Vismīļākā un tomēr...

2014. gada 20. maijs 00:00

408

Mātes loma tiek izspēlēta reālajā un simboliskajā pasaulē, kas savstarpēji konfrontē

«Piedāvājam labāko darbu pasaulē! Taču būs jāstrādā bez brīvdienām, atpūtas un pat apsēsties vienmēr nebūs iespējams. Nāksies palikt nomodā arī naktīs un būt pilnībā pakļautam «augstākstāvošā» prasībām. Vēlama izglītība, kas saistīta ar pedagoģiju, psiholoģiju, medicīnu un finansēm, teicamas saskarsmes prasmes un noturīga nervu sistēma. Alga par šo darbu nepienākas, bet emocionālais gandarījums, ko no tā gūst, ir neatsverams!» Ar šādu paziņojumu Mātes dienā nācis klajā kāds personāla atlases uzņēmums, liekot pretendentiem izbrīnā ieplest acis – kurš kam tādam gribētu piekrist! Vēl lielāks pārsteigums viņus ķēra, izdzirdot, ka šo darbu uzņēmušies miljoniem cilvēku visā pasaulē, un tikai, kad atskanēja amata nosaukums «mamma», pretendentu sejās parādījās smaids. Dažiem arī miklums acīs, pateicībā par nesavtību un rūpēm, ko saņēmuši no savas dzīvības devējas. Tomēr attiecības ar māti mēdz būt arī ļoti sarežģītas, atzīst psihoterapeite Inga Birkmane.

Liek ignorēt fizioloģiskās vajadzības
«Mums ļoti gribas domāt, ka esam racionālas un materiālistiskas būtnes, kas visu labi saprot, bet tā nav. Līdzās ir zemapziņas jeb simboliskā pasaule, kas pārstāv nesaprotamo, neizzināmo, sajūtas, intuīciju, ilgas un sapņus. Psihiatrs un filozofs Karls Gustavs Jungs ļoti labi sastrukturējis šo arhetipu ķēdi, un māte ir viens no tās etapiem. Uztveram māti ne tikai tādu, kas pilda materiālās pasaules lomu – ģērbj, baro un neguļ naktis –, bet arī simboliski kā mūžseno dzīvības devēju un sargātāju. Kā māju un reizē arī ceļu, caur ko ienākam pasaulē,» fonu, kādā tiek izspēlēta mātes loma, raksturo psihoterapeite. Taču problēmas rodas, kad racionālā un arhetipiskā pasaule sāk savā starpā konfrontēt. «No vienas puses ir simboliskā māte, kas liek viņu teju dievināt, ko bērnībā arī darām, bet otrs ir reālais cilvēks, kuram ir dusmas, reizēm viņš ir pastulbs, citreiz varas kārs un par sevi nepārliecināts, kādreiz fiziski vai garīgi slims. Bērniem, kuru mammas ir atradušas zelta vidusceļu starp reālo un simbolisko māti, ir ļoti paveicies. Taču ļoti bieži šis attālums ir kā no Zemes līdz Mēnesim,» attiecību potenciālo problēmu avotu atklāj I.Birkmane. Šo iekšējo konfliktu mammas sāk sajust ļoti ātri – ar pirmajām bērniņa dzīves stundām. Jāliek viņš pie krūts un pusstundu jābaro par spīti tam, ka varbūt pašai ļoti gribas uz tualeti. «Kā gan tu mazuli atrausi un skriesi! Viņš bez tevis nevar! Nemaz nesaceries, ka esi arī cilvēks ar savām fizioloģiskajām vajadzībām!» Inga modelē daudzām tik pazīstamo iekšējo strīdu.

Sociālā loma reiz beidzas
Reālā māte konfliktē arī ar bērna priekšstatiem. Viņš savu dzīvības devēju vienmēr redz idealizēti kā pašu skaistāko un mīļāko. Tāpēc arī sociālās aprūpes iestādēs nokļuvušās atvases, kuru mammas bijušas nemitīgā reibumā un vārtījušās pa grāvjiem, to it kā neredz un grib pie viņām atpakaļ. Tomēr lielākās problēmas sākas, kad pieaugušā vecumā «rozā» brilles ir nokritušas, bet nēsātājs ar to nespēj samierināties. «Nāk cilvēki ap gadiem 40 un vaino savas mammas. Tas nozīmē, ka viņi joprojām vēlas redzēt simbolisko, nevis reālo. Citreiz nepalīdz pat gadiem ilgas terapijas. Kamēr pastāv ilūzijas, attiecības var būt sarežģītas. Risinājums nāk, kad iemācāmies konfrontēt ar realitāti, ieraudzīt, kas bijis labs, un pateikt par to paldies. Ja to neapgūst, paliek traumēts, nelaimīgs bērns, kas tā arī nepieaug,» ieraudzīt mammā cilvēcisko mudina psihoterapeite. Viņa piebilst, ka, atvasei izaugot, mātes sociālā loma beidzas, un attiecībās stājas jau divi pieaugušie. Tomēr daudzas nespēj atlaist savus bērnus un nemitīgi «cenšas viņus «apēst», lai atvase mūžīgi būtu vēderā un varētu viņu nēsāt,» salīdzina Inga. «Pirmie ziediņi, kad mātei lēnām būtu jākļūst par otru pieaugušo, parādās bērna 12, 13, 14 gadu vecumā. Šajā brīdī viņai jāsāk konkurēt ar meitu, lai radītu pretestību, kas ir viens no audzināšanas aspektiem. Mamma nedrīkst pārāk ātri padoties un teikt: «Es te tāda neglīta «bulciņa», bet tu esi mana skaistulīte!»» viņa raksturo, iedrošinot vecākus laikus atkāpties un nodot grožus bērnu rokās. No viņiem būs atkarīgs, vai sekos pansionāts, vai mazdārziņš un sunītis, vai teātris, vai plastmasas vai ozolkoka zārks. «Mēs nevaram prasīt, lai bērni piepilda visas mūsu gaidas. Tikai cerēt, ja būsim viņus pietiekami labi audzinājuši, bērni par mums pietiekami labi parūpēsies,» teic I.Birkmane.

Radīt sajūtu par pjedestālu
Taču gaidas un prasīšana no pieaugušajiem bērniem, apelēšana – es taču esmu tava māte! – joprojām ir aktuāla daudzās ģimeņu attiecībās. «Tās ir bailes no nāves, kas piemīt visiem cilvēkiem un liek saglabāt kontroli līdz pēdējam elpas vilcienam. Jūtos vainīga, ka piecu gadu vecumā tevi nepalaidu uz futbolu, tāpēc nevaru atlaist mātes lomu, jo, atdodot varu, tu man atriebsies! Man ir nenormāli bail, ka tu neatnāksi, jo tev ir daudz iemeslu nenākt, tāpēc spiežu uz tavu vainas izjūtu,» tēlo psihoterapeite. Ideālā variantā pieaugušo bērnu vecākiem vajadzētu sasniegt tādu iekšējo stāvokli, ka varu pilnīgi iztikt bez citu palīdzības un pat gatavs mirt. «Ja šādā situācijā bērni bez prasīšanas tomēr nāk palīgā, esmu bijusi superīga mamma!» secina Inga.
Tomēr arī lielajām atvasēm vajadzētu saprast, ka pusmūžā nomainīt dzīves centru, kas līdz šim bijuši bērni, ir grūti, un panākt mammām solīti pretim. «Nevienam nepatīk iet svešā teritorijā. Tas notiek, jo savējā ir bail palikt vienam. Tāpēc sagaidi nelūgto viesi ar tēju un cieņpilni pavadi atpakaļ, iedrošinot, ka savā vietā arī ir droši un jauki,» mudina speciāliste. Piedāvājumi, ko darīt «savā teritorijā» var būt dažādi, piemēram, mazbērnu pieskatīšana, dārza iekopšana, mājas mīluļa ieviešana vai nūjošana. Galvenais – parādīt, ka esi vajadzīgs. «Vecmāmiņas bieži raud, jo visu mūžu gaidījušas pjedestālu, bet tā arī nav dabūjušas. Tāpēc ir ļoti svarīgi radīt sajūtu par krēslu, kas apvīts ar ziediem un izstaro cieņu. Tam nekā daudz nevajag. Vien apmīļot, pateikt paldies, ievērot sīkumus. Skatīties kopā fotogrāfijas, jautāt par dzimtas koku, interesēties par pašas dzīvi. Saņemot mīlestību, vēlme kontrolēt pazūd,» atzīst I.Birkmane, brīdinot nenokļūt savstarpējā vainošanas cīniņā. Salīdzināšanās momentam ir jānotiek, taču pieaugušā vecumā šis process ir ļoti sarežģīts. «Vislabāk jau bērnībā radīt tādus brīžus, kad visiem sanākt kopā un drošā, mīlošā vidē izteikt, kas kuram nepatīk. Atzīt kļūdas, prasīt piedošanu. Atgādināt bērniem, ka viņi ir gaidīti un mīlēti arī, kad pārņem dusmas par viņu rīcību».

Jūtam viena otru

Iveta (43), ierēdne
◆ Tā nu sanācis, ka joprojām dzīvoju kopā ar mammu. Šķiet, ka mēs abas saprotamies itin labi. Dažreiz, kā saka, – bez vārdiem. Mēs jūtam viena otru. Piemēram, ja šodien mammai gribas atpūsties, es uztaisu vakariņas, jo zinu, ka tajā reizītē, kad es vēl esmu darbiņā vai aizņemta ar kādiem mājas darbiem, mamma, lai arī būs piekususi, vienmēr pagatavos vakariņas. Mammai ļoti patīk braukt ar mašīnu. Viņai ir liels prieks doties pakaļ mazbērniem uz skolu un aizvest viņus uz pulciņiem. Arī man ļoti patīk būt kopā ar saviem bērniem. Līdz ar to cenšos savējos pati vadāt. Taču, kad tiešām nevaru, mammai tās ir svētku reizes izpalīdzēt man un būt kopā ar mazbērniem. Ir reizes, kad viņa pati uzprasās, cikos šodien jābrauc pakaļ mazajiem. Vēl jāatceras, ka svarīgi ir aprunāties un izrunāties. Mana mamma nav diezko runīga. Domāju, tas viņai no bērnības un ģimenes apstākļiem. Tāpēc cenšos saviem bērniem ieaudzināt, ka ģimenē ir jāmāk izrunāties par visām lietām.

Esmu tev izmeklējis eņģeli

Reiz kāds no bērniņiem, kam teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: «Dzirdēju, ka tu grasies mani sūtīt uz zemi – kā gan, lai es tur dzīvoju tik mazs un nevarīgs?»
Dievs atbildēja: «Esmu tev izmeklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs.»
«Bet te, debesīs, esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt,» nopūtās bērns.
«Tavs eņģelis tev dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tikpat laimīgs kā te» – mazuli mierināja Dievs.
«Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?» nerimās bērns.
«Tavs eņģelis tev teiks visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tevi.»
Mazais tomēr nerimās: «Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki – kas mani pasargās?»
Dievs atbildēja: «Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta.»
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti iejautājās: «Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, kā sauks manu eņģeli?»
Dievs pasmaidīja un klusi noteica: «Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammīti.»
No tikainesakinevienam.lv

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vismīļākā un tomēr...

Kategorijas