpausmes, internetā, paslēpušies aiz segvārda, runāt visu, ko vēlamies, turklāt gandrīz bez jebkādam sekām. Rotaļlietu pasaule tik pārsātināta, ka sāk likties: neko citu nevajag, tikai naudu, naudu. Dzīvas cilvēku attiecības zaudē jēgu, secina psiholoģe.
Kontaktēšanās virtuālajā vidē ienesusi pārmaiņas spējā vienam otru uztvert un adekvāti reaģēt. Internetā informācija tiek pasniegta un uztverta nepilnīgi: izpaliek pats būtiskākais – verbālā komunikācija, arī sveicināšanās. Tiekoties klātienē, cilvēki sarunājas un paralēli pasaka ļoti daudz ar balss intonāciju, sejas izteiksmi, žestiem. No emocionālās attieksmes iespējams sacīto uztvert pilnīgāk. Sazinoties ar īsziņu, elektronisko vēstuļu palīdzību, kļūstam lakoniski, izlīdzamies ar saīsinājumiem, aprautām frāzēm, simboliem.

Jēga – attieksmes paušana
Pieklājības likumi nav patiesības pašas par sevi, bet gan čaula saturam, kam būtu jābūt mūsos. Tie var palīdzēt cilvēkam, kura saturs nav ne tuvu ideāls, būt citiem tīkamam un pieņemamam. Taču, ja pat ārējā čaula liecina par nelāgu saturu, varam būt droši – tur iekšā tiešām nekā laba nav. “Pašos pamatos sveicināšanās jēga ir labvēlīgas attieksmes paušana pret otru cilvēku,” atgādina psiholoģe. Tā saucamajās lietišķajās attiecībās cilvēki pārstāv noteiktas lomas un jomas, nozogot, iznīcinot daudz ko no cilvēciskā. Ja mūs ar sveicienu laipni uzrunā tikai tāpēc, lai kaut ko pārdotu, sveiciens drīz vien kļūst par kaut ko nepatīkamu, uzbāzīgu, secina L. Kārkliņa.
Jauniešu vidū tagad skaitās stilīgi apskauties, tā izrādot prieku par sastapšanos, draudzīgumu. Paralēli vērojams, ka nereti izpaliek pedagogu un citu pieaugušo sveicināšana. Kā saskarsmes kultūru uzlabojošs solis vērtējams dažās skolās rīkotie pasākumi – sveicināšanās dienas.
Katrā kultūrā ir savas tradīcijas, katra tauta tiecas saglabāt savu mentalitāti. Mēs, latvieši, esam diezgan atturīgi, nesveicinām visus, piemēram, tramvajā, parkā, uz ielas. Apkampšanās latvietim nes citu jēgu nekā amerikānim. Piemērot to vai citu sasveicināšanās veidu – tas atkarīgs no vietas, pazīšanās pakāpes un citiem apstākļiem. Filmā “Avatars” galvenā varone lieto sveicienu “es tevi redzu!”. Ja tevi redz, neesi tukša vieta! Svarīgākais ir nevis sveiciena ārējā, formālā puse, bet ar to paustā cieņa.

uzziņai

Rokas spiediens. Parādot tukšo, neapbruņoto, uz augšu pavērsto plaukstu, cilvēki daudzviet pasaulē demonstrē miermīlīgas tuvošanās un labvēlīga noskaņojuma zīmi.
Cepures pacelšana. Parasti šo žestu izmanto vecāka gadagājuma cilvēki. Atsegta galva izsenis uzskatīta par miera, cieņas un labvēlības zīmi, kas droši vien sākās laikos, kad bruņiniekiem sava pavēlnieka priekšā vajadzēja pacelt sejsegu vai noņemt ķiveri.
Roka pie cepures. Sveicienam pacelt roku, nevis noņemt cepuri – tam bija sava praktiska nozīme. Tā kā karavīriem bija jāaizdedzina muskešu degļi, viņu rokas nosmērējās ar kvēpiem. Noņemot galvassegu ar netīrām rokām, varēja to sabojāt. Tāpēc 17. gadsimta beigās atdeva godu, vienkārši paceļot roku.
Vaigs pie vaiga. Sasveicināšanās formas izcelsme meklējama Francijā. Tā vairāk piemērota saskarsmē ar pazīstamiem, tuviem un sev tīkamiem cilvēkiem. Francijā, Spānijā, Itālijā un Dienvidamerikas valstīs, piemēram, Brazīlijā, Venecuēlā, šādi var sasveicināties arī ar svešinieku. Saskaroties ar vaigiem un ievelkot elpu, sasveicinās arī eskimosi. To gan dara tikai ģimenes locekļi un iemīlējušies pārīši.
Skūpsts uz lūpām. Daudzviet pasaulē ir populāra jauniešu vidū, kā arī pašsaprotama ļoti tuvu cilvēku starpā. Etiopijas iedzīvotājiem ikdienas sveicināšanās ar skūpstu uz lūpām ir ierasta lieta, ar ārzemniekiem tie gan tikai sarokojas.
Apkampšanās. Viens no sveicināšanās veidiem, kas pauž vissirsnīgākās draudzības, tuvības un mīlestības jūtas. Starp dažāda dzimuma, radniecības, tuvības un draudzības līmeņiem ir atšķirības apkampienu izpildījumā.
Hongi. Tradicionāla maoru sasveicināšanās Jaunzēlandē, kad saskaras kopā cilvēku deguni un pieres. Hongi nozīmē “dzīvības elpa”, un ar to saprot abu cilvēku “dzīvības elpu” apmaiņu un saplūšanu.
Koničiva. Tradicionāls sasveicināšanās veids Japānā. Saliek kopā plaukstas un paklanās.
Dūru sasišana. Ar sakļautu dūri sveicējs pieskaras otra cilvēka dūrei. Paņēmiens radās ASV 20. gadsimta vidū, kad motociklisti, apstājoties pie luksoforiem, šādi sveica viens otru, jo sarokoties tobrīd bija neērti. Mūsdienās sveiciens izplatīts sportistu, jauniešu un labi pazīstamu cilvēku vidū.
Rokas skūpstīšana. To veic tikai vīrieši sievietēm. Skūpstot roku, vīrietis nekādā gadījumā neparauj dāmas roku uz augšu vai sev tuvāk, bet gan precīzi noliecas pār to un dažu centimetru attālumā ar lūpām īsu brīdi sastingst virs delnas virspuses. Ar lūpām delnas virspusei nepieskaras! Skūpstīt roku drīkst tikai telpās. Darīt to uz ielas, pludmalē vai sabiedriskā transporta pieturvietā ir nepieklājīgi.
Dod pieci! Sveicēji viens pret otru sasit izstieptu un uz augšu paceltu roku plaukstas. Sasveicināšanās veids radies ASV 20. gadsimta 60.–70. gados sportistu vidū. Ar frāzi “dod pieci!” ir jāsaprot piecu rokas pirkstu došana sveicējam, un tas ir līdzvērtīgi rokasspiedienam.
Rokas pamāšana. Sasveicināšanās veids, kuru veic no attāluma vai gadījumos, ja jāsveic vienlaikus daudzi cilvēki.
Namaste. Tradicionāls indiešu un nepāliešu sveiciens, kas tulkojumā nozīmē “paklanīšanās tev”. Plašākā nozīmē tas tiek uztverts kā “dievišķais manī sveicina un savienojas ar dievišķo tevī”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ne sveiki, ne labdien!

Kategorijas