Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atjauno Knipskas tiltiņu

Evita Brokāne

2014. gada 10. jūnijs 00:00

464
Atjauno Knipskas tiltiņu

Ligita Zvaigznekalne: “Kam sirds ir pie vecās skolas-muzeja, tie arī palīdzēja tiltiņa atjaunošanā.”

Turpat līdzās Druvienas vecajai skolai-muzejam ir Knipskas pļava un Šipkas grava jeb aiza, kā tā agrāk tika saukta un pa kuru tek Knipskas upīte. Šopavasar pāri upītei ir atjaunots arī Knipskas tiltiņš.
Muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne stāsta, ka pagājušajā gadā ap Jāņiem tika nojaukts vecais tiltiņš, iztīrīta grava, rudenī jau izveidota tiltiņa pamatne un šopavasar tas arī pabeigts. Muzeju nakts pasākumā tas arī tika atklāts. “Manā darba mūžā šis ir jau otrais tiltiņš. To gatavojām mēs, vietējie druvēnieši, visi kopā, arī pagasta pārvalde – kurš ar padomu, kurš ar materiālu, kurš ar darbu. Daudz ko esam paveikuši par projektu līdzekļiem – izveidojuši lapeni, izgatavojuši šūpoles, laipu pie dīķa, aku, bet šis tiltiņš bija sirdsdarbs. Katrs darīja un palīdzēja, kā varēja. Kam sirds ir pie vecās skolas-muzeja, tie arī palīdzēja tiltiņa atjaunošanā,” atklāj L.Zvaigznekalne.

Pieminēts pirmiespiedumā
Izrādās, ka Knipskas tiltiņš jau ir pieminēts 1897.gadā pirmiespiedumā Jāņa Poruka darbam “Kauja pie Knipskas”. “Mēs no skolas grāmatām atceramies un zinām, ka stāsts “Kauja pie Knipskas” beidzas ar teikumu: “Malkas cirtēji atrada Cibiņu nosalušu.” Bet šajā pirmiespiedumā darba izskaņa bija citādāka. Tā bija šāda: “Pļavā mirdzēja puķes. Balti viegli debestiņi plūda pa zilo gaisu. Bija svētdiena. Brīnišķīgs svētdienas klusums plūda pār laukiem. Uz Knipskas tiltiņa sēdēja zēns un sapņaini raudzījās upītes burbuļojošajā ūdenī. Viņam likās, ka viņš būtu daudz, daudz gadus uz šīs pasaules dzīvojis. Šis atmiņās nogrimušais zēns bija Sapuliņš.” Vēlākos izdevumos šī izskaņa ir atmesta, bet šī Knipskas pļava un Knipskas upīte Poruka darbos tiek pieminēta.”

Lai ir drošāks!
Muzeja vadītāja stāsta, ka pirmais tiltiņš esot nostāvējis 12 gadus. Tas tika taisīts kādās Eiropas kultūras mantojuma dienās. “Tad iztaujājām vecos druvēniešus un skatījāmies fotogrāfijas. Tilts agrāk bija bez margām un platāks - tā, lai tam pāri varētu pārbraukt ar zirgu, jo kādreiz otrā pusē meža nebija. Pirmo tiltiņu mēs mēģinājām tuvināt šim sākotnējam tiltiņam, tas bija bez margām un platāks, taču grava ir pietiekami dziļa, tāpēc, domājot par drošību, nolēmām, ka ir vajadzīgs drošs tiltiņš, ar margām, jo ar zirgu diez vai šeit vairs kāds brauks,” saka L.Zvaigznekalne. Viņa spriež, ka tiltiņš ir izdevies skaists un arī senlaicīgs. Muzeja vadītāja arī priecājas, ka šis tiltiņš ved uz divām druvēniešu mājām, kur dzīvo ļoti jauki ļaudis, un šajās mājās tiek cepta arī maize.

Mācības Knipskas pļavā
L.Zvaigznekalne ar ekskursantiem vienmēr dodas pāri Knipskas pļavai, kur risinājās sniega kaujas Poruka stāstā. “Pļavā skaisti zied naktsvijoles. Bērniem varu parādīt šo aizsargājamo augu un mācīt, lai neplūc to. Varu parādīt arī raspodiņus un pastāstīt, ka ir jānometas ceļos, lai no raspodiņa varētu padzerties rasas lāses. Ejot pāri pļavai, iznāk gandrīz kā mācību stunda.” Ekskursantu šopavasar jau ir pietiekami daudz, šobrīd jo īpaši muzeju apmeklē skolēnu grupas. L.Zvaigznekalne piebilst, ka viņai vislielākais prieks ir, ja pēc ekskursijas bērniem rodas vēlme izlasīt J.Poruka darbus.