Ceļi joprojām brūk straujāk, nekā tos spēj remontēt

2014. gada 24. aprīlis 00:00

Andris Bērziņš: “Ceļu tīkla administrēšanas, finansēšanas un uzraudzības sistēma ir sadrumstalota un savstarpēji nesaskaņota.”

Sākoties pavasarim, allaž ir atklājies tas, cik sliktā stāvoklī ir ceļi Latvijā. Tas ir laiks, kad pašvaldības mēģina sameklēt vairāk naudas, lai aizlāpītu bedrītes. Savukārt ceļu būves uzņēmumi gaida, kad saņems jaunus pasūtījumus.
Tomēr bieži tiek uzsvērts – bedru lāpīšana nav optimālais risinājums, jo neaptur ceļu brukšanu. Ik pavasari aktuāls ir jautājums, kāda ir situācija ar ceļiem šogad un ko ir plānots darīt, lai to uzlabotu.

Plānoti 250 miljoni eiro
Organizācijas “Latvijas ceļu būvētājs” izpilddirektors Zigmars Brunavs norāda: vismaz pagaidām ir paredzēts, ka Latvijā šogad ceļu vajadzībām tiks izlietoti 250 miljoni eiro. Tomēr joprojām nav nekādas garantijas, ka visa šī summa tiešām nonāks uz ceļiem un ka tas notiks iespējami labākajā veidā.
Vispirms jāņem vērā, ka vēl aizvien nav notikuši visi nepieciešamie konkursi par tiesībām veikt ceļu remontdarbus, un tas nozīmē, ka ceļu būvkompānijas vēl ir neziņā par to, kas tās šogad sagaida, lai gan ir sācies aprīlis un ceļu remontdarbu sākuma periods nav aiz kalniem.
Tieši šogad ir jāpabeidz apgūt finansējumu, kas ceļu vajadzībām ir bijis atvēlēts no Eiropas struktūrfondiem, norāda Z. Brunavs. To neizdarot, pastāv risks, ka nākamajā ES struktūrfondu apguves periodā Latvijai ceļu remontdarbiem nauda vairs netiks atvēlēta. Tas nozīmē, ka realitātē šim mērķim tiks atvēlēts vien tik daudz naudas, cik savā budžetā ir gatava atvēlēt Latvijas valsts. Bet jau vairākus pēdējos gadus valsts budžetā ceļiem atvēlētais finansējums ir niecīgs.
Pat ja šogad ceļu remontdarbos tiks ieguldīts minētais ceturtdaļmiljards eiro, tas vēl neatrisinās Latvijas ceļu sabrukšanas problēmu. “Latvijas ceļu būvētāja” eksperts uzsver: “Joprojām ceļi turpinās brukt straujāk, nekā tos remontēs.”

Piedāvā dempinga cenas
“Atbilstoši pašreizējām Satiksmes ministrijas iecerēm, naudas ieguldījumu plāns ceļu attīstībai paredz, ka ceļu remontēšanas apjoms to brukšanu apsteigs vien 2018. gadā. Citiem vārdiem sakot, finansējums ceļiem nav pietiekams,” tā Z. Brunavs.
Problēmas var radīt vēl kāds aspekts. Gluži kā ekonomiskās krīzes gados, arī tagad Latvijā ir kompānijas, kas gatavas savus pakalpojumus piedāvāt par 20 līdz 30% zemāku summu nekā objektīvās tirgus cenas, kas ir dempings. Galvenokārt priekšroku šādai politikai dod uzņēmumi, kuri ir nopirkuši tiesības izmantot Eiropā slavenu ceļu būvkompāniju vārdus, dibinot savas kompānijas Latvijā. Taču realitātē tām ar slaveno vārdu īpašniecēm un to darba stilu nav nekāda sakara. Jau iepriekš būvnieki ir norādījuši, ka, atšķirībā no vietējiem ceļu būvuzņēmumiem, ārvalstu kompāniju vārdu izmantotāji nav veikuši kapitālieguldījumus, piemēram, savās asfalta rūpnīcās Latvijā.

Sistēma ir sadrumstalota
Statistikas dati ir nepielūdzami. Atbilstoši “Latvijas ceļu būvētāja” sniegtajai informācijai, kopējais uz Latvijas ceļiem neveikto darbu apjoms 2014. gada sākumā sasniedza 5,8 miljardus eiro: 3,7 miljardus eiro uz valsts ceļiem un 2,1 miljardu eiro pašvaldību ceļos (izņemot rekonstrukciju un pilsētu ielu sakārtošanu). Tiek norādīts, ka, īstenojot visus Nacionālajā attīstības plānā paredzētos pasākumus no 2014.līdz 2020. gadam, sliktā un ļoti sliktā stāvoklī esošo valsts ceļu kopgarums kilometros nesamazināsies, vienīgi piebremzēsies ceļu sabrukuma pieaugums. Bet tas joprojām būs pozitīvs – 2% gadā.
“Latvijas ceļu būvētāja” valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš uzsver, ka ceļu tīkla administrēšanas, finansēšanas un uzraudzības sistēma ir sadrumstalota un savstarpēji nesaskaņota. Izpildvaras pieņemtie lēmumi neatbilst pašu izstrādātiem un likumdevēju apstiprinātajiem valsts politikas plānošanas dokumentiem. Rezultātā valsts galvenajai infrastruktūrai – gan valsts, gan pašvaldību ceļiem un tiltiem – nav ilgtspējīgas attīstības pazīmju.

Neatbildētie jautājumi
Ņemot vērā minētos datus, ceļu būvētāji Latvijas valdībai ir uzdevuši vairākus jautājumus, uz kuriem joprojām gaida atbildes. Pirmkārt, kādā veidā tiks nodrošināta visu 75 tūkstošu kilometru ceļu un 1986 tiltu koordinēta administrēšana, plānošana un uzturēšana? Otrkārt, cik kilometru galveno, reģionālo un vietējo ceļu uzturēšanu nodrošinās valsts, cik pašvaldības un cik – uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības? Turklāt kādā veidā tas tiks izdarīts? Treškārt, kā tiks veikta kontrole un uzraudzība par visa valsts ceļu tīkla uzturēšanas savlaicīgumu un kvalitāti? Ceturtkārt, kā tiks finansēta visu ceļu un tiltu uzturēšana, kā, kur un no kādiem avotiem ģenerēt līdzekļus, kas vismaz vidējā termiņā ļautu sistēmiski plānot un veikt uz ceļiem nepieciešamos darbus? Piektkārt, ko darīt ar šodien Satiksmes ministrijas pārziņā esošajiem ceļiem, kuru uzturēšanai resursi netiek piešķirti un kuru uzturēšana nav plānota Nacionālajā attīstības plānā? Sestkārt, kādā veidā tiks izveidota, apstiprināta un ieviesta normatīvā bāze, lai tā attiektos uz visiem ceļiem, ne tikai uz Satiksmes ministrijai piekrītošajiem?

Sliktā stāvoklī arī tilti
Runājot par ceļu stāvokli Latvijā, ar to bieži tiek saprastas ielas, šosejas. Taču tikpat traģiska situācija daudzu gadu laikā izveidojusies arī ar tiltiem un to tehnisko stāvokli. Proti, tiltu inspekciju datu apstrādes rezultāti liecina, ka vairāk nekā pusei valsts autoceļu tiltu stāvoklis vērtējams kā slikts (41%) un ļoti slikts (16%), bet 42 tiltiem ir ieviesti dažādi ierobežojumi. Sliktākā stāvoklī ir tilti uz vietējiem un reģionālajiem autoceļiem, labākā stāvoklī – uz galvenajiem autoceļiem.
Turpmākās prognozes liecina, ka, saglabājoties līdzšinējam finansēšanas līmenim, tiltu tehniskais stāvoklis var strauji pasliktināties, jo lielākā daļa valsts autoceļu tiltu būvēti pirms aptuveni 40 līdz 50 gadiem no saliekamām dzelzsbetona konstrukcijām un to tehniskais stāvoklis vairs neatbilst pieaugošajām ekspluatācijas prasībām, satiksmes drošības standartiem un nestspējas nosacījumiem.
“Jāatzīmē, ka vairāk nekā 700 tiltiem brauktuves konstrukcija ir neatbilstoša satiksmes drošības prasībām – nav atbilstošu ietvju, drošības barjeru un margu, kā rezultātā tiek apdraudēta gājēju un autobraucēju satiksme,” norāda A. Bērziņš.

Rezultāts – ierobežojumi
Speciālisti akcentē, ka viena no problēmām ir laikus un pietiekošā apjomā neveiktie tiltu atjaunošanas un pārbūves darbi. Rezultātā tiltu atjaunošanas darbu apjomi ir bijuši mazāki par tiltu novecošanās un nolietošanas ātrumu. Ir uzkrājies ļoti liels atlikto darbu apjoms (tiltu atjaunošanas deficīts). Pēc 2013. gada aprēķinu datiem, kopējais tiltu atjaunošanas deficīts ir 153 miljoni eiro (galvenajos autoceļos 43 miljoni eiro, reģionālajos autoceļos 43 miljoni eiro, vietējos autoceļos 67 miljoni eiro).
Satiksmes ministrija lūgusi palielināt finansējumu valsts autoceļiem, paredzot papildus 16 miljonus eiro 2015. un 2016. gada tiltu pārbūves un atjaunošanas programmai. Tas ļautu jau 2015. gadā uzsākt tiltu atjaunošanu. Tādā veidā izdotos izvairīties no bīstamām situācijām, kad, strauji pasliktinoties tiltu tehniskajam stāvoklim, nāktos ierobežot satiksmi pa tiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ceļi joprojām brūk straujāk, nekā tos spēj remontēt

Kategorijas