Gatava ārstēt pat čūsku

2014. gada 28. marts 00:00

897

Inga Dambrova: „Es vienmēr cenšos darīt to labāko, ko tajā brīdī ir iespējams izdarīt.”

Lejasciemiete Inga Dambrova ir izskatīga šarmanta sieviete. Ja tiem, kas viņu nepazīst, jautātu, kāda ir Ingas nodarbošanās, droši vien viņai piedēvētu kultūras darbinieces, skolotājas vai uzņēmējas profesiju, jo būtu grūti iedomāties Ingu kūtī, palīdzot sasirgušai govij, cūkai, aitai vai teļam. Ingas profesija ir veterinārārste. Viņa Gulbenes novadā ir pēdējā jaunākā praktizējošā veterinārārste, kura uzreiz pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā izvēlējusies darbu laukos. Kopš 1996.gada novadā šīs profesijas darbinieku kolektīvu nav papildinājis neviens jaunais speciālists.
„Mana dzimtā puse ir tepat kaimiņos – Dzelzavā. Šajā pusē ieprecējos. Kādu laiku dzīvojām Cēsīs, tad Beļavas pagasta Ozolkalnā, līdz beidzot Lejasciemā. Vecāki man skolas laikā atļāva darīt, ko pati vēlos, bet ar vienu noteikumu, ka katram darbam ir jābūt labi paveiktam. Pēc astotās klases īsti nezināju, kur mācīties. Iestājos Lejasciema vidusskolā. Trīs vidusskolas gadi pagāja tik ātri, ka atkal nezināju, ko darīt tālāk. Mammai bija sava saimniecība. Pilna kūts ar lopiem, kā jau kārtīgiem latviešiem. Man viņi itin labi patika. Izlēmu, ka studēšu Lauksaimniecības akadēmijā veterinārmedicīnu. Arī cilvēku ārsta profesijas apguvi tiku apsvērusi, bet šo profesiju izvēlējās mana vienaudze māsīca. Negribējās, lai mūs abas salīdzina, tāpēc izdarīju citu izvēli. Abās profesijās taču ir daudz kas līdzīgs. Zvana cilvēks un lūdz, lai palīdzu viņam izvilkt kaklā iestrēgušu asaku. Bilstu, lai dodas pie cilvēku daktera, bet negrib. Arī savai meitai un vīram esmu šuvusi brūci,” stāsta Inga.
- Šī profesija vairāk domāta vīriešiem vai sievietēm?
- Droši vien, ka vīrietim būtu daudz vieglāk. Mums arī akadēmijā teica, ka darbs nav viegls, ka tas būtu jādara vīrietim, tomēr, kā izrādās, Veterinārmedicīnas fakultāti katru gadu beidz astoņdesmit procenti sieviešu. Protams, ka sievietes vairāk izvēlas strādāt lielās klīnikās, dažādās kontrolējošās iestādēs, izvēlas mazo dzīvnieku ārstēšanu, bet man tomēr labāk patīk palīdzēt lielajiem dzīvniekiem. Man viņi šķiet ļoti tuvi. Jau kādu laiku mani pacienti ir arī suņi un kaķi. Viens paziņa reiz jautāja: „Inga, ja es atvedīšu čūsku, tu arī palīdzēsi?” Protams, ka palīdzēšu, lai gan dzīvē pat pieskārusies čūskai neesmu.
- Jūsu profesijā vajadzīga drosme?
- Vienmēr jābūt gatavai, ka dzīvnieks ir neprognozējams, lai cik mīļš un skaists viņš būtu. Visjaukākais un mazākais sunītis, ko savā nelielajā klīnikā, kas izveidota tepat mājās, uzceļu uz galda, var iekost. Necenšos mīlināties ar svešiem dzīvniekiem. Bija gadījums, kad kucēns tik tikko ar zobiem neieķēra sejā manai meitai, kura gribēja viņu samīļot. Dzīvnieks vienalga, liels vai mazs, ir atsevišķa dvēselīte un personība. Viņš vienmēr ir jārespektē. Ja gribas mīlināties, tad nopērc rotaļlietu un turi plauktā. Ar dzīvnieku vienmēr ir jārēķinās, bet viņš nekad nemelos. Nemelos, kur viņam sāp, ja es pieskaršos. Reizēm nemaz nevajag runāt ar saimnieku, dzīvnieks pats norāda uz kaiti. Pie dzīvniekiem nevar doties dzēris, tāpēc man ārkārtīgi nepatīk, ja tie, kas nāk man palīgā, ir lietojuši alkoholu, jo tad man ir jāuztraucas ne tikai par slimo lopu, bet tajā pašā laikā arī par cilvēku.
- Dzīvnieki, kam esat palīdzējusi, atpazīst arī vēlāk?
- Lejasciema dzīvniekiem esmu atpazīstama. Man ir klients – suns, kam medībās acī iedūrās koks, ko nācās izvilkt. Jau pirms tam viņš bija saņēmis daudzas narkozes, tāpēc šo procedūru nācās veikt, suni neiemidzinot. Kopš tās reizes, kad pagasta centrā viņš nāk pretī pa ietvi, lai gan mūs šķir aptuveni piecdesmit metri, suns pāriet otrā ielas pusē. Pat galva netiek pavērsta uz manu pusi, tikai man pievērsts acu skatiens. Atceros gadījumu. Govs nogūlās ar piena trieku. Injicēju viņai zāles. Aizbraucu arī otrā dienā. Iegāju kūtī, uzliku roku uz muguras, lai pārliecinātos, vai ir temperatūra. Paskatījos uz govi, tai mēle izkārta, knapi dveš. Jau ķēros pie medikamentu somas, paskatījos otru reizi – viss kārtībā. Tiklīdz uzliku roku atkal – mēle ārā. Tad sapratu, ka govs, mani atpazīstot no iepriekšējā vakara, tā izrādīja pretestību. Nevarēdams neko citu izdarīt, lai izrādītu nepatiku pret mani, lopiņš mani nomēdīja. Kad palīdzu dzīvniekiem, nekad nedomāju par to, ka viņiem nākas nodarīt arī sāpes. Es vienmēr cenšos darīt to labāko, ko tajā brīdī ir iespējams izdarīt. Ja pēc tam dzīvnieks izjūt naidu pret mani, lai viņš dzīvo ar šo naidu, bet viņš dzīvo. Ir gadījumi, kad cenšos palīdzēt, kā vien spēju, bet veterinārārsts nevar būt Dievs. Manā praksē ir bijuši arī skumji gadījumi, kurus nespēju aizmirst, kad saimnieki pēc tam uz mani dusmojas, kad pati jūtos ārkārtīgi slikti. Varbūt dažkārt pietrūkst zināšanu, īpaši, ja ir jāpalīdz zirgam. Šo dzīvnieku ārstēšanai ir specifiski medikamenti, kurus nevaru iepirkt un turēt, zinot, ka pagastā manā apkalpes zonā ir tikai viens zirgs. Protams, ir gadījumi, kad esmu uzvarējusi dzīvnieka slimību.
- Jādod padomi arī dzīvnieku saimniekiem?
- Ir jāzina viss ne tikai veterinārmedicīnā, bet jāspēj būt arī psihologam. Psiholoģiski visgrūtāk ir pārliecināt dzīvnieku saimniekus, ka nedrīkst savu mīluli barot bez apstājas. Mums taču pašiem arī nav ērti, ja esam resni un pārēdušies. Tomēr mums gribas pārbarot savus suņus un kaķus, kas vecumdienās no tā cieš. Es stāstu, ko nevajag darīt, bet saimnieki vienalga to nedzird. Kāpēc jāļauj sunim apēst piecas kotletes, ja pietiek ar vienu? Es nepārdodu arī nevienu pretmeklēšanās injekciju vai tableti sunim vai kaķim, jo viss vienmēr beidzas ar operāciju dzīvniekam. Tās ir nevajadzīgas. Tad labāk dzīvnieku laikus sterilizēt vai kastrēt. Tā rīkojos arī ar savām kaķenēm. Saistībā ar šīm procedūrām nāk prātā kuriozs, kad bija jāsterilizē kaķenīte, kas tomēr beigās izrādījās runcis. Nekas cits neatlika, kā pie reizes viņu izkastrēt.
- Kur slēpjas jūsu sievišķības noslēpums? Vai tā ir spēja mainīties?
Droši vien, ka tad, kad palīdzu dzīvniekiem, es iekšēji mainos. Ieslēdzas profesionālisms. Bet mums, sievietēm, piemīt spēja apvienot daudzas lietas. Mēs esam unikālas. Spējam vadīt automašīnu, tajā pašā laikā krāsot lūpas un runāt pa mobilo tālruni. Es jūtos kā atspere. Vienā brīdī varu rakāties pa mēsliem, otrā – būt skaista un sakopta. Kad es skatos seriālu „Smalkais stils”, šķiet, ka man piemīt visas galvenās varones Burkā kundzes īpašības. Filmā viss ir pārspīlēts, bet visām sievietēm tās lielākā vai mazākā mērā piemīt. Man patīk vakariņas sveču gaismā, patīk labi un gaumīgi ģērbties, gaidot viesus, pat skapi esam gatavas pārkārtot, ja nu kāds paver tā durvis. Mēs, sievietes, spējam darīt neiedomājamas lietas. Man patīk vadīt Lejasciema vidējās paaudzes deju kopu „Unce”, kas aprīļa sākumā ar koncertu svinēs savu 18.jubileju. Dejojusi esmu kopš agras bērnības. Dejoju studiju laikā. Stažējoties Vācijā zemnieka saimniecībā, nodibināju latviešu deju kolektīvu. Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez dejošanas, jo dejojot šķiet, ka līdz ar mani dejo arī mana iekšējā dvēsele.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gatava ārstēt pat čūsku

Kategorijas