Klavieres kā līdz galam neiepazīts okeāns

2014. gada 17. aprīlis 00:00

609

Klavieres kā līdz galam neiepazīts okeāns

Rihards Plešanovs sajūsminās par Maskavu un mācībām Maskavas Valsts konservatorijā

Gulbenieši ikvienā koncertā priecājas par mūsu talantīgā pianista Riharda Plešanova spēli. Viņa priekšnesumus pavisam drīz – 9.maijā - atkal varēsim baudīt koncertā Gulbenes kultūras centrā.
- Šobrīd stažējies Maskavas Valsts konservatorijā!
- Kopš oktobra esmu Krievijā, mācos Maskavas Valsts konservatorijā pie ievērojamā pianista Mihaila Voskresenska. Jāteic, ka ceļš pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas ir grūts, nedaudz ir sajūta, ka nevienam it kā vairs neesi vajadzīgs. Biju nobāzējies Ogres mūzikas skolā, strādāju tur par pasniedzēju, vienlaikus strādāju vēl arī orķestrī, biju it kā nedaudz pat pagājis nost no solo uzstāšanās. Mamma jau man vienubrīd pat teica – viss, dēls, nu jau laikam vairs nekur nemācīsies, bet tad vasarā man pavērās šī iespēja - ar Petra Avena labdarības fonda, kurš nodarbojas ar palīdzības sniegšanu un mecenātismu, atbalstu varēju doties stažēties uz konservatoriju Maskavā. Septembrī nokārtoju eksāmenu un tagad esmu Maskavā. Bez fonda atbalsta man kā citas valsts pilsonim būtu jāmaksā ļoti liela naudas summa par mācībām. Jāpiebilst, ka ar 80 gadus veco pasniedzēju M.Voskresenski, kurš mūziķus ir izaudzinājis jau trīs paaudzēs, ir bijis pazīstams ar Dmitriju Šostakoviču un ir ar milzīgu dzīves pieredzi, esmu pazīstams jau apmēram piecus gadus. Pagājušā gadā aprīlī es biju pie viņa meistarklasēs Parīzē un jau tad zināju, ka man, iespējams, radīsies šī iespēja studēt Maskavā. Uzskatu, ka mans lielākais ieguvums ir mācīties tieši šī profesora klasē. Esmu vienīgais eiropietis, pārējie visi ir krievi un japāņi, jo profesors jau daudzus gadus strādā arī Tokijā.
- Pirms vairākiem gadiem tu intervijā “Dzirkstelei” teici, ka tev vairāk patīk krievu komponisti, ka tev tuvāka ir krieviskā dvēsele.
- Iespējams, tas aizsākās jau kādā 5.klasē, kad sāku spēlēt Rahmaņinova miniatūras. Tā bija mana pirmā mīlestība pret krievu mūziku. Tagad, dzīvojot šajā vidē, to izjūtu vēl vairāk. Aizeju Maskavā pie metrostacijas, kur kapos guļ visi šie krievu komponisti – Skrjabins, Rahmaņinovs, Šostakovičs. Šādā vietā ir tik spēcīga aura! Un kur tad vēl visi koncerti, kas tur notiek! Tur gandrīz ik vakaru var doties uz dažādiem koncertiem, un mēs kā studenti varam iegādāties lētākas biļetes.
- Pastāsti par mācībām!
- Nav tā, ka esmu aizbraucis uz vietu, kur viss it kā būtu jāsāk pilnīgi no jauna. Arī mans profesors Latvijas Mūzikas akadēmijā Sergejs Osokins astoņus gadus mācījās šajā pašā konservatorijā, tādēļ šī skola man ir ļoti tuva. Profesoram M.Voskresenskim ir milzīga dzīves bagāža, un reizēm pat šķiet, ka viņam atliek pateikt pāris vārdus, teikumus, kas ļoti spēcīgi iespiežas atmiņā. Ar mums, studentiem, pārsvarā strādā šī profesora asistenti – viņa mazmeita un vēl viens pasniedzējs, pats profesors tikai pašās beigās it kā uzliek punktu uz “i”. Šajā konservatorijā šobrīd esmu jau nepilnu pusgadu. Tā ir tāda koncentrēšanās uz akadēmisku mūziku – tā ir klasiskā, romantiskā krievu un vācu mūzika. Krievijā ļoti spēcīgi ir saglabājusies šī romantiskā ietekme. Varu noteikti apgalvot, ka arī Maskava ir ļoti romantiska, pat maģiska pilsēta. Katrs stūris, katra vieta kaut ko nozīmē, piemēram, pie mūsu kopmītnēm ir Patriarhu dīķi, kur risinās arī Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” notikumi, un tā ir vieta, kas man ir ļoti tuva. Staigājot pa Maskavas interesantajām vietām, rodas dažādas asociācijas. Un ir tā, ka nekad šajā 25 miljonu pilsētā nevari zināt, kas notiks uz priekšu. Īpaši man patīk Vecais Arbats – gājēju iela, kur uzstājas mūziķi, mākslinieki izrāda savas gleznas, stāsta par savu dzīvi. Šobrīd esmu sapratis, ka mēs, latvieši, esam daudz noslēgtāki nekā krievu tautības cilvēki. Ļoti iespaidīgi ir arī braucieni vilcienā uz Maskavu. Arī tur vienmēr notiek ļoti savdabīga komunikācija ar vecajiem cilvēkiem, viņiem patīk izkratīt savu dvēseli, parunāties. Šī ir interesanta iespēja uzzināt daudz ko tādu, ko citādi varbūt nebūtu bijis iespējas uzzināt.
Maskavas konservatorijā stažējos, tādēļ obligāta man ir specialitāte un arī kameransamblis, bet pārējo es varu izvēlēties pats. Man nav teorētisko priekšmetu, šo laiku es izmantoju, lai ietu uz koncertiem, teātriem. Šajā gadā esmu bijis vismaz uz kādiem 50 koncertiem. Savukārt vingrināšanās iespējas man ir diezgan niecīgas. Kopmītņu vingrināšanās telpās ir trīs stundu limits, un laiks ir kārtīgi jāsaplāno. Ja, piemēram, 10 minūtes nokavē, uzreiz jau nāk nākamais. Un skolā dabūt klases var tikai no paša rīta vai ļoti vēlu vakarā un arī tad gaidot stundu rindā. Tas viss ir kā izdzīvošana! Bet tā ir pat labāk, jo iemācies saplānot savu laiku.
- Cik viegli vai grūti bija pierast pie dzīves svešā valstī?
- Atceros, kā septembrī pirmo reizi iekāpu vilcienā un braucu uz Maskavu. Man tas bija pilnīgs kultūršoks. Man šķiet, ka krievi vispirms tevi mēģina šokēt, ievainot - ja tu to izturi, tu esi dzīvotājs. Iebraucot Maskavā, man šķita, ka tā ir īsta padomju pilsēta. Centrs vēl ir tāds eiropeiskāks, bet, kaut nedaudz izbraucot no centra, viss ir padomju stilā. Maskava ir ļoti dārga pilsēta. Istabiņu Piemaskavā var izīrēt, sākot no 500 eiro, bet kojās dzīvoju par nepilniem 35 eiro mēnesī. Šobrīd iznāk, ka dzīvoju ar minimāliem Latvijas līdzekļiem pilsētā, kas ir vismaz četras reizes dārgāka. Pamatpreces var atļauties nopirkt, tās ir par saprātīgu cenu, bet, ja uz maizes gribi uzlikt arī sieru vai desu, tas izmaksā ļoti dārgi.
Rīgā jau likās, ka dzīve iet uz priekšu un varu atļauties kādu istabu, nevis tikai dzīvot “kojās”. Un te pēkšņi - bladāc! Maskava, atkal “kojas”! Un tur tās “kojas” ir ekstremālas. Uz pieciem stāviem ir viena duša. Un pirmo reizi saprotu, ko nozīmē tarakāni. Istabiņā dzīvojam trijatā. Kopā ar mani dzīvo vēl spānis un portugālis. Guļu divstāvu gultas otrajā stāvā. Kopmītnēs istabiņā visu laiku valda kņada, kāds no biedriem vingrinās, spēlējot savu instrumentu, nevar tā vienkārši atslēgties. Taču no otras puses - tur visu laiku valda tāda radoša, iedvesmojoša gaisotne. Pa šo neilgo laiku mēs esam jau nodibinājuši arī kvintetu. Mans istabiņas biedrs spānis ir kontrabasists. Viņš spēlē orķestrī un ar viņa palīdzību mēs atradām arī pārējos biedrus, kas spēlē vijoli, altu un čellu.
- Vai tev ir iespēja Maskavā kaut kur koncertēt?
- Interesanti, ka Maskavā mēs esam divi Gulbenes novada pārstāvji – Surikova mākslas institūtā Maskavā studē Inese Manguse. Savas programmas vienmēr pirmo reizi spēlēju šajā mākslas institūtā. Vairākas reizes esmu uzstājies šajā institūtā, bet ir bijusi arī uzstāšanās mana pasniedzēja klases vakarā. Tādi vakari tiek rīkoti reizi pusgadā. Iepriekšējā pusgadā tas notika konservatorijā, bet tagad bija Skrjabina dzīvoklī.
- Cik ilgi tu vēl plāno būt Maskavā un mācīties tur?
- Es ceru, ka šis nebūs pēdējais gads. Man ir līgums līdz 1.jūlijam, un tajā laikā man beidzas arī vīza, bet esmu iesniedzis dokumentus vēstniecībā, kā arī pieteicies 1.kursā bakalaura programmā. Jau esmu ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ja iestāšos tur, pēc pirmā gada man būs iespēja pārlēkt uz 4.kursu un iegūt bakalaura grādu. Šis ir viens no iespējamajiem variantiem. Ja neizdosies šis variants, mēģināšu turpināt sadarbību ar P.Avena fondu. Iespēja studēt Maskavā man ir ļoti vērtīgs ieguvums, un man vēl gribas paturpināt šo iespēju. Esmu ļoti iemīlējis Maskavu. Protams, pēc tam noteikti atgriezīšos Latvijā un ne tikai tāpēc, ka tā ir populāri teikt, es novērtēju, ka man ir iespēja atgriezties mājās, dzimtenē.
- Klausoties tavus priekšnesumus koncertos, šķiet, ka tu saplūsti vienā veselumā ar klavierēm.
- Tas ir liels darbs. Tā ir ne tikai dzirde, galva, sirds, bet arī tauste. Instruments ir jāsajūt. Tāpat kā sportists katru dienu iesildās, izstaipās, trenējas, tāda pati ikdiena ir arī pie instrumenta. Es instrumentu mēģinu arī aptvert no dažādām pusēm - spēlēju gan klasiku, gan arī kaut ko sadzīvisku, esmu iesaistījies arī eksperimentos - klavieru preparēšanā. Klavieres man ir kā okeāns – it kā jau iepazīts, bet ar vēl daudzām nezināmām pazemes dzelmēm, ko cenšos joprojām iepazīt.
- Savulaik teici, ka ar savu spēli centies vienmēr klausītājiem kaut ko pateikt.
- Ir jābūt kādam vēstījumam! Bet galvenais - ir jācenšas mēģināt saglabāt sevi, savu ideju, neatkarīgi no tā, vai kāds tevi sapratīs. Lai arī lielākā daļa teiks – tu jau vari spēlēt, ko vien gribi, tev viss izdosies, bet vienmēr zālē būs kāds, kurš jutīs, vai tu spēlē ar pilnu atdevi vai halturē. Tieši tādēļ vienmēr ir jācenšas spēlēt ar pilnu atdevi un saglabāt skatuves brīnumu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Klavieres kā līdz galam neiepazīts okeāns

Kategorijas