,,Līdz pēdējam zobam!”

2014. gada 6. maijs 00:00

(Nobeigums)

Vecmāmiņas dāvātie dzīvnieciņi bija balti, pūkaini un ļoti mīlīgi. Mazmeitas bija sajūsminātas. Tas bija tieši tas, par ko meitenes bija sapņojušas: katrai savs mīļdzīvnieciņš! Vecmāmiņa atklāja arī savu noslēpumu: dzīvnieciņi esot noburti, un, ja meitenes melošot, slikti uzvedīšoties vai darīšot pāri citiem bērniem un kustonīšiem, kaķīša, sunīša un trusīša krāsa mainīšoties no baltās uz tumšāku, un uzreiz būšot redzams, ka meitenes melojušas. Sākumā viss bija labi. Māsiņas rūpējās par saviem dzīvnieciņiem un neatgāja no tiem ne soli. Arī vecmāmiņa mazmeitas varēja atšķirt: Puķīti pavadīja kaķītis, Sirsniņu - sunītis, bet Domiņa spēlējās ar trusīti. Dzīvnieciņi bija balti un pūkaini, tātad neviena no mazmeitām nebija melojusi vai kā citādi slikti uzvedusies. Vecmāmiņas dāvana šķita izdevusies un nesusi labumu: bērni ideāli uzvedās un bija draudzīgi. Tad kādu dienu visi pamanīja, ka trusītim ir melna astīte, kaķītim - viena pelēka ķepiņa, bet sunītim - viena brūna austiņa. Mazmeitiņas arī pārmaiņas pamanīja un atcerējās, ka dzīvnieciņi taču ir noburti. Ko teikt vecmāmiņai, un kā tas viss beigsies? Varbūt labāk pašām atzīties, jo nedarbs tāpat nāks gaismā. Domiņa uzreiz bija ar mieru atzīties savās palaidnībās un steidzās pie vecmāmiņas, jo zināja, ka viņa ir saprotoša un piedos, un tad trusītis dabūs atpakaļ savu balto austiņu. Domiņa tiešām bija izlikusies, ka nedzird, ka viņu vecmāmiņa sauca palīdzēt sadzīt kūtiņā vistiņas. Uzsāktā spēlīte toreiz šķita tik aizraujoša, un vistas taču pašas sagāja kūtiņā, kad pabēra graudus. Toties Sirsniņa bija jau aizmirsusi, ko sliktu ir darījusi. Varbūt kādu mazu nepaklausības sīkumu? Puķīte gan zināja, ka bija no vecmāmiņas konfekšu trauciņa paņēmusi vairāk konfekšu, nekā bija noteikts. Viņai no lielās saldumu ēšanas bija pat nelabi. Kad meitenes nepaklausību atklāja un solījās tā vairs nedarīt, vecmāmiņa nemaz nebija dusmīga un likās, ka viss nokārtojies, taču dzīvnieciņi balto krāsu neatguva. Tas neesot tik vienkārši, tikai ar laiku viss nokārtošoties, sacīja vecmāmiņa.
Gāja laiks. Gadījās, ka meiteņu dzīvnieciņi reizēm dabūja tumšus pleķus, vecie gan pamazām pazuda un meitenes mazāk vēroja savu kustonīšu jaunos pleķus, kas reizēm uzradās, tad pazuda. Mazmeitiņas pēc pārkāpumiem vienmēr atzinās un solīja laboties. Vecās kļūdas neatkārtojās, bet jaunas gadījās. Vecmāmiņa reizēm pakratīja rādītājpirkstu – nedrīkst melot! Vecākiem cilvēkiem jāpaklausot, jo viņi gribot tikai labu! Meitenes centās būt labas un paklausīgas.
Pagāja ilgāks laiks, vecmāmiņa sliktāk redzēja, dzīvnieciņi bija izauguši un meitenes vairs nešķiroja, kurai kurš pieder. Tagad tie bija visām kopīgi: kaķītis ķēra peles, sunītis sargāja māju, bet trusītis grauza burkānus un likās, ka sētā viņš ir pats galvenais. Pleķus uz kažociņiem neviens vairs nopietni nevēroja, tomēr reizēm atcerējās par dīvaino burvību un ilgi tai arī ticēja.
Kad vecmāmiņa bija nomirusi un aizgājusi aizsaules ceļos, visiem bija lielas bēdas, jo neviens nemācēja tik labi mazmeitiņas uzrunāt un samīļot kā viņa. Likās, ka pat dzīvnieciņi ir noskumuši: trusītis nelēkāja, sunītis nerēja un kaķītis atteicās no piesolītā piena.
Kādu dienu, pārcilājot vecmāmiņas atstātās lietas un pieminot ar labu vārdu aizgājēju, meitenes atrada trīs apkaltušas krāsas burciņas: ar pelēku, melnu un brūnu krāsu. Turpat bija arī otiņas. Domiņa pirmā saprasta, kas tas ir: „Tās ir krāsas, ar kurām viņa iekrāsoja mūsu kustonīšus, kad bijām melojušas vai ko nepareizi darījušas! Tā viņa mūs uz labu audzināja!” Puķītei no actiņām noritēja spožas asaras, bet Sirsniņa sāka skaļi šņukstēt: „Man arī vecmāmiņas tā pietrūkst! Mums bija vislabākā, visgudrākā vecmāmiņa, kas mūs iemācīja nemelot, darīt citiem tikai labu.”
Un meitenes izauga par godīgiem cilvēkiem.
Tā beidzās manis sacerētā vienīgā mana pasaka. Tā ir naiva un laikam jau mūsdienu bērniem liekas garlaicīga un par garu. Arī pasakas morāle ir primitīva – aicināt bērnus nemelot, darīt tikai labu, censties pieaugušos nesarūgtināt.
Tomēr pasakas ir sens audzināšanas veids, un dzīvā pasaka, ko bērniem stāsta pirms aizmigšanas, ir visiedarbīgākā. Tā paliek zemapziņā un ir pazīstama pasaku terapija, kas ar savu saturu var izlīdzināt bērna dvēselītē dienā sakrātās negācijas. Modernie plašsaziņas līdzekļi reizēm ir īsts surogāts. Briesmu pasakas, ko skatās bērni televizoru un datoru ekrānos, uzdzen arī negatīvas emocijas un agresiju. Nākas samierināties, un neba jau viss, kas kļuvis moderns, ir negatīvs. Labi, ja tuvinieki, sevišķi vecmāmiņas, īstajā laikā un vietā atceras savu bērnības pasaku, dalās ar to, un tā ir tā vienojošā saite starp paaudzēm, kas palīdz izveidot tīrās sirdsapziņas modeli bērna apziņā. Žēl, ja dažādu apstākļu dēļ bērni ar vecvecākiem nedzīvo kopā! Ieguvējas, iespējams, būtu abas puses un nebūtu tik daudz pamestu bērnu un vientuļu vecu cilvēku.

VIII
Vecums ir viena liela cūcība, un tas pienāk ne saukts, ne aicināts, un mēs to varam vai nu pieņemt, vai ignorēt. Saka jau, ka vecumu katrs pats sev pelna visu mūžu, bet ne visi izvelk to laimīgo lozi, kad bez problēmām var sadzīvot ar saviem sakrātajiem gadiem, fizisko nevarēšanu un garīgajām pārmaiņām, ko parasti ievēro līdzcilvēki un radinieki. Vecums jau nav gadi, bet sajūtas. Arī trīsdesmit gados var pēkšņi sajusties vecs, savukārt sirmais vecums mēdz būt gaišs un atnest komforta sajūtu gan miesai, gan garam.
Savās darba gaitās, strādājot sociālās aprūpes nozarē, esmu atskatījusies, atklausījusies gan to mazumiņu pozitīvā, kas sastopams cilvēka vecuma galā, gan veselu gūzmu nepatīkamā un bieži arī nenovēršamā. Esmu drošinājusi gan sevi, gan savus klientus, ka nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk. Gadiem ejot, manas domas diemžēl ir mainījušās uz slikto pusi. Atceros to dienu un pat stundu, kad pēkšņi sajutos veca. Pārdomājot šo mistisko gadījumu, tā arī neesmu sapratusi, vai tā notiek ar visiem vai tikai ar mani. Bija tā: sēdēju kapos uz soliņa, gaidot sev pazīstamu un tuvu cilvēku - Grietiņu atvedam uz sagatavoto mūžīgās atdusas vietu. Bija rudens, oktobra sākums, rēnā novakare jau pati par sevi rosināja uz skumjām, un tad vēl priekšā stāvošā atvadīšanās...Apkārt valdīja klusums. Pa vienai uz zemes krita rudens salnu kostās koku lapas. Blakus jauna sieviete ar grābeklīti nokasīja piederīgo atdusas vietu, sapošot to ziemai. Pret grābeklīša zariem skrapstēja smilšu graudi. Aina likās sirreāla, un šķita, ka šinī vietā apstājies laiks. Nāves un iznīcības tuvums, pirmsbēru noskaņojums un pārdzīvojums radīja manī kādu fizisku līdz tam neizjustu sajūtu, par kuru es teicu – te atnācis mans vecums. Tagad es zinu, kad manī ienāca šī sajūta. Pirmo reizi mūžā jutos stīviem kauliem, vecīgu gaitu, un laikam jau Grietiņa, aiziedama mūžībā, atdeva man savu vecumu. Pašai viņai to vairs nevajadzēja. Viņas vecums bija beidzies un sākusies mūžība. Un tā nu es cīnos ar atstāto vecumu. Protams, pretojos un cenšos saskatīt to pozitīvo, kas krājas līdz ar gadiem. Esmu tajā dzīves ciklā, ko saucu par pēdējā zoba laiku. Vienmēr paturu prātā, ka dzīves spars un optimisms palīdz jebkurā vecumā. Nevērojot gadu ciparus, jācer uz gaišām dienām. Zinu, ka cerība jau ir muļķa mierinājums. No cerības rodas gaišas domas. Tas ir dzinējspēks, kas mūs virza pa dzīvi kalna galu tā viegli un ar interesi par rītdienu. Priekšā visiem tas laiks, kuru saucot par viedumu, un būt viedam iespējams tikai vecumā. Izlasīju, ka viedums atnākot pēc astoņdesmit gadu sasniegšanas. Izpētīju interneta meklētājā vieduma definīciju, tapu gudrāka un sapratu, ka viedums ir zināšanas, dzīves pieredze un gudrība. Tas esot visuma likums un sirdsprāts. Ir atkal atrasts jauns mērķis, kuram tuvoties. Dzīvē vienmēr vajagot izvirzīt jaunus mērķus, un nevajagot noskumt, ja tie nav sasniedzami. Galvenais esot tiekties. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

,,Līdz pēdējam zobam!”

Kategorijas