Eiro ieviešanas cena

2014. gada 10. jūnijs 00:00

Jūnijs ir pēdējais mēnesis, kad cenas Latvijā jānorāda divās valūtās

Drīz būs apritējis pusgads, kopš Latvijā ir ieviests eiro, atsakoties no savas nacionālās valūtas – lata. Šis periods ir licis gan pierast pie jaunām naudas zīmēm, gan pielāgoties jaunām cenām. Pirmajās nedēļās cenas pircējus šokēja ar to, ka visas tās skaitļu izteiksmē ir kļuvušas lielākas.
Tautsaimniecības eksperti atzīst, ka, veicot pārrēķinus no latiem uz eiro, ir gadījumi, kad cenu noapaļošana ir notikusi uz augšu. Protams, jautājums ir par to, kāpēc tā ir noticis. Vai tāpēc, ka Latvija ir pārgājusi no latiem uz eiro, vai arī tirgotāji tāpat būtu cēluši cenas, bet tagad viņi izmanto momentu, lai noapaļotu cenas uz augšu. Jau pagājušā gada beigās daļa uzņēmēju norādīja, ka eiro ieviešanai nav izvēlēts veiksmīgs modelis – pārlieku lielas izmaksas valsts uzkrāvusi tieši uz tirgotāju pleciem. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka tirgotājiem būtu bijis izdevīgāk, ja paralēlā cenu atspoguļošana būtu īsāku periodu – kaut vai tāpēc, ka joprojām patērētāji mēdz jaukt cenas. Tajā pašā laikā tiek atzīts, ka patērētāji droši vien vēlētos, kaut cenu salīdzinājums būtu ilgāk – vienu vai pat divus gadus. Atsevišķās Rietumeiropas valstīs, kurās eiro tika ieviests jau pirms vairākiem gadiem, paralēlā cenu atspoguļošana notiek joprojām – pēc pašu tirgotāju gribas, lai pircējiem būtu vienkāršāk saprast, cik daudz katra konkrētā prece maksā.
Uz jautājumiem par to, cik veiksmīgi norisinājies eiro ieviešanas process Latvijā, atbild SIA “Latvijas Tirgotāju savienība” līdzīpašnieks Raimonds Okmanis.
- Ieviešot eiro Latvijā, tika noteikts paralēlās cenu atspoguļošanas periods. Cik lielā mērā tas sevi ir attaisnojis?
- Protams, tas ir attaisnojies. Pirmajā mēnesī, kad eiro sāka ieviest, cilvēki algas jau sāka saņemt eiro valūtā, bet cenas prātā joprojām bija latos. Daudzi, skatoties uz preces cenu veikalā, pirmām kārtām pievērsās tam ciparam, kas ir latos. Joprojām ikdienā cilvēki apjautājas par cenām tieši latos. Tagad jau tas notiek krietni vien mazāk, taču, vienalga, tas notiek. Tādējādi uzskatu, ka paralēlās cenu atspoguļošanas prasība bija pareizs solis.
- Uzskatāt, ka valsts noteiktais paralēlās atspoguļošanas periods ir optimāls vai arī to vajadzētu pagarināt?
- Paralēlo atspoguļošanu nav vērts pagarināt, jo nav jau aizliegts to pārtraukt. Katrs tirgotājs pats izlems – saglabāt paralēlo cenu atspoguļošanu vai ne. Likums noteic, līdz kuram datumam minētais process obligāti jānodrošina, bet nekur nav teikts, kad tas būtu jāpārtrauc. Domāju, ka atsevišķi veikali vai pat to ķēdes turpinās veikt paralēlo cenu atspoguļošanu.
- Kā rīkosies jūsu vadītais uzņēmums?
- Mēs lēnām pāriesim uz vienu valūtu, taču ir skaidrs, ka tas notiks šā gada otrajā pusē. Jāņem vērā, ka dubultā cenu atspoguļošana nozīmē papildu izmaksas. Brīdī, kad beigsies pašreizējās cenu zīmes, pāriesim uz cenu atspoguļošanu vienā valūtā – eiro. Jāuzsver, ka tirdzniecības uzņēmumiem, kuriem nav speciālas kasu sistēmas, paralēlā cenu atspoguļošana nozīmē papildu fizisku roku darbu. Cenu zīmīte ir maziņa, un divu cenu ierakstīšana tajā ir pietiekami liels darbs. Tāpēc, kolīdz būs iespēja, daudzi tirgotāji, tostarp mēs, pāries uz cenu atspoguļošanu tikai eiro. Protams, uzņēmumiem, kuriem ir elektroniskā cenu atspoguļošanas sistēma, šo procesu nodrošināt ir ievērojami vienkāršāk, taču arī šīs kompānijas nav ieinteresētas turēt noliktavās lielu daudzumu lieku cenu zīmju. Citiem vārdiem sakot, mēs pāriesim uz cenu atspoguļošanu tikai eiro, bet nebūs tā, ka 1. jūlijā kāds aiztaisīs veikalus ciet un vienā piegājienā sataisīs cenu zīmītes tikai eiro valūtā.
- Laikā, kad sākās paralēlā cenu atspoguļošana, patērētāji nereti jauca, kurš skaitlis nozīmē cenu eiro, bet kurš – latos. Vai šāda problēma novērojama joprojām?
- Es uzskatu, ka šādi apgalvojumi bija populistiski. Visās cenu zīmītēs līdzās pašai cenai bija norādīta arī valūtas abreviatūra, proti, latos vai eiro. Daļa tirgotāju cenu latos atspoguļoja ar mazākiem cipariem nekā eiro, daļa – pretēji, bet manis pārstāvētajos veikalos šīs norādes bija vienādas. Nav nācies dzirdēt īpašas sūdzības no klientiem par to, ka minētais princips būtu radījis neērtības. Varbūt dažādas neskaidrības radās pašā sākumā – janvārī, bet šobrīd nekādu skaļu protestu nav.
- Cik veiksmīgi kopumā, jūsuprāt, Latvijā ir notikusi pāreja no vienas valūtas uz otru?
- Varu pateikt, ka lielākais slogs šā procesa gaitā tika uzlikts uz tirgotāju pleciem. Latvijas valdība pauda apgalvojumus par veiksmes stāstiem un to, cik vienmērīgi notika pāreja no latiem uz eiro, un arī kampaņa par sagatavošanos pārejai tika veikta laikus. Tomēr, raugoties uz to visu no praktiskās puses, jāteic, ka lielākās problēmas tika tirgotājiem. Mazumtirgotājiem bija jānodrošina eiro priekšpiegādes, jāiesaldē sava nauda, par naudas inkasācijām bija jāmaksā nauda bankām, bet pašas bankas uz tā visa rēķina vēl nopelnīja. Arī pirmās divas šā gada nedēļas bija ļoti smagas un saspringtas, jo vajadzēja pieņemt no patērētājiem latus, atlikumu izdodot tikai eiro valūtā. Ja nu kāds uzskata, ka mazumtirgotājs šajā periodā ir bijis ieguvējs, droši varu teikt, ka tā nav.
- Cik lielu summu jūsu paša vadītajam uzņēmumam izmaksāja šis process?
- Šādi dati vēl nav apkopoti, bet šeit ir jāņem vērā atsevišķi būtiski aspekti. Veikali iedalās divās lielās kategorijās – ar kases sistēmām un bez tām. Veikaliem, kuriem šo kases sistēmu nav, eiro ieviešanas process izmaksāja mazāk, bet tiem nācās vairāk piesaistīt resursus, proti, izmantot lielāku pārdevēju darba apjomu. Savukārt veikaliem, kam ir kasu sistēmas, nācās apmaksāt informācijas tehnoloģiju programmētāju darbu. Tātad vieniem veikalniekiem nācās maksāt par papildu pārdevēju darbu, kas ar roku pārrakstīja cenu zīmes, bet otriem – piesaistīt programmētājus un maksāt viņiem par padarīto darbu. Skaidrs, ka izmaksas, ar ko nācās rēķināties veikalniekiem, nebija mazas. Tajā pašā laikā tās arī nebija tik lielas, salīdzinot ar stresu, saspringumu un, ja tā var teikt, nervu ieguldījumu, kas bija nepieciešams, lai ieviestu šo valūtu – to visu jau tāpat nevar izmērīt nekādās mērvienībās.
Manā izpratnē lielākai lomai šajā procesā vajadzēja būt Latvijā strādājošajām komercbankām, bet tās darbojās vienīgi kā naudas loģistikas nodrošinātājs, pārvedot naudu no sava seifa uz tirdzniecības vietu un par to vēl nopelnot kārtīgu naudu. Negribu teikt, ka mazumtirgotājs bija vienīgais un lielākais cietējs, taču droši var sacīt, ka eiro ieviešana balstījās tieši uz tirgotāju pleciem. Tāpat jāpiebilst, ka brīdī, kad sākās eiro priekšpiegādes, uzradās dažādas mazas firmiņas, kas piedāvāja par atsevišķu samaksu izglītot veikalu pārdevējus, lai viņiem viss būtu skaidrs, lai viņi neko nesajauktu. Manuprāt, šajā gadījumā vajadzēja būt finansējumam no valsts, apmaksājot to speciālistu darbu, kuri no Rīgas brauktu pie uzņēmumiem, tirgotājiem, skaidrojot, kādai ir jāizskatās jaunajai naudai, kā izvairīties no viltojumiem un tamlīdzīgi, darot to bez maksas. Tā vietā uzradās dažādas mazas firmiņas, kas vēlējās ātri nopelnīt uz tirgotāju rēķina. Izmaksu jomā droši var teikt, ka tirgotājiem eiro ieviešana izmaksāja visvairāk.
- Cik optimāla, jūsuprāt, bija Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) darbība šajā periodā?
- Manā izpratnē šīs institūcijas darbinieki bija savu uzdevumu augstumos. Mēs savulaik rīkojām tikšanos ar PTAC darbiniekiem, kas mums visu parādīja un izstāstīja, kā vajadzētu izskatīties cenu zīmei, lai cilvēki to uztvertu pareizi. Tika izstrādātas vadlīnijas, kurām mēs sekojām. Protams, bija arī PTAC pārbaudes un, iespējams, bija arī kādas nesaprašanās, taču nevarētu teikt, ka kaut kas būtu noticis nepamatoti – PTAC speciālistu attieksme bija saprotoša. Rezultāts ir skaidri redzams – cilvēki pāreju no latiem uz eiro neuztvēra kā kaut kādu šoku vai ko tamlīdzīgu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Eiro ieviešanas cena

Kategorijas