Skarbais dzimtas likteņstāsts

Anatolijs Savickis, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs

2014. gada 22. maijs 00:00

284

Viens no Kalēju dzimtas pārstāvjiem - ievērojams latviešu mākslinieks - grafiķis Pauls Duškins (Kalējs)

Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejā ir apskatāma izstāde “Likten`s”. Tas ir stāsts par Gulbenes novada dzimtu, kura 20.gadsimta vētraino notikumu laikā tika izpostīta.
Zemnieku brīvlaišana 19.gadsimtā latviešu tautai kļuva par sen gaidītu notikumu un sapņu piepildījumu. Beidzot radās iespēja savā īpašumā iegūt zemi. To izmantoja Jaunadulienas muižas zemes rentnieks Pēteris Kalējs. Viņš pakāpeniski izpirka daļu muižas zemes savā īpašumā, izveidojot saimniecību „Brantskalni”. Pētera un Līzes Kalēju ģimenē bija trīs dēli - Jēkabs, Kārlis un Ernests. Dažādu likteņa pavērsienu rezultātā „Brantskalnu” saimniecību 1929.gadā mantoja vidējais dēls Kārlis Kalējs.
Kārlis no 1911. līdz 1913.gadam obligātā kārtā dienēja cariskās Krievijas armijā. Pirmā pasaules kara sākumā atkal mobilizēts armijā - 350. Vidzemes kājnieku zemessardzes vienībā, tad 108. kājnieku divīzijas 430. Valkas pulkā. 1916.gadā Kārlis pabeidza Gatčinas praporščiku skolu. Jau virsnieka statusā viņš tika norīkots Ziemeļu frontes 25. rezerves brigādē, tad 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kur iecelts par rotas komandieri. 1917.gadā Kārlis pulka sastāvā piedalījās kaujās pie Rīgas un Mazās Juglas. Krievijas pilsoņu kara laikā Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas sastāvā Kārlis nosūtīts cīņām ar Baltgvardu armiju. Piedalījās Perekopa-Čongaras kaujas operācijā (1920. gada 7.-12.novembrī) Krimas pussalā un guva ievainojumu. Mājās no kara viņš atgriezās 1921.gada sākumā, un beidzot varēja pievērsties darbam „Brantskalnu” saimniecībā un pārņemt tēva izpirkto īpašumu.
Savu ģimeni Kārlis izveidoja 1926.gadā, apprecoties ar Martu Kociņu. Viņiem piedzima dēls Pauls Kalējs (vēlāk pazīstams kā mākslinieks Pauls Duškins), tomēr kopdzīve neizdevās un jau 1930.gada sākumā laulība tika šķirta. Dēls palika „Brantskalnos” un, auklītes aprūpēts, auga tēva mājās, ar mammu tiekoties tikai vasarās, skolas brīvlaikos vai svētkos.
Marta jau studiju gados bija kļuvusi par marksisma ideju pārliecinātu atbalstītāju un izplatītāju. Strādājot par skolotāju dažādās Latvijas skolās, viņa aktīvi darbojās nelegālajās komunistu grupās. trīsdesmito gadu beigās Marta apprecējās ar komunistu Jēkabu Duškinu. 1940.gada augustā viņa kopā ar vīru devās uz Rīgu, kur aktīvi iesaistījās Latvijas PSR veidošanas procesos, kļūstot par Augstākās Tiesas pagaidu tautas piesēdētāju, Rīgas pilsētas tautas izglītības nodaļas vadītāju. Tad, 1941.gada jūnijā, pie sevis uz Rīgu Marta paņēma arī dēlu Paulu Kalēju.
Jauna saimniece „Brantskalnos” ienāca 1936.gadā. Kārlis salaulājās ar Zoju Tarzieri (dzim. Skride). Kārlis pieņēma arī Zojas pirmajā laulībā dzimušo dēlu Robertu Tarzieri. Laimīga diena Kārļa un Zojas ģimenē bija 1939.gada 29.janvāris, jo piedzima dēls Jānis Kalējs. Tā līdz 1941.gada jūnijam „Brantskalnos” dzīvoja un saimniekoja jaunizveidotā ģimene, kurā auga trīs dēli - Roberts, Pauls un Jānis.

Dzīvo pusbadā
Latvijas valsts un iedzīvotāju likteņus kardināli izmainīja Otrais pasaules karš un okupāciju varas. Šie notikumi neatgriezeniski ietekmēja arī Kārļa ģimeni un „Brantskalnu” saimniecību. Jau kara laikā dzimtas mājas nācās pamest vecākajiem dēliem, Pauls nokļuva Krievijā, bet Roberts – Vācijā. Kārlis un Zoja ar jaunāko dēlu Jāni 1949.gada 28.martā tika izsūtīti uz specnometinājuma vietu Omskas apgabalā. Visu dzimtas īpašumu ieskaitīja valsts zemes fondā un piešķīra kolhozam. Jānis atceras, ka sākumā viņus izmitināja kāda vietējā sovhoznieka mājas istabā. Kad atbraukuši uz turieni, faktiski bija jādzīvo pusbadā. Vecāki centās strādāt, taču nopelnīt nekā nevarēja, trūka kartupeļu un maizes, arī apģērbu vajadzēja. Vēlāk pa trim ģimenēm par 1200 rubļiem nopirka zemnīcu. Par galdu tika izmantota finiera kaste, četri bluķīši ar pāris kārtīm un tām pāri piesistiem dēļiem bija gultas. Kad māte nokļuva lēģerī, Jānis vasarās strādāja palīgdarbos celtniecībā, lai sev skolai varētu nopelnīt apģērbam. Ziemas tur aukstas un zeme sasalst pat metra dziļumā, tādēļ bez velteņiem un tulupa iztikt nevarēja.
Varas iestādes par sistemātisku pretpadomju aģitāciju un nepatiesas informācijas izplatīšanu par padomju cilvēka dzīves apstākļiem 1952.gadā Zoju sodīja ar ieslodzījumu Omskas lēģerī.
Atļauju atgriezties Latvijā no specnometinājuma Kalēji saņēma 1956.gadā. Viņi atgriezās „Brantskalnos”, kur kļuva par kolhoza mājas īrniekiem. Saimniekošana netika pieļauta, un 1964.gadā dzimtas mājas nācās pamest uz visiem laikiem.

Mājas rod Krievijā
Uzreiz pēc Otrā pasaules kara Roberts no Vācijas emigrēja uz Venecuēlu. Pauls kopā ar mammu atgriezās Rīgā, bet jau ar karā kritušā patēva uzvārdu – Duškins. Jānis pēc izsūtījuma un pāris Latvijā pavadītiem gadiem atgriezās Krievijā.
Jānis kopā ar vecākiem izsūtījumā Omskas apgabalā atradās no 1949. līdz 1956.gadam. Izsūtījumā Jānis pabeidza vidusskolas 9.klasi, tādēļ pēc atgriešanās Latvijā mācības bija jāturpina. Viņam izdevās iestāties un jau 1957.gadā pabeigt Madonas 2.vidusskolu.
Uzreiz pēc vidusskolas beigšanas Jānis devās uz Rīgu, lai pieteiktos darbam komutācijas tehnikas rūpnīcā „VEF - KT”. Rūpnīcā viņu pieņēma, bet pēc pāris nostrādātiem gadiem viņš izlēma turpināt mācības. 1959.gadā Jānim izdevās iestāties Ļeņingradas admirāļa Makarova vārdā nosauktās Augstākās jūrskolas kuģu vadības fakultātē. Mācību laikā Jānis aktīvi un veiksmīgi iesaistījās sporta aktivitātēs. Pabeidzis jūrskolu, 1965.gadā Jānis sāka strādāt uz kuģa. Ātri virzoties pa karjeras kāpnēm, pāris gadu laikā viņš ieņēma jau kuģa vecākā stūrmaņa amatu. Tomēr 1967.gadā Jānis aizgāja no kuģa, lai strādātu Valsts jūras transporta projektēšanas un pētniecības institūta Ļeņingradas filiālē. Visu savu turpmāko darba mūžu Jānis saistīja ar zinātnisko darbību institūtā.
Ļeņingradā viņš apprecējās un palika uz pastāvīgu dzīvi. Latvijā atgriezās deviņdesmitajos gados un atguva vecāku saimniecību zemi. Tagad kopā ar sievu Valentīnu dzīvo mammas mājās „Birzniekos”, jo „Brantskalnu” saimniecības ēkas ir izpostītas.

No izsūtījuma paglābj uzvārds
1947.gadā Pauls Duškins iestājās Latvijas PSR Valsts universitātes arhitektūras fakultātē. Kad 1949.gadā notika gatavošanās Latvijas iedzīvotāju masveida izsūtīšanai, varas iestādes meklēja arī kulaka Kārļa Kalēja dēlu Paulu Kalēju. Tā kā Paula uzvārds bija mainīts, tad cilvēku ar šādu uzvārdu nekur nevarēja atrast. Izglābies no izsūtījuma, Pauls turpināja studēt arhitektūru. Neaizstāvējis arhitekta diplomdarbu, viņš 1953.gadā iestājās Ļeņingradas I.Repina Glezniecības, skulptūras un arhitektūras institūta grafikas nodaļā.
Pecdesmito gadu beigās, izstrādājot diplomdarbu, mākslinieks Pauls Duškins radījis jaunu gleznieciski impresionistisku oforta manieri, kurai nebija analogu visā Eiropā. Par galveno varoni savos darbos Pauls padarīja rūpnieciskās vides atmosfēru.
No 1960.gada viņš bija Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedrs. Šajā laikā mākslinieks pievērsās akvareļglezniecībai, kas kā izrādījās viņa visa mūža daiļradē ieņēma ļoti lielu un paliekošu vietu. Dažādās Latvijas vietās (Rīgā, Jūrmalā, Ādažos, Gulbenē un citur) rīkotas viņa personālizstādes. Mākslinieks piedalījās arī izstādēs ārpus Latvijas. Viņa darbi atrodas: Krievijā, Francijā, Latvijā - Latvijas Nacionālā Mākslas muzejā, Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzejā un citur. Pauls Duškins 1993.gadā atjaunoja tēva uzvārdu – Kalējs. Viņš mira 1996.gada 29.novembrī.

Nokļūst citā pasaules malā
Roberts Tarziers 1944.gadā tika mobilizēts vācu armijas gaisa spēku palīgdienestā un savas vienības sastāvā pārvietots uz Vāciju. Otrā pasaules kara beigās nokļuva bēgļu nometnē Vircburgā. Apzinoties bīstamību atgriezties dzimtenē, 1948.gada augustā viņš emigrēja uz tālo Venecuēlu, kur nācās apgūt pilnīgi nezināmo spāņu valodu. Dzīve un darbs Venecuēlas džungļos negatīvi ietekmēja Roberta veselību. Viņam nācās ilglaicīgi ārstēties, lai izdzīvotu un atjaunotu darba spējas. Ārstēšanās periodā Roberts apguva saldēšanas iekārtu tehniķa profesiju, kas ļāva meklēt darbu atbilstoši iegūtajai profesijai. Darba meklējumu rezultātā viņš nonāca Sulijas štata galvaspilsētā Marakaibo. Roberts apprecējās ar venecuēlieti Iriju. Nopelnīt varēja pietiekami, lai ģimene iegādātos nelielu mājiņu un automašīnu. Viņiem piedzima divi dēli.
1959.gada sākumā Tarzieru ģimene pārcēlās uz dzīvi Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā. Vienīgais kontakts ar tuviniekiem Latvijā bija pāris Roberta 1958. un 1959.gadā atsūtītās vēstules mammai, kā arī 1973.gadā Jānim Kalējam sūtītā pastkarte. Viņš nomira 1983.gadā, tā arī nekad vairs neredzot dzimteni un tuviniekus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Skarbais dzimtas likteņstāsts

Kategorijas