Visgrūtāk bija iemācīties ģībt

2014. gada 25. aprīlis 00:00

926

Lejasciema amatierteātra aktrisei Sandrai Briežei teātris nozīmē pleca sajūtu

Lejasciema pirmsskolas izglītības iestādes vadītājai Sandrai Briežei nākas būt aktrisei gan ikdienā, vadot iestādes kolektīvu un strādājot ar bērniem, gan arī darbojoties Lejasciema pagasta amatierteātrī „Paradokss”. Latvijas amatierteātru iestudējumu skatē Gulbenē „Gada izrāde 2013” viņa izpelnījās žūrijas atzinīgu vērtējumu par bagātās pilsētnieces Bertas Butes lomas atveidošanu Jāņa Jaunsudrabiņa joku pilnajā komēdijā „Jo pliks, jo traks”.
Sandra par sevi saka, ka esot izgājusi cauri visai pašdarbībai. Dziedājusi ansambļos un korī, dejojusi līnijdejas, bet tagad par galveno kļuvusi teātra spēlēšana, kas neaprobežojas tikai ar lugu iestudēšanu, bet ar iespēju satikt dažādus cilvēkus. „Var uzskatīt, ka teātris kaut kādā veidā ir izlikšanās, bet būtībā tā nav. Man teātris ir sava veida atpūta un relaksācija, nevis pašmērķis kaut kā liela sasniegšanai. Tā ir arī sava veida komunikācija tikai citādākā veidā, nekā tas notiek ikdienā. Uzskatu, ka teātra spēlēšana saistās ar vērošanu. Tu vēro cilvēkus un pamani daudz interesanta, piemēram, kā cilvēki runā, izturas, rīkojas. Teātris ir arī tā vide, kur varu neizlikties, varu godīgi pateikt, kā jūtos. Tā ir pleca sajūta,” saka Sandra.

Runā, lai kaut ko pateiktu
Atsaucot atmiņā Lejasciema vidusskolā pavadīto laiku, viņa sevi raksturo kā rūdītu daiļrunātāju, jo visos svētkos nācies piedalīties dažādās dzejas montāžās. Skolotāja Gita Gargažina bijusi pirmā, kas likusi apzināties, ka cilvēks runā ne jau tikai runāšanas dēļ, bet lai kaut ko pateiktu. Šo patiesību Sandra ievērojusi vienmēr. Kopš skolas gadiem viņai ir saglabājies arī skatuviskais rūdījums. Sandra nenoliedz, ka ir bijušas situācijas, kad, iznākot uz skatuves, galva pēkšņi tik tukša, ka no astoņiem dzejas pantiem izdevies atcerēties tikai četrus. „Tomēr cilvēkam piemīt kaut kas tāds, kas ļauj pārvarēt uztraukumu un visu izdarīt labi. Bieži esmu domājusi par to, kas tas ir? Manuprāt, uztraukums parāda cilvēka attieksmi pret to, ko viņš dara. Paužot emocijas, cilvēks nevar būt vienaldzīgs,” viņa uzskata. Sandra daudz mācījusies no saviem vecākiem. „Vecāki allaž savu darbu ir veikuši ar augstu atbildības sajūtu. Esmu audzināta šādā apzinīgā garā. Ja apzinos, ka uzdoto pienākumu vai darbu tomēr nespēšu labi izdarīt, tad labāk uzreiz no tā atsakos.”

Uz skatuves dara to, ko dzīvē nekad
„Paradoksā” Sandra sākusi darboties teātra pastāvēšanas otrajā sezonā pēc toreizējās režisores Lailas Mednes uzaicinājuma. „Neesmu lūgta vairāk nenākt uz teātra mēģinājumiem, tāpēc domāju, ka neesmu likusi vilties ne režisoriem, ne skatītājiem. Ir ārkārtīgi daudz tādu darbību, ko nākas darīt uz skatuves, bet ne dzīvē. Man laikam šinī ziņā veicas ar šādām lomām. Pēc pēdējā amatierteātra iestudējuma „Jo pliks, jo traks” bērnudārzā audzēkņi nāca man klāt un teica: „Bet tu tur pīpēji!”,” smejas Sandra.
„To esmu teikusi arī tagadējai „Paradoksa” režisorei Inetai Krastiņai, ka viņai piemīt kaut kāda īpaša spēja sajust tās darbības, kuras darot publiski cilvēks nejūtas komfortabli. Kādā sarunā reiz bildu, ka esmu mācījusies spēlēt mežragu. Pēkšņi uzreiz, bāc, režisore saka, ka man tas būs jādara. Mums katram ir tās nedrošās lietas, ko ne īpaši labprāt darām. Parasti gluži kā anekdoti stāstu par to, kā mācījos ģībt. Ģībt vajadzēja izrādē „Visi radi kopā”, kur atveidoju filoloģes lomu ar vājiem nerviem. Vispirms ģībt mācījos dīvānā, lai nesasistos, pēc tam uz biezas segas, tad uz paklāja. Galvenais, lai ģībstot viss tiktu izdarīts pareizā secībā. Vispirms ir jāatslābina kāju muskuļi, tad viss pārējais, lai galva neaizietu pa priekšu. Tas ir tikai tehnikas jautājums,” stāsta Sandra. Izrāde spēlēta arī pie Vecgulbenes muižas, paturot prātā, ka grīdas vietā – bruģis. Režisore Sandrai atļāvusi šajā reizē neģībt, bet tomēr šis brīdis neizpalicis.

Patīk dauzīties un dulloties
Sandra smej, ka vistuvākās lomas viņai esot tās, kuras režisore nedodot. Tomēr viņai ļoti patīk lomas, kurās var visādi dulloties. Nopietno un pareizo lomu jau pietiekot dzīvē. Lielākoties trakulīgās lomas ir komēdijās, kuras „Paradokss” arī vairāk iestudē. „Ja vari darīt trakulīgas lietas, urbināt degunu un kasīt dibenu, tad kāpēc ne? Īpaši, ja par to skatītājiem liels prieks. Režisorei ir savs redzējums, kādai lomai katrs ir piemērots. Mēs režisori respektējam arī tad, ja kādreiz iedalītā loma īsti nepatīk, bet tā ir arī sava veida attīstība kā cilvēkam, mēģinot pārvarēt sevi. Esam režisores loloti un lutināti,” saka Sandra. Viņai neesot īpašu ieceru par to, kādu lomu noteikti gribētu nospēlēt. Kamēr vēl tiek tikai lasīts režisores izvēlētais materiāls, Sandra cenšas ieklausīties savās iekšējās nojausmās, kuru lomu gribētos spēlēt. Tomēr galavārds vienmēr ir režisorei. „Visās jomās neesmu pār mēru talantīga, bet uzcītīga gan. Spēlējot teātri, mēs uzņemamies pienākumu attiecībā pret saviem kolēģiem un skatītājiem. Ikviens kolēģis arī uz skatuves ir pateicīgs, ja otra dēļ nav jāpiedzīvo stresa situācijas. Viennozīmīgi varu teikt, ka nav bijusi neviena izrāde, kurā kaut kas neaizķertos. Vistrakākais ir tad, kad uz skatuves iestājas klusums un aktieri skatās cits uz citu. Kad saproti, ka visi skatās tieši uz tevi?!”

Tiešā darba režisore
„„Paradoksā” esam atvērti cits pret citu. Nebaidāmies dot ieteikumus skatuves partneriem, ko varētu darīt citādāk. Mēs cits citu cienām un ļoti mīlam. Vīrieši gan katru gadu bilst, ka vairs teātri nespēlēs, bet tā domā tikai līdz dienai, kad sākas jaunā darba sezona. Saprotu, ka pagastos nemaz nav tik vienkārši rast brīvu laiku. Protams, gribētos, lai kolektīvu papildinātu jauni aktieri, bet lieli pārsteigumi diemžēl nepiemeklē,” uzskata aktrise. Pašai kļūt par režisori Sandra neesot domājusi, jo ar režiju nākoties nodarboties, strādājot tiešajā darbā. „Bērnudārzā ir ļoti radošs kolektīvs. Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tie, kuri nav spēlējuši teātri, iesaistoties dažādos pasākumos. Ja kādreiz tas kādam darbiniekam radīja raizes, tad tagad visi spriņģo neatkarīgi no vecuma un miesas raženuma,” vadītāja uzslavē kolektīvu.

Par Sandru un “Paradoksu”

◆ Amatierteātra “Paradokss” režisore Intea Krastiņa: „Sandra teātrī, tāpat kā jebkurā citā darbā, ko viņa veic, ir ļoti, ļoti atbildīga. Ārkārtīgi nopietni strādā pie savas lomas, lai arī kāda tā būtu. Uz mēģinājumiem Sandra ierodas jau ar gataviem priekšlikumiem, kā viss varētu būt. Es varu teikt, ka Sandra strādā gluži kā profesionāla aktrise. Viņa jau mājās ir savu lomu pārdomājusi, izanalizējusi un izstrādājusi savu tēla līniju. Katrā mēģinājumā jau ir konstruktīvs priekšlikums, kāda varētu būt viņas loma, kā viņa rīkosies. Ar Sandru strādāt ir ļoti viegli. Līdzīgi kā citiem režisoriem, arī man šķiet, ka mans amatierteātris ir vislabākais, ka manējie aktieri ir vislabākie, visatraktīvākie, vispozitīvākie un arī visdullākie. Man ir ļoti viegli strādāt ar Lejasciema amatierteātra aktieriem.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Visgrūtāk bija iemācīties ģībt

Kategorijas