,,Līdz pēdējam zobam!”

2014. gada 15. aprīlis 00:00

(Turpinās no 8.aprīļa)

Atver logu un saki: - Pazūdi! Te esmu es, un tu man nederi par sabiedrotu. Mani draugi ir ar mani! Tu neesi nekas!
Palaikam, kad dvēsele alkst skaistuma, kad piemeties kāds kreņķis, atmetu visas ikdienas darīšanas un projām līdzsvaru meklēt! Daba un cilvēciskās attiecības aizvien mani ir pacēlušas no depresīvas domāšanas, novēlušas rūpju nastas no kamiešiem un noklājušas gaišāku taku, kur kāju spert. Ne velti ir teiciens, ka dabas grāmatā visas lapas ir liela satura pilnas. Tur, kur mīt mana romāna “Dālderkalns” prototipi, nācās piedzīvot īstu dabas brīnumu. Kas ir dabas mīļotājs un sēņotājs, pateiks, ka jau vienas baravikas dēļ ir vērts mazā gaismiņā celties, brist pa meža skutu, pēdējos spēkus zaudējot, lai beidzot mežmaliņā atrastu ilgi meklēto skaistuli, kad var izsaukties: kas par skaistumu, kas par mantu! Togad piedzīvoju īstu baraviku trakumu: brūngalvītes uz takas veseli bari, ne saskaitīt, ne grozā savietot. Un tad, kad visu pēcpusdienu šo sēņu klāstu, galdā saliktu, esmu nofotografējusi, skatieniem apmīļojusi, beidzot nākas arī tīrīt, cept, marinēt un kaltēt, tad tu vairs neesi tik priecīga un pie sevis purpini: - Kur man bija prāts, tik daudz grābt? Kā to visu pārstrādāt? Laikam jau tikpat pacilāti jūtas arī makšķernieks, kad patrāpās lielais loms. Pozitīvās atkarības piešķir dzīvei krāsas un ļauj sajust to īpašo dabas garšu, kuras pietrūkst, kad piezogas depresīvs noskaņojums. Nav labāka daktera par dabu.
Ne mazāk svarīgi ir draugi un ne tikai virtuālie - tagad tik populārie, bet reālie, blakus vai tālumā esošie. Ar draugiem komunicējot, izveidojas īpašas sajūtas. Arī draugi ir kā mežā (dzīvē) atrastās tikko aprakstītās ,,sēņu karalienes”. Man ir laimējies iepazīt cilvēkus, kuri manā dzīvē izrādījušies īpaši nozīmīgi un kuru viedoklis man ir svarīgs. Draudzības stiprumu mēra laiks. Īslaicīgie draugi ir kā zvaigznes: parādās pie cilvēcisko attiecību debesīm un aizlido savā orbītā, un arī tas ir jauki, jo katrs ir atstājis pēdas domās, dvēselē, arī raksturā. Šīs draudzības ir kā viengadīgās krāšņās puķes, kuras jāsēj atkal un atkal. Tomēr ir arī tādas draudzības, kas līdzinās ziemcietēm, kas cero, pieņemas krāšņumā un no gada gadā kuplāk un kuplāk zied. Kā sāp sirds, kad nokalst tāda puķe - draudzība! Draugošanās prasa laiku un tā nepiedod paviršības, necieš melus un izlikšanos. Man liekas, ka draudzība ir kādas mistiskas, platoniskās mīlestības paveids, kas pievelk dvēseliski. Mūsdienās drauga jēdziens ir stipri vien vienkāršots, kad paziņas tiek saukti drauga cēlajā vārdā, kas bieži neiztur laika pārbaudi.
Mana dzīve nav izņēmums, un manu daudzo paziņu vidū zied arī kāds ilgās draudzības zieds. Tas ļoti iedvesmo. Tomēr ar nožēlu jākonstatē, ka, ejot gadiem, daudzi draugi ir pārcēlušies aiz zvaigznēm un tagad tikai paspīdina pa atmiņai, pa stariņam.
Aizvien priecājos par literārajiem draugiem. Pret tiem izturos ar īpašu uzmanību, jo literātu dvēseles ir jūtīgas. Katrs drauga uzrakstītais vārds, pirms kritizēt, jāapsver, jāizturas ar pietāti un vienmēr jāatrod kāds uzmundrinošs vārds, pārdomāts arguments, jo mēs taču visi vēlamies iedvesmoties jauniem darbiem, idejām un reizēm arī paši saņemt kādus varbūt pat nepelnītus komplimentus. Ja mani bez lišķības uzslavē, tad tas ir kā dvēseles saldais ēdiens. Man ir draugi, kas prot lieliski iedvesmot, un uzrakstot vēstuli nevis interneta portālā “Draugiem.lv”, bet atsūta tā pa vecam – pa pastu. Izlasot vairākas reizes, secinu, cik jauki, ka ir tādi cilvēki, kam sirds dziļi, dziļi... Es domāju, ka draudzība ir dārgākā manta, kas mums pieder. Par draugiem ir daudz dziesmu, daudz aforismu un literāru pārdomu. Katrs cilvēks ir tik vērts, cik augstu viņš vērtē savus draugus un ziedojas šo attiecību uzturēšanai.
Kopā ar draugiem esmu pabijusi ekskursijās dažādās Latvijas vietās, arī Valguma ezera krastā, “Latvijas Avīzes” rīkotājā konkursā, kurā sumināja labākās Latvijas lauku sievietes, tajā skaitā arī mūsu enerģisko Ligitu. Pabiju kinopilsētā Cinevillā, kur viss ir tikai skaista butaforija. Apbrīnojamā kinomāksla, kad ne no kā uzbūvē neiespējamas lietas! Ar pūlēm ierausos un nofotografējos retro tramvajā, kas tur ekskursantu priekam stāvēja uz pārdesmit metrus garām sliedēm. Kad par laureātiem konkursā ,,Sējējs” kļuva Tirzas ,,Avotiņu” sēta ar savām jaukajām neparastībām (kā teicis rakstnieks Hānbergs), satiku šeit ievērojamus literātus un sabiedriskos darbiniekus, kā saka, neformālā gaisotnē. Tas mani ļoti bagātinājis un rosināja pārdomām. Mana dvēsele atkal gavilēja lepnumā par saviem Tirzas cilvēkiem, kas, par spīti saimnieciskām grūtībām, iet, dara, uzvar konkursos, priecājas par savu varēšanu un sauc citus līdzināties.
Daudz emociju radies Pasaules tirzmaliešu saietos. Tas tā piepacelti skan: ,,Pasaules saiets!” Tomēr pasaule vairs sen neliekas tik milzīga, lai bijušie tirzamalieši no ārzemēm nespētu ierasties tēvzemē pie saviem radiem, draugiem, nepavērtu savas mīļās bērnības skolas durvis, neapmeklētu kapos savus senčus. Uz lielo tikšanos mēs pošam savu apkārtni, pošam sevi un spodrinām savas domas. Gribas taču sevi parādīt no labākās puses! Šādi saieti Tirzā jau kļuvuši par tradīciju un ir pieņemts ik reizes radīt kaut ko atmiņā paliekošu un ciemiņiem ceļa maizē līdzi dodamu. Parasti tie ir vietējās avīzītes “Tirzaskrasts” speciālizdevumi, kurās varam palielīties, informēt, izrādīties un priecāties. Meklējam un atrodam uzrunājošos un vienojošos vārdus. Daudzus gadus esam centušies apkopot mazajā pagasta vēstnesī pagasta dzīvi, notikumus, atspoguļot kultūras norises Tirzā, un ir ļoti žēl, ka liekas - “Tirzaskrasta” laiks ir beidzies. Tomēr uz iepriekšējo saietu tas atkal tika iespiests krāsains ar veltījumu gan mūsu pagātnei, gan tagadnei. Man liekas, ka uz nākamo tirzmaliešu saietu jāizdod par bibliogrāfisko retumu kļuvušās grāmatas “Tirzas vērtums” nākamā daļa. Laiks papildināt arī izdevumu. Par Tirzas pagasta skolām, jo iepriekšējā grāmatā skolas dzīves norises aizsniegušās tikai līdz 2008.gadam. Es gribētu, lai nākamā grāmata stāstītu par skolēnu un skolotāju radošiem darbiem. Viss kļūst par vēsturi, kas jāapkopo, jākrāj materiāli, un šis darbs ir svētīgs. Arhīvi gan uzglabā dokumentus, bet dzīvās emocijas piešķir tikai cilvēki.
Neaizmirstams piedzīvojums man bija lidojums uz vecākās mazmeitas laimes zemi - Nīderlandi. Lidmašīnā nebiju sēdusies vai visus četrdesmit gadus. Tomēr man gribējās uzzināt, kā mainījusies lidmašīnu satiksme un aprīkojums pa tiem gadiem, kuros vairs nelidinājos pa gaisu. Te der paskaidrot, ka, studējot toreizējā Ļeņingradā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ik mēnesi sešu gadu garumā veicu pāris reisus uz Rīgu, apciemojot ģimeni. Un tā es 2010.gada maija sākumā Rīgas lidostā māju sveicienus mazdēlam, kurš mani atvizināja un nodeva lidostas muitas dienesta rokās. Tagad muitā pieņemts pārbaudīt ikviena pasažiera drošību un bagāžu. Nesen bija noticis Islandes vulkāna Eijafjadlajegidla izvirdums, kas bija radījis lielus aviotransporta kustības traucējumus Eiropā. Nejutos omulīgi. Tik ilgi nebiju lidojusi, un modernās tehnoloģijas un valodas barjera lika saņemties un tikai vērot apkārtējās norises. Pa lidmašīna iluminatoru varēja manīt melnas pelnu kontūras baltajās mākoņu grēdās kā pierādījumu tam, ka vulkāna izvirdums nav vis kāda lokāla lieta, bet skar vai pusi Eiropas. Arī lidmašīnas apkalpe bija no Balkāniem, jo tā paša vulkāna dēļ ar garo vārdu, kura nosaukumu var tikai pārrakstīt, daudzo reisu sastrēgums bija tieši Rīgas lidostā. Stjuarte angļu mēlē stāstīja par drošību lidmašīnas salonā, demonstrēja vesti, kas būtu jāuzvelk, ja draudētu kas ekstrēms. Smiekli sanāca: it kā mēs būtu uz ūdens? Noskatījos demonstrējumā kā mēmajā šovā. No kā gan jābaidās vecam cilvēkam, ja viņu gaida mīļš mazbērns? Mūsdienās gan ir pierasti sazināties attālināti un uzturēt ilūziju, ka esam visvareni, ka tehnika var aizvietot dzīvā cilvēka klātbūtni, ka esam dabas kronis. Tomēr nekas nespēj aizvietot personīgo satikšanos un dzīvo vārdu.
Kad lidmašīnas riteņi skāra Diseldorfas zemi, neiztiku bez starpgadījumiem. Lidosta ir milzīga. Visur drūzma un kustība. Kad uz lentes pienāca bagāža, mans koferis bija pēdējais, un visi pasažieri, kas bija paņēmuši čemodānus, bija aizgājuši. Zoss! Tik vien varēju kā sevi nopelt. Nekur nelielajā telpā neredzēju arī lidostas darbiniekus. Vismaz biju Vācijā un dažas frāzes zināju. Tikai kam prasīt ceļu, ja esmu viena? Ieraudzīju netālu eskalatoru. Braucu augšup! Tur lielāka skaidrība par manu vēlamo virzienu neradās. Tā kā biju uz zemes, neuztraucos. Paļāvos uz mazmeitu, kas mani droši vien jau meklēja. Pieslēdzu telefonu un gaidīju zvanu. Ļaudis nāca un gāja sev zināmos virzienos, bet man šķita, ka esmu pasaulē viena...
Drīz mazmeita mani sazvanīja, atrada un mazo starpgadījumu drīz aizmirsām. Apkampieni, prieka asaras! Arī viņas draugs noskūpstīja mani uz vaiga un varējām ar viņa mazo mašīnīti doties nelielu gabalu arī pa Vāciju. Par robežas pērbraukšanu liecināja tikai uzraksti. Akurāta un plata automaģistrāle, saulaina diena, prieks! Mana viesošanās sākās ar maziem dārza svētkiem mazmeitas mājas pagalmā, grilā ceptiem gardumiem un Holandes saldējumu. Dārzā ziedēja magnolijas, tulpes, auga raženas zemenes. Mazmeita arī Latvijā nebija baltrocīte un arī šeit lepojās ar savu dārzu. Mans ciemakukulis Latvijas rudzu maize un konfektes garšoja arī kaimiņiem, kas uz brītiņu atnāca apsveicināties ar latviešu vecmāmiņu. Iemācījos dažus vārdus viņu mēlē, bet valoda šķita grūta un neskanīga.

turpinājums sekos

Dzirkstele.lv ARHĪVS

,,Līdz pēdējam zobam!”

Kategorijas