Izdod otro dzejas grāmatu

2014. gada 30. maijs 00:00

277

Krista Kantāne: “Savu īsto “es” neesmu vēl atradusi.”

“Es slēpju sevī vēju,” ar šiem vārdiem sākas dzejolis “Bailes”, kuram pa vidu ir vārdi - “stiprais vējš mani biedē”. Tāda viņa ir – gulbeniete Krista Kantāne. Meitene, kura cenšas izprast pati sevi. Katras Kristas dzejoļa minūtes ir kā liels piedzīvojums, viņai pašai to rakstot. Šim nolūkam viņa lieto dzeju. Kristai ir vēl tikai 19 gadu, bet viņa sadarbībā ar Vītola izdevniecību izdod jau otro savu dzejoļu grāmatu “Vēja zieds”. Drīz dienas gaismu ieraudzīšot pirmie 50 eksemplāri, un tad jau redzēs, kas notiks tālāk. Nepieciešamos līdzekļus grāmatas tapšanai Krista ir sarūpējusi pati, strādājusi, pelnījusi. Atbalstījuši arī vecāki.
“Daudzi mani vienaudži dzejo, daudzi gribētu izdot savu grāmatu, taču paliek pusceļā, nepiepilda sapni. Es eju līdz galam,” “Dzirkstelei” saka Krista. Drīzumā viņa iecerējusi Gulbenē prezentēt savu veikumu.

Apgāž stereotipa pieņēmumu
Grāmatā pavisam ir 115 dzejoļi un tieši tikpat daudz emociju, pārdomu, smieklu, asaru, sapņu un vilšanos. “Tie, kuri ir lasījuši manu dzeju, jautā, vai esmu nelaimīgi iemīlējusies,” smej Krista. Šī smaidīgā, trauslā būtne iemīlēšanos nespēj sasaistīt ar vārdu “nelaime”. Kristas optimisms apgāž stereotipa pieņēmumu, ka ar dzejošanu nodarbojas tikai tie, kuri ir nelaimīgi iemīlējušies. Meitene bilst, ka viņai dzīve liekas pietiekami intriģējoša, nav laika skumt.
Kā un kad pirmoreiz pie Kristas atnāca dzejolis? Viss esot sācies kādā vēstures stundā, mācoties vidusskolas 11.klasē. Kristas domas un sajūtas vedušas viņu projām no vietas, laika un telpas. Viņa bija turpat un vienlaikus kaut kur citur. Vienā elpas vilcienā Krista uz vēstures klades malām pierakstīja apmēram desmit dzejoļus. Ar to pašu, kā saka, āķis bija lūpā. Meitenei kļuva par ieradumu pierakstīt vārsmas, kuras iešaujas prātā ir kā pašas no sevis. “Reizēm es paspēju paķert pildspalvu un papīru, reizēm daru kaut ko citu un man tam nav laika. Gadās, ka tā dzejolis piedzimst un izplēn. Dažreiz tomēr atgriežas pie manis atkal. Tad gan steidzos pierakstīt,” stāsta Krista. No kurienes atnāk dzeja? Bieži vien no mūzikas. Krista ir beigusi Gulbenes mūzikas skolu, mācījusies spēlēt vijoli un papildus apguvusi flautu. Viņai ir tuva klasiskā mūzika. Bieži vien notis Kristas sirdī pārtop dzejā.

Frizūra vai dzejolis?
Meitene saka, ka radi, draugi un paziņas sākumā bijuši mazliet izbrīnīti, kad uzzinājuši, ka viņa raksta dzejoļus. “Krista un dzeja? Tas daudziem likās kā brīnums. Krista un mūzika! Tas esot saprotamāk,” stāsta meitene. Viņa saka, ka gribētu pamēģināt arī attīstīt savas vokālās dotības. Ieceres ir, ir arī labā griba savus sapņus īstenot, tātad nav nekā neiespējama.
Krista stāsta, ka viņa ir radošo pašizpausmju cilvēks. Viņai gribas izpausties pašai un tam rosināt citus cilvēkus. Tāpēc viņa pārtrauca mācības Kultūras koledžā, kur apguvusi kultūras menedžera specialitāti. Krista nomainījusi izglītības iestādi un sākusi apgūt frizieres profesiju. Tā viņai ir iepatikusies tieši radošuma dēļ. Pamazām meitene jau sākusi likt lietā gūtās prasmes. Viņai patīk sadarboties ar klientiem, kuri brīvi ļaujas Kristas piedāvātajām pārvērtībām. Taču, kad, darbojoties ar klienta matiem, frizierei prātā iešausies dzejolis, viņai būs jāizvēlas: frizūra vai dzejolis? Kas būs tālāk? Meitene nezīlē nākotni, viņa tai ļaujas. “Kas es esmu šodien, kas es būšu rīt? Kāda es būšu? Paies laiks, un varbūt pati par sevi brīnīšos. Savu īsto “es” neesmu vēl atradusi. Es noteikti to meklēju un atradīšu!” saka Krista.

Krista Kantāne

Katra diena

Katra diena - miglā tīta,
Rītos - saule, vakaros -
mēness.
Irdena kā smilšu cepums.
Simtiem reižu pārdomāta,
Trausliem sapņiem piepildīta,
Aizmiglota visos laikos.

Katra diena - miglā tīta,
Atzīmēta ikvienu dienu.
Nezināma, neparedzama,
Tikumiem bagāta,
Ārkārtīgi skaisti apgleznota,
Nevienam neatklāta,
Elpu aizraujoša.

Krista Kantāne

Nepateikti vārdi
Nepateikti vārdi -
Blakus vīna glāzei,
Rasas pilienā ieskauti.

Nepateikti vārdi -
Vīnogā iepīti,
Kaulā ietīti.

Nepateikti vārdi -
Ar roku smaržu,
Zīdā ieadīti.

Laiks
Ekrāns - tāds bāls,
Un māls - tam apkārt.
Paklājs - tik lēns,
Atklājums - svēts.

Gleznains tam vaigs,
Zeltains tev smaids,
Blāzmas putekļos paslēpts
Tavs patiesums.

Pulkstenis man laicīgs,
Un laiks tam - tveicīgs.
Miers – smalks,
Un zieds - tik glauns!

Pienāca rīts
Pienāca rīts,
Ar krītu apzīmēts,
Ziediem nokaisīts,
Skūpstiem noglāstīts.

Pienāca rīts,
Nepamanīts lietū,
Vienmēr mierīgs.

Pienāca rīts,
Sirdī iemīlēts,
Gulbī ierāmēts,
Spārnos sapīts.

Sadzirdi mani…
Tu dzīvo dzīvi vienu,
Tu zīmē mani ik dienu,
Bet es vēlos tikai vienu,
Lai sadzirdētu tu mani!

Tev domas klejo tālu
Kā plīvojošas lapas vējā.
Tās aizslaukot prom,
Tu paiesi tām garām arvien.

Vienā brīdī es apstāšos,
Lai sadzirdētu tu mani
Un nedaudz parunātos.
Vēl brīdi, vēl!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izdod otro dzejas grāmatu

Kategorijas