“Mitrāna” patriots

2014. gada 9. maijs 00:00

959

Vai šodienas jaunieši spēj noticēt, ka pavisam nesen – 20.gadsimtā - Gulbenē bijušas rūpnīcas ar daudziem simtiem strādnieku? “Mitrāns” ir viena no šādām ražotnēm. Miniatūrā formātā un ar citādu saturu tā turpina pastāvēt arī šodien, veiksmīgi apsaimniekojot visu lielo rūpnīcas teritoriju. Par to arī “Dzirksteles” saruna ar “Mitrāna” vadītāju Valēriju Bautri, kurš šajā uzņēmumā strādā jau 35 gadus.
- “Lursoft” dati liecina, ka “Mitrāns” ir uzņēmums ar pieklājīgu apgrozījumu un bez parādiem!
- Mūsu uzņēmums ir netipisks. Pa šiem gadiem neesam paņēmuši nevienu kredītu, neesam pretendējuši uz Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu, tomēr eksistējam. Nodarbojamies ar to, pēc kā ir pieprasījums ne tikai Gulbenes novadā, bet arī ārpus tā. Tie ir remontdarbi, kas saistīti ar metināšanu, frēzēšanu, slīpēšanu, virpošanu. Tehnika visiem lūst un ir jālabo - gan lauksaimniekiem, gan mežizstrādātājiem. Rūpes prasa arī lietotais autoparks. Cilvēki meklē, kurš salabos. Mēs to darām! Kaut arī esam vidējo uzņēmumu kategorijā, laikā no 2005. līdz 2013.gadam nodokļos vien esam samaksājuši pusmiljonu latu. Negribu salīdzināt mūsu uzņēmumu ar citiem novadā. Savulaik šajā rūpnīcā nodarbojāmies ar vissmalkāko metālapstrādi. Tā bija ļoti specifiska ražošana. Gan toreiz, gan tagad nevienu nepārliecināt, ka šeit nekad nav bijusi militāra ražotne. Līdz mūsdienām ir saglabātas iekārtas, kuras joprojām izmantojamas. Tas ir izdevies tāpēc, ka “Mitrāna” ražošanas bāzei no sākta gala ir viens saimnieks – mūsu akciju sabiedrība – un neviens neko nav centies saraust sev. Esam saglabājuši rūpnīcas teritoriju, apsaimniekojam to. Daļu telpu lietojam paši, daļu iznomājam. Saimniecība ir liela – sava augstsprieguma elektrolīnijas apakšstacija, notekūdeņu attīrīšanas iekārta, divas artēziskās akas.
- Nav daudz uzņēmumu, kur saglabājies liels sākotnējo akcionāru skaits - 20.
- Savulaik Gulbenes rūpnīca bija lielās akciju sabiedrības “Alfa” sastāvā. Tā bija viena no pirmajām akciju sabiedrībām, kas tika izveidota Latvijā. Toreiz tas bija kaut kas jauns, tāpēc piesardzības dēļ akcionāru skaits nebija liels. Tomēr starp šiem akcionāriem bija arī gulbenieši. Kad “Alfu” reorganizēja, “Mitrāna” akcijas tika nodalītas atsevišķi kopā ar ražotnes nekustamo īpašumu. “Mitrāna” lielākais akcionārs sākotnēji bija valsts. Privatizācijas gaitā mums pašiem bija iespēja kļūt par sava uzņēmuma vienīgajiem saimniekiem. Nekādas uzspiešanas nebija, tāpēc arī “Mitrāna” akcionāru skaits diemžēl nav tik kupls, kāds varēja būt. Apvienojās domājoši, uzņēmumam lojāli cilvēki bez savstarpējiem aizspriedumiem.
- Cik cilvēku šodien strādā “Mitrānā”?
- Pašlaik pie mums ir līdz 25 darbinieki, pārsvarā visi ir ilggadēji. Bet kādreiz šajā rūpnīcā bija pat 567 strādnieki. Tieši tāpēc jau 1976.gadā izveidotais “Alfas” 16.cehs savulaik pārtapa par tā saucamās ceturtās kategorijas rūpnīcu. Tas notika vēl padomju gados. Toreiz uz rūpnīcas statusu varēja pretendēt ražotne ar normatīvam atbilstošu strādājošo skaitu. Atceros, ka izsludinājām konkursu par labāko nosaukumu. Uzvarēja mūsu strādniece Elza Skudra, kura piedāvāja rūpnīcai vārdu “Mitrāns”, kas salikts no diviem jēdzieniem “mikroshēmas” un “tranzistors”.
- Jaunu darbinieku atrašana – tā ir problēma?
- Kvalitatīvs brīvais darbaspēks diemžēl neeksistē. Tam ir dziļāks iemesls. Šodien amatus mācās un darbu meklē tie, kuriem nav nekādu īpašumu un līdz ar to nav iespēju, piemēram, izcirst no senčiem mantoto mežu, tā pelnīt un dzīvot bez bēdas. Trūkst stimula, lai strādātu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Rīgā vai ārpus Latvijas ar mazāk kvalificētu darbu var nopelnīt daudz vairāk. Te, uz vietas, uzņēmumos, nav lielas algas. Tāpēc paliek un strādā tie, kuriem nav citas izejas, vai tie, kuriem šī ir apzināta izvēle: ir tomēr jāstrādā, jo bez darba panākumi nav iespējami.
Šodien par uzņēmumiem kritiku vien dzird. Vienā vietā maksā par maz, otrā, trešā... Kad cilvēks atnāk stāties darbā, viņš paraksta abpusēju vienošanos ar darba devēju. Tur ir nosaukti visi pienākumi, nosacījumi. Ja kaut kas nepatīk, pēc zināma laika darbinieks var pāriet no viena uzņēmuma uz citu. Ja cilvēks pieviļas politiķu solījumos, var pāriet no vienas valsts uz citu.
- Jums nav bijusi doma aizbraukt no valsts?
- Izbraukt - jā, bet aizbraukt – ne. Man ļoti patika Izraēlā, kur biju ciemos pie sava kādreizējā klases un solabiedra. Visvairāk man tur patika patriotisms. Draugs, kurš tur strādā automobiļu nozarē, man teica: “Vai zini, kāpēc Izraēlas ir maz Vācijā ražoto mašīnu?” Komentāri nav vajadzīgi.
Tie, kuri palikuši Gulbenē un dzīvo šeit, nenoliedzami ir patrioti. Vēl lielāki patrioti ir tie, kuri jūtas piederīgi kādam pavisam nelielam ciemam. Tas ir kā likums. Jo mazāks veidojums, jo lielāks patriotisms. Cilvēkos, kuri jūtas apdalīti, pārdalīti, rodas patriotisma instinkts. Taču ar to vien ir par maz. Katram ir arī jādomā, kā pabarot sevi un ģimeni. Cilvēkam ir jābūt apmierinātam. Tāds viņš jūtas nevis, kad visa ir daudz, bet kad pietiek. Man pietiek. Ir izieti dzīves līkloči. Esmu dzimis Balvos, sācis skolā iet Gulbenē, tālāk mācījies internātskolā Siguldā un, pēc tautības būdams latvietis, kā teicamnieks ar “sarkano diplomu” pabeidzis studijas Ļeņingradas augstskolā, vienlaikus baudot šīs pilsētas kultūras dzīvi. Man ir bijusi izdevība pat redzēt teātra izrādi ar pašu Vladimiru Visocki uz skatuves. Pēc studiju beigšanas 1979.gadā ieguvu inženiera konstruktora specialitāti un apzināti vēlējos atgriezties mājās, kur mani gaidīja mamma. Tā es nonācu “Alfas” 16.cehā un neesmu to pametis līdz šai baltai dienai.
- Vai jūs gribētu kļūt par deputātu?
- Biju Gulbenes pilsētas pašas pirmās pašvaldības deputāts atjaunotajā brīvvalstī 1990.gadā, kad priekšsēdētāja bija Līga Zitāne. Vai es gribētu to atkārtot? Uzskatu, ka politiķiem tāpat kā ārstiem ir jāapzinās sava atbildība. Man patīk, ja cilvēks godīgi pasaka – to es nevaru vai to es nemāku. Taču ļoti maz ir tādu, kuri spēj būt tik atklāti. Un tad var iznākt kā anekdotē. Kādam vīram prasa, vai viņš spēj saremontēt automašīnu. Jā, spējot! Bet vai tanku varēs? Atbild, ka var arī to! Bet vai tiks galā ar lidmašīnu? Vīrs padomā un saka: “Nav nekā neiespējama!”
Šogad - Eiroparlamenta un Saeimas vēlēšanas, atkal izskan politiķu apgalvojumi un solījumi bez kāda seguma, piemēram: “Darīsim visu iespējamo, lai nepieļautu darbaspēka aizbraukšanu no valsts.” Es labāk izvēlos darīt to, par ko varu pilnā mērā atbildēt. Man patīk justies neatkarīgam. Vadot uzņēmumu “Mitrāns”, šodien varu to izbaudīt. Tā ir gan finansiāla, gan politiska neatkarība. Zinu vienu: ir jāstrādā saskaņā ar likumiem, kādi valstī ir spēkā. ◆

Fakti

◆ Akciju sabiedrība “Mitrāns” izveidota 1997.gadā uz identiska nosaukuma rūpnīcas bāzes, kura savukārt vēl padomju gados bija radusies rūpnīcas “Alfa” 16.ceha vietā. “Mitrāna” mājvieta ir Gulbenes pievārtē.

◆ Uzņēmuma pamatkapitāls - 192 tūkstoši latu; apgrozījums 2013.gadā – 268 tūkstoši latu.

◆ Pavisam uzņēmumam “Mitrāns” ir 20 akcionāri, lielākais no tiem ir valdes priekšsēdētājs - 58 gadus vecais Valērijs Bautris.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Mitrāna” patriots

Kategorijas