Brauciens ar piedzīvojumu devu

2014. gada 13. maijs 00:00

Autobuss nesteidzīgi iestūrēja vietējā autoostā un, liekot nopūsties bremzēm un sašūpoties aiz loga jau sēdošo pasažieru galvām, piestāja iekāpšanas vietā. Iekāpšanu gaidošie pasažieri steidza apsteigt cits citu, lai iespējami ātrāk pasniegtu vadītāja pieprasīto eiro un centu daudzumu braukšanas biļetes iegādei un pēc tam ieslīgtu sev tīkamākajā sēdvietā. Starp viņiem, tērpies T- kreklā, plānā kokvilnas jaciņā ar uzrotītām piedurknēm, kas vēsajam laikam šķita pavisam nepiemērota, un vasarīgi plānu cepuri galvā, bija arī kāds jaunietis, ko nodēvēju par Keponu. Puisis nepārtraukti centās ievērot, lai cepure atrastos ar nagu uz aizmuguri, bet acis no todien neesošās saules būtu paslēptas zem pamatīgam saulesbrillēm. Vasarīgo kontrastu apģērbā padarot vēl izteiksmīgāku, cieši aiz Kepona autobusā veikli ietrausās jaunietis ziemas jakā ar pūkainu apkakli. Apkārtējo uzmanību piesaistīja viņa sejas tetovējums, kas sākās pieres labajā pusē, tad izvijās gar labo vaigu, līdz izbeidzās netālu no zoda. Sīki zīmējumā neiedziļinoties, tas atgādināja japāņu ķirša ziedu virteni. Nu, ko tur teikt? Drosmīgi. Mēģināju vizualizēt, kā šis zieds izskatīsies tad, kad tā plaucētājam būs septītais gadu desmits, un jauneklim piešķīru vārdu Tetovējums. Saņēmis biļeti, Tetovējums ar tiešiem soļiem mērķēja uz autobusa aizmugurējo sēdekli jeb tā saukto kamčatku. „O, vecais! Arī uz Rīgu? Meties blakām, būs īsāks ceļš,” mudināja tur jau iekārtojies Kepons. Tetovējums paļāvīgi noslīdēja blakām Keponam. Viņiem blakus pēc brīža iekārtojās jauna sieviete ar četrus gadus vecu meitenīti un mazās tēvu. Autobuss uzsāka kustību Rīgas virzienā. Pasažieri nodevās katrs savām interesēm.

***

Droši vien tā - klusi, mierīgi un vienmuļi - arī tiktu aizvadīts šis brauciens, ja vien Kepona balss, kas ar katru nobraukto kilometru tikai pieauga skaļumā, nepārņemtu visu autobusa salonu. Dižmanīgi, tā, lai visiem būtu zināms, kurp jaunais cilvēks dodas, Kepons, vārdus īpaši neizvēloties, piebildīšu, ka lielākā daļa to sākās ar burtiem „h”, „bl”, „na” un „p”, klāstīja Tetovējumam sava brauciena mērķi. Nepārprotami tā bija lielo iespēju pilsēta Rīga, kurā dzīvojot Kepona krutākie draugi un visatļautību pieļaujošas beibes. Pieminot sievišķo dzimumu, pēc puiša skaļās irgošanās par viņu varēja spriest divējādi – mīlas lietās liels „spečuks” vai arī absolūts muļķis. Nemitīgi tika spaidītas mobilā tālruņa pogas un tie, kas atsaucās Kepona zvanam, instruēti, cikos viņš ieradīsies lielpilsētā, kurā Rīgas autoostas stūrī būs meklējams, ka atpazīšanas zīmes būs vasarīgā cepure un melnās saulesbrilles. Maksimāli skaļi tika plānotas izklaides. „O, vecais, laižu atpūtā! Bļin, ko te pie pāķiem laukos darīt,” Kepons meta autobusā savus „viedos” salīdzinājumus. Nekas neliecināja, ka puiša „spēcīgo” vārdu birums varētu beigties. Pirmā rupjību lavīnu neizturēja cienījama izskata kundze, kura ārēji atgādināja kādas kontrolējošas institūcijas darbinieci. „Molodoi čelovek! Mņe nadojela slušaķ eti grubosti! Zamolčite nakoņec!” viņas alts skanēja stingri un bargi. Ak vai! Labāk viņa būtu sekojusi kādas citas pasažieres piemēram, kas arī, nespēdama klausīties Kepona rupjībās, pārcēlās tuvāk autobusa priekšējai daļai. Pēc sievietes izteiktā aizrādījuma aizmugurē sākās īsts vārdu karš. Nekas nespēja traucēt Keponam izpausties. Šķiet, aizrādītāja visā līdzšinējā mūžā nebija saņēmusi tik daudz „krāšņu” sev adresētu apzīmējumu. Tad, apveltīdams sievieti ar uzvarošu skatienu un jau kuro reizi sakārtodams cepuri ar nagu uz aizmuguri, Kepons devās šofera virzienā, visiem dzirdot paziņodams, ka ir vajadzība un autobusam nekavējoties jāapstājas. Pasažieri steidza izmantot klusuma brīdi, kas iestājās autobusā, bet bija neilgs. Varonis atgriezās. Viss atsākās ar jaunu sparu. Negribēdama palikt zaudētāja, sieviete, cieši ar zobiem iekrampējusies smaili noasinātajā zīmulī un kā propelleri sev virs galvas rokā griezdama krustvārdu mīklu žurnālu, no autobusa aizmugures metās šofera virzienā. „Dariet taču kaut ko! Tas vairs nav izturams!” To dzirdot, viens no vadītājiem bailīgi pagriezās pret autobusa salonu un tikko dzirdami izdvesa: „Es neesmu milicis.” Cerēto vadītāja atbalstu neguvusi, sieviete atgriezās savā vietā. Tad Kepona runas plūdus nespēja izturēt kāds vīrietis, kurš strauji pielēca kājās un, saukdams: „Kā tu man arī esi apnicis!”, sagrāba Keponu aiz pleciem, pacēla gaisā un iegrūda atpakaļ sēdeklī. Beidzot arī šoferis atļāvās doties uz aizmuguri, lai Keponam veltītu mierīgu aizrādījumu: ”Ja nebeigsi ālēties un neapklusīsi, tavs brauciens beigsies ātrāk, nekā paredzēts!” Droši vien pīlei ūdens uz astes nozīmētu daudz vairāk, nekā šie vārdi Keponam. Dažas minūtes autobusā gan iestājās klusums, bet tad to pārtrauca kārtējā „varoņa” apņēmīgā virzīšanās šofera virzienā, mums visiem uzsaucot:„ Ko brīnāties? Jums te kaut kas nepatīk?”, un prasība atkal apstādināt autobusu. Puisim nopakaļ pa autobusa salonu ripoja iztukšota alkohola pudele – viņa varonības, bravūrības un visatļautības simbols.
***

„Stāvēsim desmit minūtes!” Bērzkrogā paziņoja autobusa vadītājs. Pasažieri cits pēc cita steigšus pazuda tuvējā „Bistro” durvīs. Vēl visai veiksmīgi saglabājot kāju saķeri ar zemi, „Bistro” virzienā devās arī Kepons, aiz sevis atstādams Tetovējumu. Nezinu, bija vainojama ziemīgā jaka vai Kepona piedāvātais veldzējums, bet Tetovējuma japāņu ķirša ziedu virtene uz puiša sasarkušās sejas ziedēja koši jo koši. Par sejas bālumu nevarēja sūdzēties arī jaunais vīrietis, kurš, izkāpis no autobusa, uzreiz alkatīgi metās skūpstīt jauno sievieti ar bērnu. Gan Tetovējuma, gan vīrieša centība izturēties it kā nekas autobusa aizmugurē nebūtu noticis, runāja pati par sevi, sak, no piedāvājuma iedzert neatteicāmies, tikai klusāk uzvedāmies.
Desmit minūtes pagāja ātri. Sākās steidzīga atgriešanās autobusā. Kepons atkal bija savā elementā, bet tikai līdz brīdim, kad beidzot arī sieviete ar bērnu atļāvās viņam aizrādīt. „Neviens nav spējis mani mācīt, arī tu tā nebūsi!” iebļāvās Kepons, cirzdams pliķi sievietes sejā. Sievietes spalgo kliedzienu pārtrauca dobjš būkšķis. Bērna tēvs bija meties viņu aizstāvēt. Kepons sabruka sēdeklī. „Ko tu dari! Kāpēc tu viņam iesiti?” nu jau jaunā sieviete uzbruka savam aizstāvim. Gluži kā armijnieki ierindā, visi pasažieri pēc vienas komandas pievērsa skatienus autobusa aizmugurei. Man tieši priekšā sēdošā sieviete strauji piecēlās un piegājusi pie šofera, kaut ko klusi čukstēja viņam pie auss. „Laikam lika izsaukt policiju. Jau sen vajadzēja,” kāds izteica minējumu, kas jau brīdi vēlāk izrādījās pareizs.

***

Autobuss apstājās pie bijušās kafejnīcas „Sēnītes” Inčukalnā, lai sagaidītu trafarēto policijas automašīnu ar mirgojošām bākugunīm. Autobusā, līdzīgi kā vienas olšūnas dvīņi, ietrausās neliela auguma pašvaldības policisti. „Nu, kas jums te ir?” „Tur, tur aizmugurē! Tur jau kaujas! Viņi visu ceļu dzēra. Nav izturamas viņu rupjības! Tas skaļākais jau tagad apklusa. Laikam aizmiga,” cilvēki sauca cits caur citu. Atskanot policistu jautājumam: „Nu, ko darīsim ar viņu?” autobusā sākās referenduma cienīgs pasākums. Daļa pasažieru ka sastinguši raudzījās uz priekšu, nebilstot ne vārda, ievērojot principu, neko neredzēju un nedzirdēju, daļa sazin kāpēc nu metās aizstāvēt Keponu, sak, ja jau guļ, tad jau līdz Rīgai nogulēs. Uz ko kāds iesaucās: „Viņš tikko vēl gribēja vemt! Piecūkos tikai autobusu! Lai ved uz policiju!” Rezultātā „varonis”, kurš nu bija klusāks par klusu, tika iznests no autobusa. Viņam pa pēdām izripoja jau otrā alkohola pudele. Gandrīz vai svinīgi no autobusa nopakaļ neko nesaprotošajam īpašniekam tika iznests Kepona mobilais tālrunis. Klusāki par zāli bija kļuvuši arī viņa ceļabiedri. Īpaši Tetovējums, kurš autobusa tālākajā stūrī bija kļuvis gandrīz nemanāms.
Autobuss ierasti turpināja atlikušo ceļu uz Rīgu. Čipsu pakas bija iztukšotas un vafeles apēstas. Salonā valdīja absolūts klusums. Ja arī Rīgas autoostā kāds mēģināja sameklēt jaunieti vasaras keponā, pelēkā jaciņā ar melnām saulesbrillēm uz acīm, tas viņam neizdevās. Uzdzīve lielo iespēju pilsētā puisim beidzās vēl nesākusies. It kā nekas jau ārkārtējs nebija noticis, tomēr mani nepameta doma, ka kaut kur šim puisim ir māte, kura, iespējams, pieļāvusi kļūdu dēla audzināšanā. Domāju, kas notiktu tad, ja Kepons nebūtu tikai piedzēries vai kaut ko salietojies, bet sāktu vicināties ar ieroci? ◆

Fakts

◆ Sabiedriskajā transportā par kārtību atbild transportlīdzekļa vadītājs. To paredz pasažieru pārvadājumu noteikumi. Ja pasažieris traucē kārtību, vadītājam viņš ir jāizsēdina vai arī jāizsauc policija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Brauciens ar piedzīvojumu devu

Kategorijas