Mazliet par mazo biznesu

2014. gada 16. maijs 00:00

742

Rolands Spilva no Velēnas, 45 gadus vecs, ir lauku uzņēmējdarbības vides spilgts pārstāvis, kurš kā daudzi ir sācis ar lauksaimniecību un mežizstrādi, vēlāk izmēģinot spēkus arī citur. Šodien viņa ģimenei pieder neliels auto remonta un apkopes rezerves daļu tirdzniecības uzņēmums SIA “Autoparts SK”, kura mājvieta ir Gulbenē.
- Cik sen jau esat uzņēmējdarbībā?
- Sen. Padomju gados vecāki audzēja puķes un veda uz Krieviju tirgot. Piedalījos audzēšanā. Darīju citus lauku darbus. Palīdzēju govīm sienu gādāt. Tās bija manas pirmās iemaņas uzņēmējdarbībā, kad sapratu: ja strādāsi, nauda būs, ja nestrādāsi, nebūs. 1979.gadā mājās pārnācu no dienesta armijas. Tas bija laiks, kad sāka veidoties pirmie kooperatīvi. Nodibināju savu zemnieku saimniecību, kartupeļus audzēju. Tad bija deviņdesmitie gadi, kad rajona patērētāju biedrības veikali preču klāsta ziņā bija patukši, bet visu nepieciešamo piedāvāja tie, kuri tirgoja preci tieši no automašīnas “kapota”. Arī manā dzīvē bija tāds posms. Vēlāk man bija pašam savs gateris. Darīts ir daudz pa šiem gadiem. Šobrīd tas, ar ko nodarbojos, ir automašīnu rezerves daļu tirdzniecība.
- Turpmāk nodarbosieties tikai ar šādu biznesu?
- To apgalvot nevaru. Valsts ieņēmumu dienests uztraucas, kāpēc esmu dibinājis uzņēmumu, ja tam nav peļņas. Es pats sev esmu saimnieks! Tas ir daudz. Negribu stāstīt veiksmes stāstus. Taču viennozīmīgi varu teikt, ka man patīk būt noteicējam pār sevi. Līdz šim viss manā dzīvē ir noticis dabiski. Kaut vai tādā ziņā, ka savu tehniku vienmēr esmu remontējis pats. Tā sākās interese par šo biznesu. Automašīnas ir lūzušas un lūzīs. Tas nozīmē, ka būs jālabo un vajadzēs rezerves daļas, jo auto laukos sen vairs nav luksusa prece. Tā ir pirmā nepieciešamība! Lauki ir tukši - ne tur darbavietu, ne pakalpojumu. Tātad automašīna ir līdzeklis, kā risināt šīs problēmas. Piekto gadu esmu šajā biznesā. Pagaidām klājas samērā grūti, nekādu lielo peļņu piedzīvojis neesmu. Kredīti ir jāmaksā, algas un nodokļi - tāpat. Strādāju tikai ar tādu domu, ka kādreiz taču šajā valstī būs labāki laiki. Uzņēmumā esam trīs cilvēki, tādējādi ar darbu tiek nodrošināta mana ģimene un vēl dodam darbu vienam cilvēkam no malas. Manai uzņēmējdarbībai pamatā vienmēr ir bijusi patiesa interese. Kur tā noved, nevar uzminēt, viss noskaidrojas laika gaitā. Tā, piemēram, kokapstrādes jomā izšķiroša loma bija konkurencei – lielie izspieda mazos uzņēmējus. Tāpēc no tā biznesa esmu aizgājis, kaut biju tajā visā iekšā desmit gadus. Pats visam gāju cauri, ar brigādi kopā mežu zāģēju. Pamazām sapratu: ja gribi strādāt godīgi, nopelnīt var, lai izdzīvotu, bet, ja gribi braukt lepnā automašīnā un uzcelt māju, tad kāds ir jāapkrāpj - strādnieki vai meža īpašnieki. Turklāt man nepatīk tas, ka Latvijas meži ir caurvagoti ar treilēšanas ceļiem. Vai esam padomājuši, kā tas izskatās no putna lidojuma? Bet mežs taču ir pats nozīmīgākais vai pat vienīgais Latvijas resurss, ar kuru būtu jāsaista valsts nākotne. Pašlaik pieļaujam, ka apaļkoks tiek izvests no Latvijas. Taču vajadzētu panākt, lai ārzemnieki tepat ceļ rūpnīcas, ražo mēbeles vai citu preci no koka, lai mūsu cilvēkiem būtu darbs. Tad arī ekonomika attīstīsies. Būs darbs laukos, būs cilvēki, kuriem vajadzēs veikalus un pakalpojumus. Labs piemērs tam ir Lizums, kur ir vairāki lieli ražošanas uzņēmumi ar simtiem darba vietu, ir cilvēki, ir vairāki pārtikas veikali, frizētava, skola un jūt arī vajadzību pēc sava bērnudārza. Viss notiek!
- Biznesā jūs vairāk esat praktiķis, nevis teorētiķis?
- Man ir augstākā izglītība, mana specialitāte ir uzņēmējdarbība, mārketings, menedžments.
- Cik svarīgi jums ir draudzēties ar citiem uzņēmējiem?
- Tas noteikti ir vajadzīgs! Tā ir iespēja satikt domubiedrus. Darba devēji savā starpā noteikti sapratīsies labāk nekā darba ņēmēji , un viņiem būs, ko savā starpā pārrunāt. Kā saka, katram ir savs viedoklis, reizēm – pat diametrāli pretējs. Daloties pieredzē, meklējot kompromisus, ir jāatrod zelta vidusceļš, lai visi būtu apmierināti. Tas ir skaidrs, ka ideālajā variantā darba ņēmējs gribēs, lai nekas nav jādara, bet algas kontā visu laiku ir nauda, savukārt darba devējs vēlēsies, kaut darba ņēmējs visu laiku tikai strādātu un algu par to neprasītu. Man bieži vien ir bijusi sajūta: cik labi būtu atmest visam ar roku un braukt uz ārzemēm. Sevišķi tādas domas prātā zogas, redzot, kā šodien ārzemēs dzīvo un pelna jaunieši manas meitas vecumā. Pelna ļoti labi un ne par ko nebēdā.
- No jūsu ģimenes kāds pašlaik ir ārzemēs?
- Meita strādā Lielbritānijā lielā rūpnīcā, ir uzdienējusies līdz noliktavas pārzines amatam. Lai to sasniegtu, tur koledžā papildināja zināšanas angļu valodā. Viņa jau sešus gadus ir Lielbritānijā un netaisās braukt atpakaļ. Arī par mazbērnu radīšanu nedomā! Dzīvo sev, izbauda ceļošanas iespējas, pārtikušu dzīvi. Tā laikam ir, ka uzņēmīgie jaunieši, kuri čakli strādā ārzemēs, novērtē karjeras iespējas un ar ģimeņu veidošanu nesteidzas. To dara viņu vienaudži Latvijā, kuri te ir pliki un nabagi un neredz nekāda stimula un iespēju uzlabot savu ekonomisko stāvokli. Bieži vien tie ir pabalstu prasītāji pašvaldībai. Bet mana meita bija sajūsmā par tādu elementāru laimi, ka beidzot, strādājot Lielbritānijā, pārtikas veikalā var atļauties nopirkt visu, ko vēlas. Un nav jāskatās uz cenām, jāpēta, kurai precei šodien ir akcija. Meita uz Jāņiem, Ziemassvētkiem vēlas, lai mēs, vecāki, braucam pie viņas. Padzīvojot ārzemēs, jauniešiem liekas, ka Latvijas laukos viņiem nav vairs ko darīt. Tik drīz aizbraukušie vēl mājās nebrauks. Drīzāk viņiem tur, ārzemēs, piepulcēsies vēl citi mūsējie. Daudzi tur ņem kredītus, pērk mājas. Tas nozīmē, ka viņi nekad vairs neatgriezīsies Latvijā.
- Jaunam cilvēkam šodien Latvijā uzsākt savu biznesu – cik reāli tas ir?
- Ja es zinātu, ko sākt darīt no nulles, cerot gūt peļņu, es pats to darītu. Jāapzinās, ka Latvijas tirgus ir ļoti mazs, nemaz nerunājot par Gulbeni. Piemēram, cilvēki “cepas” par ēstuvēm pilsētā. Nekas nepatīk, visu kritizē. Tā ir gaumes lieta. Taču ir skaidrs, ka cilvēki nevar atļauties izmantot šos pakalpojumus tik bieži un tik daudz, lai būtu izdevīgi nodarboties ar šādu biznesu. Pārtikas joma vispār ir īpaša. Tur nevar bezgalīgi turēt šodien neiztirgotu preci. Tā sabojājas! Tā ka šodien ir jābūt mazliet dullumam, lai uzsāktu biznesu. Ja cilvēks sēž un visu iepriekš grib smalki izrēķināt, tad beigās neuzdrošināsies riskēt. Šodien, sākot biznesu, neviens nezina, kā tur būs. Ir vienkārši jālec iekšā biznesa pasaulē ar galvu pa priekšu. Kā būs, tā būs! Protams, atrast jomu, kur izpausties daudzmaz veiksmīgi, nav viegli.
- Vai ticat, ka Gulbenes attīstību varētu veicināt tūrisms?
- Es neliktu lielas cerības uz tūrisma attīstību. Eiropas nauda ir apgūta un tālākais ceļš ved uz bankrotu. Paskatieties tuvākajā apkārtnē, vai te ir kaut viens viesu nams, ko uzņēmējs ir uzcēlis pats par savu naudu! Nav! Tagad vienu viesu namu pārdod, otru, trešajam – maksātnespēja… Lai šajos objektos ieguldītā nauda tiktu atpelnīta, mūsu novadā katru dienu vajadzētu rindām braukt autobusiem, kas stāvgrūdām pilni ar tūristiem. Tas nav gaidāms. Lai cik Latvija ir smuka un mums pašiem patīkama, uz Rietumeiropas fona te nav, ko redzēt. Esam padomājuši, kādas tās ir izmaksas, ka ceram, ka tūrists mērotu 2000 kilometru, lai pabraukātos ar bānīti un pabarotu odus? Būsim reālisti! Pie mums ciemos atbrauc atsevišķi īpatņi. Lielākās tūristu masas te degunu nerāda.
- Šogad gaidāmas divas vēlēšanas. Vai iesiet balsot?
- Noteikti ne. Neredzu jēgu! Šodien politikā neiet tie, kuriem ir skaistas idejas un cēli mērķi. Tur iet tie, kuriem ir nauda un ir biznesa plāns. Iepriekš vēlēšanu sauklis bija, ka balsot jāiet un latviešiem jāsaliedējas, jo krievi nāk”. Bet tagad ir pretējs aicinājums “par izlīgšanu”. Tas ir populisms! Tajā pašā laikā es nebūt neesmu pesimists. Es daru savu darbu. Grozos, kā varu, un neklausos tukšās politiķu pļāpās par to, ka cilvēki Latvijā dzīvo arvien labāk un labāk. Es saprotu, ka valdība dzīvo labi. Gribētos zināt, kad labi šeit sāksim dzīvot arī mēs visi pārējie. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mazliet par mazo biznesu

Kategorijas