Sidraba putas, ķēniņa alus

2014. gada 8. maijs 00:00

1348

Lizuma pagasts ir kļuvis par vienu jaunu ražotni bagātāks. Aprīlī patērētāju vērtējumam tika nodots mazās alus darītavas SIA „Tālavas ķēniņa alus” ražotā produkcija ar tādu pašu nosaukumu. Ražotne divu gadu laikā izveidota Lizuma pagasta „Kāmiešos”, bet tās jaunākais auklējums „Tālavas ķēniņa alus” jau nopērkams Lizumā, Druvienā un Rīgā. Šobrīd tiek meklētas iespējas nefiltrēto un nepasterizēto alu, kas gatavots no ūdens, miežu iesala, apiņiem un alus rauga, piedāvāt arī gulbeniešiem.
Mazās alus ražotnes īpašnieks ir lizumnietis Jānis Kamarūts, bet izpilddirektores pienākumus veic viņa vedekla Ilze Kamarūte. Ideja par ražotnes izveidi savu vecāku lauku mājā ”Kāmieši” pieder Ilzes vīram Aivaram, kurš pats jaunajā ģimenes uzņēmumā nestrādā, bet palīdz no tiešā darba brīvajos brīžos. Ir grūti noticēt, ka ražotnes telpas iekārtotas no lieliem laukakmeņiem savulaik mūrētā lopu kūtī, kas ilgu laiku stāvējusi tukša. Tagad biezais mūris palīdz nodrošināt darītavas telpās vienmērīgu gaisa temperatūru gan ziemā, gan vasarā, kas alus darīšanas procesā ir ļoti būtiska. Lai izveidotu ražotni, rakstīts projekts, gūstot finansiālu atbalstu. Līdz šim brīdim nevienu naudas vienību alus darītavas saimnieki vēl nav atguvuši, tāpēc pagaidām viņi uzskata, ka viss ir tapis, ieguldot tikai savus līdzekļus. „Saimniecības ēka ir pamatīga. Lopus turēt negribējām, tāpēc domājām, kā to izmantot, lai saglabātu. Paveicām milzu darbu, lai ēkā izveidotu ražotni, kas atbilst visām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām,” stāsta Ilze.

Tikai ozolkoka kublos
Ražotnes īpašnieku Jāni šoreiz sastapt neizdevās, tāpēc paviesoties alus darītavā, kurai atvēlētas trīs telpas, laipni aicināja Ilze un Aivars. Vienā telpā atrodas neliela iesala maltuve un glabājas maisi ar iesala gatavošanai jau sagatavoties miežiem. „Iesala ražošanu Latvijā tagad uzsācis SIA „Latraps”, tāpēc tas vēl uzskatāms par jaunumu. Pirms tam iesalu pirmajai alus partijai pirkām Lietuvā. Tagad esam apņēmušies izmantot tikai Latvijas ražojumu, jo arī iesala cenā lielas atšķirības nav. Pagaidām mums vēl nav tādu tehnoloģisku iespēju mieža graudu pārvērst iesala graudā,” stāsta Ilze, kura pēc profesijas ir ķīmiķe. Ražotnē pati lielākā telpa atvēlēta misas vārīšanai un alus raudzēšanai. Uzmanību piesaista sarkanos ķieģeļos iemūrētais katls, kurā līdz noteiktai temperatūrai silda ūdeni, ko pēc tam uzlej graudiem. Alus rūgst no ozolkoka gatavotos kublos. Viena kubla ietilpība ir no 700 līdz 800 litriem. „Šie kubli ir gatavoti no ozolkoka. Kad sākām interesēties, kur tos varētu iegādāties, uzzinājām, ka Latvijā ir divi meistari, kuri ar rokām gatavo kublus – viens pie Valmieras, bet otrs Kurzemē. Ir kublu ražotāji, kuri ozolkoka dēlīšus apstrādā, izmantojot dažādas iekārtas, bet mūsējie ir tikai roku darbs. Tiem ir pavisam cita vērtība,” lepojas Ilze. Alus ozolkoka kublos rūgst aptuveni divas nedēļas. “Jebkurā alus darīšanas procesā ļoti svarīgi ir ievērot noteiktu temperatūras režīmu. Ja pieci grādi šur vai tur, alus atšķirsies gan pēc garšas, gan alkohola satura. Ja vēl tiek mainīta recepte, tad šī atšķirība ir vēl lielāka. Ļoti grūti ir uzbrūvēt pilnīgi vienādu alu. Nekad sev arī neesam izvirzījuši tādu mērķi,” stāsta Ilze un Aivars.

Līdz 25 tūkstošiem litru gadā
Trešā telpa, ko saimnieki sauc par pagrabu, jo telpa patiesi ir ļoti vēsa, atvēlēta deviņām 600 litru slēgtām tilpnēm, kurās pēc norūgšanas tiek pildīts alus un atstāts nogatavināšanai uz vienu mēnesi, lai gan tvertnē alus var glabāties daudz ilgāk. Vienā reizē iespējams nogatavināt 3600 litrus alus. Kad dzēriens ir gatavs, to pilda viena litra tilpuma plastmasas pudelēs un kegos (īpašas alus mucas, ko ved uz bāriem un kafejnīcām). Bijusi doma alu pildīt stikla pudelēs ar atvāžamu korķi, bet, veicot aprēķinus, secināts, ka pudeles, kas pērkamas Lietuvā, cena būs lielāka par alus litra cenu. „Jebkuram citam alus ražotājam šie 3600 litri alus, kas vienā reizē gatavinās pagrabā, ir ārkārtīgi maz, tāpēc nevaram līdzināties citām mazajām alus darītavām. Latvijā par mazu alus darītavu tiek uzskatīta ražotne, kur gadā tiek izgatavoti līdz pieciem miljoniem litru gadā, bet mēs rēķinām, ka gadā saražosim līdz 25 000 litru alus. Mums labāk patiktu saukties par mikro alus darītavu. Lai gan saražotā alus apjoms ir neliels, tomēr mums ir jāievēro visas tās pašas prasības, kas „Aldarim”, „Tērvetei”, „Piebalgai’, kas arī ir reģistrējušās kā mazās alus darītavas,” saka Ilze un Aivars. Viņiem ir būtiski pašu ražoto alu piedāvāt nevis lielajos tirdzniecības uzņēmumos, bet veikalos, kur galvenokārt pircējiem piedāvā Latvijā ražotus produktus. „Kāmiešos” ražotā alus stiprums atšķiras pēc alus šķirnes. Piemēram, ja gaišajam slāpes veldzējošajam alum „Lizuma gaišā vasara” stiprums ir 4,7 procenti, tad tumšais „Goda alus”, kam ir izteiktāka apiņu piegarša, ir stiprāks tāpat kā tumšais „Tālavas ķēniņa alus”. Ražotāji sola, ka arī Līgosvētkiem tiks sarūpēts jauns alus, kas būs pārsteigums visiem līgotājiem.

Godos alus bija kā likums
Aivars pats neesot īpašs alus dzērājs, tomēr ideja par mazās alus darītavas izveidi dzimusi, atpūšoties kopā ar draugiem. „Par ko tad kopā sanākuši vīri tādās reizēs runā? Protams, par sievietēm un alu. Esmu jaunākais ģimenē, kurš atceras, kā mūsu mājās gatavoja alu, kā tas smaržoja un garšoja. Alu gatavoja gan mans vecvectēvs, vectēvs un tēvs, gan tēva brālis. Uz ģimenes godiem pašu darinātais alus bija kā likums. To baudot, visi dzēra un sprieda, kam labāks, kam – ne tik labs alus izdevies,” atceras Aivars. „Mums ir ļoti daudz draugu, kuri „Kāmiešos” sabrauc svinēt Jāņus. Ir bijuši pat tādi Jāņi, kad te sapulcējas vismaz septiņdesmit cilvēkiem. Tad ābeļdārzā un citviet „izaug” telšu pilsētiņa, bet pie ozola deg milzīgs ugunskurs. Tā kā Aivara tēvs jau bija gatavojis alus, mēģinājām to darīt paši. Sākām ar simts litriem. Visiem mūsu brūvējums garšoja. Tad radās doma par plašāku alus ražošanu,” stāsta Ilze. Miežus iesala gatavošanai pērk no vietējiem ražotājiem, bet apiņus nākas ievest no ārzemēm, jo Latvijā tie nepaspēj īsti nogatavoties. Alus „Lizuma gaišā vasara” nejaušības pēc gan gatavots, izmantojot vietējos apiņus. „Nav jau daudz veco prasmīgo alus darīšanas meistaru. Pēdējo reizi tādā godā kā mana drauga kāzas, kur speciāli kāzām tika brūvēts alus, bija 1993.gads. Tāpat kā tautas dziesmas un dejas, arī alus, kas ir labs vēderam, ir latviešu tautas mantojums, ko nevajadzētu pazaudēt. Ja ir cilvēki, kuri dzied un dejo, tad mums alus darīšana ir vaļasprieks,” prāto Aivars.
Pirmās pozitīvās atsauksmes par alu jau esot saņemtas, lai gan cilvēku gaume atšķiroties. „Cilvēku gaume ir veidota soli pa solim. Agrāk vīri, malkojot veikalā pirkto alu, mēdza teikt, ka tajā uz pudeli ir tikai pusotrs miežu grauds, tāpēc dzēriens tāds ūdeņains. Arī alus pildīšana PET pudelēs šo dzērienu it kā ir diskriminējusi, bet vairāk uzmanības tomēr ir jāvērš uz tās saturu, nevis formu. Mums ārkārtīgi daudz pārtikas produktu tiek fasēti plastmasas traukos,” uzskata Aivars, kurš ir cieši pārliecināts, ka ar laiku atgriezīsies viss latviskās dzīvesziņas mantojums. Arī alus brūvēšana. ◆

„Tālavas ķēniņa alus” ražotāju stāsts

◆ 1162.gadā Beverīnas pilī uz Miķeļiem, kad labība jau bija zem jumta, Tālavas varenais ķēniņš rīkoja dzīres, lai godam nosvinētu vārda došanu savam jaunākajam dēlam. Tolaik Tālavā daudzus gadus bija valdījis miers uz uzplaukums… Pie bagātīgajiem dzīru galdiem viesi baudīja neparasti gardu, smeķīgu un aromātisku alu, ko ķēniņa aldaris bij’ darījis. Tāds nu gan vēl nebija baudīts! Viesi slavēja ķēniņu, mēģināja izprasīt noslēpumu, bet tas tik viltīgi smaidīja un visiem attrauca: „Īstu alu var pagatavot tikai no tīra ūdens, graudu iesala un apiņiem!” Nu senā alus noslēpums atkal godā celts – latvju iesals, latvju ozola kubli, tīrais pazemes ūdens. Un pats galvenais – latvju prāts un rokas, kas šo alu dara! To visu Pērkons un Jumis sargā!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sidraba putas, ķēniņa alus

Kategorijas