Viņa ģimene bija skola

2014. gada 16. maijs 00:00

1579

Druvienā ir sena skolu vēsture, jo pirmā skola dibināta 1824.gadā toreizējā Saltupa pusmuižā. 1951.gadā skola iekārtota Druvienas muižas pilī, kur darbojas vēl šodien. Ilgus gadus par tās direktoru strādāja Jāzeps Sockis. Druvēnieši viņu atceras vēl šodien, jo, kamēr vien ir kāds, kurš atceras, cilvēks dzīvo. Taisnīgs, prasīgs, saimniecisks, stingrs savā pārliecībā un uzskatos, cilvēks, kurš nelokās līdzi ideoloģiju maiņai, kolektīvu aizstāvošs, mīļš, kautrīgs, smalkjūtīgs attiecībās ar cilvēkiem. Tā savās atmiņās šodien J.Socki raksturo tie ļaudis, kuri viņu pazina.
Direktora dzimtā puse ir Balvu rajona Bērzpils.

Uz papēžiem mums nemina
Druvienas pamatskolai vairāk nekā 50 sava mūža gadus atdevusi vēstures skolotāja Ināra Pērkone. Pēc Latvijas Universitātes beigšanas Druvienas skola ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta. „Pēdējā kursā mums bija valsts sadale. Cerēju, ka varēšu strādāt Gaujienas vidusskolā, bet tur strādāt aizbrauca mana kursabiedrene. Pati esmu no Drustiem, tāpēc izšķīros par labu Druvienai, jo nebija pārāk tālu no manas dzimtās puses. Pirmo reizi Druvienu lūkoties braucu kopā ar draudzeni. No Drustiem autobuss gāja tikai līdz Rankai, bet no Rankas uz Druvienu vasaras karstumā nācās 16 kilometrus soļot ar kājām. Tajā dienā direktoru nesatiku. Otrreiz jau braucu, lai paliktu. Tiklīdz J.Sockis ienāca skolotāju istabā, man uzreiz bija skaidrs, ka ienācējs ir direktors. Viņš nemēdza daudz runāt. Visbiežāk kaut ko burbināja zem deguna. Kamēr pie tā nebiju pieradusi, īsti pat nesapratu, ko viņš saka. Direktors man uzreiz ierādīja lielu divistabu dzīvokli skolas otrajā stāvā. Visa mana manta ietilpa vienā čemodānā, tāpēc lūdzu direktoram kādu internāta gultu ar matraci, kas arī tika sarūpēta,” atceras I.Pērkone. „Jau pirmajā darba gadā viņš negaidot paziņoja, ka man būs jāmāca ne tikai vēsture, bet arī ķīmija. Mīļā pasaulīt! Ķīmija man pašai skolā ne patika, ne padevās. Pirms tam direktors pats bija mācījis ķīmiju, tāpēc bildu, ka dažas pirmās stundas pavērošu, kā viņš to dara. Direktors tam nepiekrita, jo tad skolēni sākšot brīnīties, kāpēc tā. Es centos no visas sirds, bet direktors pat nenāca pārbaudīt, kā man sokas. Cits droši vien būtu nācis. Viņš paļāvās uz kolektīvu. Prasīja kvalitatīvu darbu, bet uz papēžiem nekad nemina. Ja kāds bija paviršs, direktors uzreiz to juta. Tad tam klājās slikti.”

Izvelk āķi no skolēna
Skolotāja atzīst, ka aiz direktora platās muguras bijis droši un labi, jo viņš savu kolektīvu vienmēr pratis aizstāvēt. Īpaši, ja bijusi darīšana ar partiju. „Tolaik skolā tika organizētas politmācības. Skolotāji sagājām kopā skolotāju istabā un politnodarbībām paredzētajā laikā stāstījām anekdotes vai steidzām paveikt citus darbus. Ja ieradās pārbaude, tad nodarbības notika tik augstā līmenī, ka saņēmām pat pateicību. Direktors nebija burta kalps. Pats, būdams partijas biedrs, viņš partijai nebija padevīgs,” stāsta I.Pērkone. Bijuši gadījumi, kad direktors par kaut ko noskaities, bet pat tādos brīžos viņš saglabājis savaldību. Toties, ja kaut ko ieņēmis galvā, tad skolotājiem vajadzējis pielikt lielas pūles, lai kaut ko mainītu un palēnām visu vērstu sev vēlamā virzienā. „Skola direktoram bija viss, jo gandrīz visu savu mūžu viņš nodzīvoja dzīvoklī, kas atradās skolā, tāpēc bija pieejams jebkurā laikā. Bērni no viņa nebaidījās, bet respektēja. Bērnus viņš mīlēja. Bija labsirdīgs. Tolaik skolā bija arī internāts. Internāta bērni gāja uz Druvienas centra dīķi makšķerēt. Reiz viens puika nejauši krūtīs bija iedūris āķi. Direktors pats uzņēmās āķa izvilkšanu,” atceras pensionētā skolotāja.

Papīri viņam nepatika
Druvēniete Dzidra Pliķena, kura J.Socka darbības laikā Druvienas pamatskolā bijusi direktora vietniece mācību darbā, un šim darbam skolā atdevusi 52 mūža gadus, atminas, ka direktoram ļoti nepaticis darbs ar dokumentiem jeb, kā viņš pats teicis, ar papīriem. Tāpēc bieži vien to uzticējis savai vietniecei. „Protams, visu izdarījām. Tikai man visu vajadzēja rakstīt ar savu roku. Bieži vien viņš aizmirsa parakstīties, tad parakstījos es,” smej Dzidra. „Mēs ļoti labi sapratāmies. Gluži kā cimds ar roku. Jāzeps pēc dabas bija kautrīgs cilvēks, bet ļoti gudrs direktors, kurš izprata, kas skolai ir vajadzīgs. Tolaik skolas darbā vajadzēja ieviest dažādas jaunas darba metodes, bet Jāzeps pret tām attiecās piesardzīgi un kritiski. Direktors panāca, ka skolai tika gan jauni soli un galdi, gan cits. Ja vajadzēja, direktors pat akā nolaidās. Kad skolā notika remonts, neviens viņam nevarēja prasīt maksāt vairāk, nekā bija padarīts. Viņš prasīja kvalitāti un zināja, cik materiālu izlietots. Bija īsts saimnieks. Ziniet, kas liecina par to, ka ir labs vadītājs? Tas, ka darbinieki nemēdz slimot, jo nav pārliekas nervu spriedzes,” atceras Dz.Pliķena.
Arī Druvienas vecās skolas- muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne atzīst, ka direktors bijis īsts saimnieks. Bijis gadījums, kad skolas virtuvē bija sabojājusies putojamā iekārta. Direktors nevis steidzis meklēt meistaru, bet pats putotāju salabojis. “Viņš nekad nešķiroja darbus, kā arī nelika sevi augstāk par citiem,” piebilst Ligita.

Skolotājas ved dzērvenēs
J.Sockis, sarūpējot visu šaham un dambretei nepieciešamo inventāru, panāca, ka lielākā daļa druvēniešu apguva šīs prāta spēles. Uz šaha kluba atklāšanu Druvienas kultūras namā sabraukuši pat lieli šīs spēles meistari. Liela daļa druvēniešu nākuši spēlēt šahu.
Direktors bijis liels makšķernieks un arī mednieks. Rajona skolu direktori J.Socka dzimšanas dienā viņam uzdāvinājuši gumijas laivu. Direktors skolotājas un arī izglītības nodaļas inspektores rudeņos vedis dzērvenēs uz Lubānas purviem. Sasēdinājis gumijas laivā, pārvedis pāri Lubānas kanālam, un visi varējuši lasīt ogas pēc sirds patikas. Kur tad vēl ceļošana pa visu Padomju Savienību, jo direktoram ārkārtīgi paticis ceļot. Pat līdz Kamčatkai aizbraukts. „Jāzeps ārkārtīgi daudz fotografēja un taisīja diapozitīvus. Pēc ceļojumiem regulāri rīkojām atmiņu vakarus. Jāzepiņam nebija svešas arī otra cilvēka bēdas vai problēmas. Viņš vienmēr bija gatavs palīdzēt, cik vien bija viņa spēkos,” atceras Dzidra.

Šīs vietas patriots
Druvienas pamatskolas tagadējā direktore Velga Černoglazova ir bijusi J.Socka skolniece. „Direktoram ārkārtīgi rūpēja viss, kas notika skolā. Viņš bija šīs vietas un sava darba entuziasts. J.Sockim pašam ģimenes nebija, tāpēc viņa ģimene bija skola. To viņš pats tika uzsvēris vairākkārt. Es arī esmu druvēniete. Kad sāku strādāt par direktori Druvienas pamatskolā, mani mērķi pamatojās uz J.Socka iestrādēm, lai Druvienas un tās skolas vārds izskanētu, lai skola dzīvotu. Manuprāt, es gluži tāpat kā bijušais direktors, skolā esmu ieguldījusi daudz darba, lai Druvienas skola būtu ne tikai izglītības, bet arī Druvienas kultūras centrs,” uzskata V.Černoglazova.

Kā gribas dzīvot!
Šos direktora teiktos vārdus atceras daudzi viņa līdzgaitnieki. Viņš Druvienā nopirka māju. Iestādīja ābelītes. Direktors ļoti vēl gribēja dzīvot! Bieži sacījis, ka tagad ir gan māja, gan laiks vaļaspriekiem. Dzīvē viņam nebija lemts nodibināt ģimeni, lai gan, iespējams, bija klusas simpātijas, kas bijušas nolasāmas tikai acu skatienā. Direktoram bijušas mīļas, ģimeniskas attiecības ar tuviniekiem – ar saviem brāļiem Antonu un Pēteri, ar krustdēlu Jāni un citiem. „Krusttēvs man vienmēr ir bijis paraugs. Arī grūtos dzīves brīžos viņš bija mans atbalsts. Par viņu varu teikt tikai pašu labāko,” bilst Jānis Sockis. Kāda atmiņu skice atklāj, ka J.Sockim ļoti patikuši kaķi. Viņam bijis kaķis, saukts par Ņauku, kurš mīlējis sekot saimniekam pa pēdām vai arī pacietīgi sagaidījis. Daudzi it kā ikdienišķi notikumi un situācijas liecina, cik patiesībā J.Sockis bijis vienkāršs savā būtībā, cik atbildīgs pret tiešajiem darba pienākumiem un cilvēkiem, kuri bija viņam apkārt. ◆

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viņa ģimene bija skola

Kategorijas