Mēs mācāmies kopā!

2014. gada 6. jūnijs 00:00

566

Rita Dilāne nebēg prom no skolas pēc pirmajām grūtībām

Šajā mācību gadā Gulbenes Bērzu sākumskolā darbu uzsāka jauna pedagoģe Rita Dilāne, un viņai tika uzticēts darbs ar pirmklasniekiem. Pirmais gads ir aizritējis – gan skolas direktore Vija Čakare, gan arī paši mazie audzēkņi atzīst, ka Rita ir ļoti jauka skolotāja. Ko par darbu skolā stāsta pati Rita?
- Kāpēc tu izvēlējies skolotājas profesiju?
- Daudziem bērniem sapnis kļūt par skolotāju jau ir kopš bērnības, bet mans bērnības sapnis tomēr bija kļūt par aktrisi. Doma par iespēju izvēlēties skolotājas profesiju man radās 10.klasē. Man ļoti patika latviešu valodas stundas. Kādā reizē pēc latviešu valodas stundas, kad nākamā stunda bija ekonomika, pie sevis domāju, ka arī man gribētos būt par latviešu valodas skolotāju. To uzzināja mana draudzene un arī viņas mamma. Viņu ģimenē tobrīd auga arī mazāks bērniņš, kurš mācījās bērnudārzā. Draudzenes mamma piedāvāja man patrenēties ar viņu lasītprasmju apguvē. Darbojoties ar šo bērnu, sapratu, ka man patīk strādāt ar šāda vecuma bērniem. Nospriedu, ka varu nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Mācīšu gan mazākus bērnus, gan arī varēšu mācīt latviešu valodu. Aizgāju mācīties uz Rēzeknes Augstskolu par sākumskolas skolotāju.
- Kāda tu pati biji skolniece?
- Es biju ļoti apzinīga skolniece. Man šķiet, ka tas man ir dots no mammas. Mani mīļākie priekšmeti skolā bija latviešu valoda, mājturība, mūzika, kultūrvēsture, patika arī sports, interesēja atsevišķas tēmas bioloģijā, toties diezgan grūti veicās matemātikā. Un tagad es savos audzināmajos bērnos redzu sevi. Tieši tādēļ es nekautrējos viņiem teikt, ka arī man neklājās viegli ar matemātiku, kad mācījos skolā, un ka sapratne radās tikai ar laiku. Es apzinos, ka ne visi bērni izaugs par matemātiķiem vai būs izcili valodu speciālisti, katram būs dots kaut kas savs, protams, jāapgūst ir visas zināšanas, bet vēl svarīgāk, ir lai viņi izaug par labiem cilvēkiem.
- Kas tevi pamudināja atgriezties dzimtajā pusē?
- Mana pirmā prakses vadītāja bija Dace Freimane Bērzu skolā. Skatījos, kā viņa spēj saglabāt gan skolotājas stāju, gan arī būt kā draugs, kā viņa māk nebūt pārāk stingra, bet nodrošināt klasē disciplīnu. Nākamā mana prakses vadītāja bija 2.vidusskolas skolotāja Anna Rancāne. Arī viņa ir ļoti gudra un spēcīga skolotāja, pedagogs ar lielo burtu. Vēl vienā praksē biju pie skolotājas Ivetas Āboliņas Bērzu skolā. No šiem pedagogiem smēlos ļoti daudz zināšanu.
Pēc augstskolas beigšanas atradu darbu Rēzeknē bērnudārzā, bet apmēram pēc nedēļas man piezvanīja Vija Čakare un piedāvāja strādāt Bērzu skolā. Es nedomājot piekritu, jo dzimtajā pusē vienmēr ir vieglāk un es tiešām esmu mājas cilvēks. Man arī ļoti patika Bērzu skola – tās apkārtne, atmosfēra skolā, kā skolotāji satiek ar bērniem, kā bērni uzsmaida, sasveicinās. Tur viss likās tik mīļš un jauks. Jau tad, kad vēl nācu uz šo skolu praksē, man radās doma, ka es šeit labprāt gribētu strādāt. Manas domas materializējās.
- Kādi bija pirmie darba mēneši?
- Sākumā bija ļoti liels uztraukums. Es ļoti uztraucos, ko bērnu vecāki domās par mani, vai viņi gribēs uzticēt man savus bērnus. Taču nevienā brīdī es neesmu jutusi nekādas pretenzijas no vecākiem. Viņi ir ļoti atsaucīgi, labestīgi. Man ir ļoti paveicies ar bērnu vecākiem un arī ar pašiem bērniem. Pirmajos mēnešos, protams, bija grūti, jo man nav pieredzes, bet pamazām viss iegāja sliedēs. Ļoti atsaucīgi ir arī kolēģi. Protams, ir dienas, kad klājas grūtāk, kad bērni negrib strādāt, bet ir arī dienas, kad notiek kaut kas ļoti patīkams, kas liek slikto aizmirst, piemēram, dienas beigās bērni uz tāfeles uzraksta – es mīlu jūs - vai arī atnāk un samīļo mani. Tas ir tik patīkami! Strādājot ar saviem audzēkņiem, mani pārsteidz arī tas, ka mēs esam ļoti līdzīgi un tiešām varam darboties kā viena komanda. Reizēm šķiet, ka viņi mani papildina. Mēs augam kopā!
- Vai jaunam skolotājam ir vieglāk strādāt ar bērniem?
- Man šķiet, ka ar mūsdienu bērniem jauniem pedagogiem ir vieglāk strādāt, viņiem ir vieglāk pielāgoties bērniem, vieglāk izprast viņus. Protams, ir jāsaka, ka ir arī vecāka gadagājuma pedagogi, kas lieliski to dara. Tas jau droši vien ir talants un pieredze, kas palīdz to paveikt. Ir jāmāk iemantot bērnu uzticību un kādā brīdī jāprot arī apstāties un jāiegrožo bērnu iegribas. Skolā bieži vien nākas saskarties ar situācijām, kad bērni zina savas tiesības, bet par pienākumiem aizmirst. Saviem audzēkņiem vienmēr atgādinu, ka nedrīkst aizmirst arī par tiem. Cerams, ka viņiem tas paliks prātā.
- Kāpēc, tavuprāt, jaunie speciālisti nelapbrāt nāk strādāt uz skolām?
- No saviem kursabiedriem esmu dzirdējusi, ka, viņuprāt, darbs ar bērniem būs viegls, bet tā nebūt nav. Kad jaunie speciālisti iziet prakses un apjauš, ka tas tiešām nav viegli, viņiem kļūst bail, ka netiks galā sar saviem pienākumiem. Vai savu lomu nospēlē arī atalgojums, man ir grūti pateikt. Protams, ņemot vērā, cik grūts un sarežģīts ir skolotāja darbs, cik daudz nervi tiek bojāti, kā arī tas, ka skolotājs nevar aiziet mājās no skolas un nedomāt par darbu, ka ir jāgatavojas stundām, jādomā, kā mācību procesu padarīt veiksmīgāku, atalgojumam noteikti būtu jābūt lielākam. Taču man pašai šobrīd vissvarīgāk ir tas, ka man ir darbs.
- Vai darbu nav grūti apvienot ar studijām maģistrantūrā?
- Esmu sapratusi, ka bērniem ir ļoti daudz problēmu ar valodu, ar dikciju, tāpēc nolēmu apgūt logopēdiju, lai varētu šiem bērniem palīdzēt. Protams, studijas ar darbu apvienot ir grūti, jo ir jāgatavojas stundām un arī pašai jāmācās, nogurums ir liels, taču paspēt var visu, vajag tikai ļoti gribēt.
- Vai redzi sevi skolā strādājam arī turpmāk?
- Pirmajos mēnešos bija arī brīži, kad domāju, ka varbūt ir jāmeklē cits darbs, ka man šis darbs nepadodas, ka bērni būs tikai zaudētāji ar mani, taču citi no malas teica, ka man tomēr izdodas. Tagad gads ir pagājis vēja spārniem, un es turpināšu iesākto. Es mīlu bērnus, man patīk savs darbs, man ir lielisks kolektīvs un arī jauki audzināmie bērni. Šķiet, ka man ir sargeņģelis, kurš šobrīd mani ir ielicis tieši šajā vidē. Kā būs turpmāk, rādīs laiks un mana pieredze. Man vēl daudz ir jāstrādā un jāpilnveido sevi.

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Rita Dilāne.
◆ Dzimusi: 1990.gadā 26.martā.
◆ Dzīvo: Stradu pagastā.
◆ Absolvējusi: Gulbenes 2.vidusskolu, Rēzeknes Augstskolu, šobrīd šajā pašā augstskolā studē maģistrantūras 1.kursā.
◆ Ģimenes stāvoklis: neprecējusies.
◆ Aizraušanās: ļoti patīk lasīt grāmatas, minēt krustvārdu mīklas, nodarboties ar rokdarbiem, dejot, braukt ar velosipēdu, strādāt dārzā, patīk braukt ekskursijās un iepazīt mūsu valsti.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mēs mācāmies kopā!

Kategorijas