Ar mīlošu un atvērtu sirdi

2014. gada 6. jūnijs 00:00

520

Anita Eglīte savā dzīvē vadās pēc principa – darīt otram tikai labu

Daukstu pagasta iedzīvotāja Anita Eglīte Gulbenes novada Ģimenes svētkos tika sumināta par entuziasmu un pašaizliedzīgo darbu bērnu audzināšanā. “Ir patīkami, ja novērtē to, ko dari,” atzīst Anita, kaut gan ne jau publiskas atzinības dēļ viņa pirms vairākiem gadiem nolēma kļūt par audžumāti.
Pagastā par Anitu “Dzirkstelei” saka, ka viņa ir zelta cilvēks. Īsts atradums. Viņa uzņemas rūpes par dzīves pabērniem. Lai arī pašai nav automašīnas, bērnus viņa izvadā visur, kur nepieciešams. Viņa esot fantastisks cilvēks.
Anita savā dzīvē vadās pēc principa - dari otram labu un viņš atbildēs ar to pašu. Par šo vārdu patiesumu viņa ir pārliecinājusies ne reizi vien. “Nedomājot neko, vienkārši palīdzi, un tad pavisam negaidītā veidā tas atmaksāsies. Problēmas atrisinās pašas no sevis. Tas ir interesenti, bet es to esmu piedzīvojusi un ne reizi vien. Ja kādreiz arī ir bijis aizvainojums, tas, protams, nav patīkami, bet es nekad nevēlu otram ļaunu,” saka Anita, kura rūpējas par pieņemtajiem audžubērniem, neliedzot savu sirds siltumu, mīlestību un rūpes. Lai arī jādzīvo šaurībā, tomēr tam pāri stāv saticība un miers, kas valda viņas mājā. Un tieši to viņai ir svarīgi parādīt bērniem, kas nonāk pie viņas.

Sauc par mammu
Anitas dzimtā vieta ir Kurzeme, savukārt Daukstu pagastā ieprecējusies un dzīvo te kopš 1989.gada. “Te ir tik skaisti! Ir kalni un lejas. Kad dzīvoju Bauskas rajonā, tur savukārt bija līdzenumi. Kad no Bauskas braucu uz izrādi “Skroderdienas Silmačos” Druvienā, nodomāju, kāpēc gan es nevarētu dzīvot Vidzemē? Un to nodomāju tā patiesi, no sirds. Laikam augstāki spēki sadzirdēja mani, un es te nokļuvu,” saka Anita.
Viņa stāsta par izšķirošo soli, kā un kurā mirklī aizdomājusies par to, ka varētu dot mājas tiem bērniņiem, kuru pašu vecāki dažādu iemeslu dēļ nespēj uzņemties rūpes par viņiem.
Viss sācies pirms septiņiem gadiem. Mūžībā bija aizgājusi Anitas mamma, vīrs, savukārt dēls jau liels, viņam sava dzīve. “Kādā dienā es izlasīju rakstu žurnālā par audžuvecākiem. Sākumā nobrīnījos, kā tā var - bērns uz laiku nonākt ģimenē. Bet tad sāku domāt, ka arī es uz laiku kādam varu dot savas zināšanas,” atceras Anita.
Lai varētu kļūt par audžumāti, viņa apmeklējusi nodarbības, kurās apguvusi gan psiholoģiju, gan arī kā sniegt pirmo medicīnisko palīdzību un citas noderīgas zināšanas. Nokārtojusi eksāmenu un ieguvusi sertifikātu.
Pirmais audžubērns, kurš nonācis viņas aprūpē, bijis skolas vecuma puika. “Biju nobijusies, jo bērns bija pasmaga rakstura,” piedzīvotās emocijas neslēpj Anita un piebilst, ka diemžēl jau no pirmā skatiena sapratusi, ka diezin vai viņi sapratīsies. Viņas priekšnojauta bija pareiza. Zēns pie Anitas nodzīvoja aptuveni mēnesi. “Nevarējām būt kopā. Viņam bija veselības problēmas. Zēnu aizveda uz bērnunamu, tad uz koloniju.”
Lai arī ar Anitu viņš bija nodzīvojis kopā tikai mēnesi, laikam tā pietika, lai pēc laika viņš saprastu un apzinātos, cik ļoti viņam pietrūkst savas audžumammas, kuru viņš sauca par mammu. “Palaikam viņš aizbēga, lai atbrauktu pie manis. Viņš gribēja atpakaļ pie manis, bet tas vairs nebija iespējams, jo pie manis jau bija citi bērni,” saka audžumamma.

Adoptē uz Itāliju
Klausoties Anitā, var tikai nojaust, cik patiesībā emocionāli smags ir darbs būt par audžumāti. Šķiršanās no bērniem, ar kuriem pavadīta kopā ne viena vien diena, bet gan mēneši un gadi, ir nežēlīgi sāpīga abām pusēm, tāpēc par to Anitai ir grūti runāt. Par to viņa klusē, sāpes paturot sevī.
Brālīti un māsiņu, par kuriem Anita rūpējās divus ar pusi gadus, adoptēja kāda ģimene no Itālijas.
“Viņi bija atbraukuši uz šejieni, mēs aprunājāmies. Abas puses bija apmierinātas, un tad visi aizbrauca prom. Sākumā sazvanījāmies, bet tad sapratu, ka itāļu mamma ir pret bērnu sarunām ar mani pa telefonu. Tomēr bērni paslepus zvanīja man, bet, lai viņiem nebūtu nepatīkamu brīžu, uz nākamajiem telefona zvaniem es vairs neatbildēju. Tāpat mums kopējas nākotnes nav. Mūsu attiecības ir beigušās. Kad viņi izaugs un kādreiz nākotnē atcerēsies, ka ir no Latvijas, kas zina, varbūt atbrauks uz šejieni, jo tagad jau viņi ir itāļu bērni,” stāsta Anita.
Vaicājot, ko Anita domā par mūsu bērnu adopciju uz ārzemēm, viņa uzsver, ka nav nozīmes tautībai un valstij, galvenais, lai šo bērnu, kurš tiek adoptēts, mīl jaunajā ģimenē.
“Ja bērni būs latviešu ģimenē un šeit netiks ieredzēti, kāda viņiem būs nākotne?” retoriski vaicā Anita.
Ģimenē, kurā nonāca Anitas abi audžubērni, abi vecāki pēc profesijas esot mediķi, kuriem pieder arī vīnogu plantācijas. Viņi ir materiāli nodrošināti. “Bet kāda nākotne šos bērnus sagaidītu šeit? Mācībās viņiem īpaši neveicās. Šeit viņiem būtu grūti. Interesanti bija tas, ka zēnam, kuru itāļu ģimene adoptēja, bija pat zināma līdzība ar itāļu tēti. Šie itāļu vecāki man šķita sirsnīgi cilvēki,” stāsta Anita un piebilst, ja vien bērniem tā ir labāk, tad ir vērts tos adoptēt uz ārzemēm. Tomēr nenoliedz, ka pastāv arī risks, jo nekad tā īsti līdz galam nevar zināt, kā viņiem tur patiesībā klājas.

Ir jājūt aicinājums
Tagad Anita sniedz ģimenes siltumu divām māsiņām, kuras pie viņas mājvietu radušas jau trīs gadus. Lai arī, kā pati Anita atzīst, telpas, kur dzīvo, ir šauras un abām meitenēm jādzīvo vienā istabā, tomēr svarīgi, ka tajās valda saticība. “Dēls mani saprot un atbalsta, kaut gan pats atzīst, ka viņš tā nevarētu. Un, ja nevar, tad arī nevajag! Aicinājumam ir jānāk no sirds. Par audžuvecākiem var būt tikai tie, kas patiešām jūt šādu aicinājumu. Un man ir svarīgi parādīt šiem bērniem, ka ģimenē var dzīvot arī citādāk. Palīdzu arī mācībās, katru dienu sagaidu no skolas ar pusdienām, kā jau ģimenē. Tā kā man apkārt dzīvo arī ļoti labi cilvēki, tad, ja ir nepieciešamība, zinu, ka viņi man palīdzēs,” saka Anita.
Viņai tik ļoti sāp sirds par bērniem, kuriem dzīvē nav paveicies, un tieši šīs sāpes un līdzjūtība liek viņai nenolaist rokas un sniegt viņiem rūpes un mīlestību, pēc kā šie bērni tik ļoti alkst. “Ko tas dotu, ja dzīvotu viena pati, pa tukšo? Ja blakus ir bērni, tas neļauj novecot. Man visu laiku ir jābūt formā. Esmu laimīgs cilvēks,” atzīst Anita.
Tagad viņa un audžumeitenes ar nepacietību gaida vasaras nometni, kas tiek rīkota audžuģimenēm. Tā šogad notiks jūlijā Ikšķilē. “Nometnes parasti ir ļoti interesantas, jo uz tām parasti ir uzaicināti arī aktieri. Pagājušajā gadā tas bija Rihards Lepers, arī Ainārs Ančevskis ir bijis,” saka Anita.

Par Anitu

◆ Dzimšanas gads: 1950.gada 18.novembris.
◆ Dzimtā vieta: Tukuma rajons.
◆ Dzīvesvieta: Daukstu pagasts.
◆ Audžumāte 5 bērniem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar mīlošu un atvērtu sirdi

Kategorijas