Novada ugunsdzēsības vēsture

Anatolijs Savickis, Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs

2014. gada 12. jūnijs 00:00

223

Vecgulbenes miesta būvnoteikumi paredzēja, ka ēka nedrīkstēja būt augstāka par 8 metriem

(Turpinās no 18.marta)

Ugunsdrošības jautājums Vecgulbenē īpaši aktuāls kļuva ar ugunsnedrošo koka ēku skaita ievērojamo palielinājumu pēc Pirmā pasaules kara.
Valkas apriņķa padome 1920.gada 4.septembrī pieņēma lēmumu par Vecgulbenes miesta nodibināšanu. Sākās darbs pie kara laika postījumu atjaunošanas un apbūves gabalu dalīšanas Vecgulbenes muižas centrā. Ciešāk apdzīvota centra ar miesta vai pilsētas rakstura apbūvi Vecgulbenē vēl nebija, tādēļ, iestājoties miera laikam, bija gaidāmi ievērojami būvniecības darbi.
Jau 1920.gadā dzelzceļu virsvalde uzsāka dzelzceļnieku kolonijas projekta realizāciju, lai atrisinātu dzīvokļu trūkumu Vecgulbenes dzelzceļa mezgla darbiniekiem. Pēc arhitekta Paula Kundziņa ieceres dzelzceļnieku kolonijas projekts varēja būt pirmais etaps lielākam pilsētas apbūves projektam.
Tomēr dzelzceļu virsvaldes uzsāktais apbūves projekts netika turpināts, jo dzīvojamās platības trūkums Vecgulbenes miestā sāka atrisināties ar agrārās reformas gaitā privātīpašumā iegūto zemju apbūvi. Lai apbūve nenotiktu haotiski, Vecgulbenes miesta pašvaldībai bija uzdots izstrādāt noteikumus, kas obligāti jāievēro, veicot ēku būvniecību. „Vecgulbenes miesta saistošo pagaidu būvnoteikumu” izstrāde un pārbaude beidzās ar to apstiprināšanu 1924.gadā. Šo noteikumu punktos iekļautās ugunsdrošības prasības bija minimālas un viegli izpildāmas, bet jauna miesta veidošanās sākuma stadijā arī tas bija liels ieguvums.
Saistībā ar ugunsdrošību šo Vecgulbenes miesta būvnoteikumu saturā jāizceļ tas, ka: koka apbūvē varēja būt viens vai divi stāvi - ēka ne augstāka par 8 metriem, bet attālums starp divām atsevišķām koka ēkām ne mazāks par augstākās ēkas augstumu, mūra ēkām maksimāli pieļaujamais stāvu skaits – trīs, ugunsnedrošus materiālus varēja izvietot ne tuvāk par 25 centimetriem no dūmvada, saimniecības zonās bija pieļaujama slēgta apbūve, bet ar obligātu pret-uguns mūra būvniecību.

Dominē koka apbūve
Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados Vecgulbenes miestā (Gulbenes pilsētā) dominēja koka apbūve, ko noteica kokmateriālu pieejamība, cena un viegli izpildāmās ugunsdrošības prasības. Palielinājās arī mūrētu ēku skaits, tomēr daudz lēnāk nekā koka. Akmens un ķieģeļu izmantošana vienkāršiem iedzīvotājiem nebija pieejama galvenokārt augsto izmaksu dēļ, tādēļ ugunsdrošāku materiālu ēku būvniecību varēja atļauties valsts, privāti uzņēmumi, biedrības vai turīgi uzņēmēji. Statistikas dati liecina, ka 1935.gadā Gulbenes pilsētā skaitījās 347 koka, 47 mūra un 15 koka/mūra ēkas.
Ņemot vērā straujo ugunsnedroša materiāla ēku skaita pieaugumu, saimnieciskās darbības un vispārējas rosības palielināšanos Vecgulbenes miestā ar būvnoteikumiem vien nepietika. Arī tālaika laikrakstu publikācijas liecina, ka ugunsnelaimes Vecgulbenes miestā palaikam radīja ievērojamus postījumus. Tā 1924.gada 5.augustā Vecgulbenes miestā nodega ēka, kurā atradās maiznīca, tirgotava un slimo kase, bet 1925.gada maijā - viena dzelzceļu barakas veida māja, kas bez pajumtes atstāja uzreiz četras dzelzceļnieku ģimenes.
Risinājums ugunsdrošības veicināšanai varēja būt pašvaldības veidota un uzturēta ugunsdzēsēju komanda (organizācija). Tomēr Vecgulbenes pašvaldība nebija gatava tērēt līdzekļus šādai vajadzībai.
Cits risinājums ugunsdrošības veicināšanai Vecgulbenes miestā bija uz statūtu pamatiem dibināta biedrība. Saskaņā ar 1923.gada 1.augustā spēkā stājušos „Likumu par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām” brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību varēja reģistrēt apgabaltiesā. Tā kā pašvaldībai nebija ugunsdzēsēju komandas, tad iedzīvotāji paši nolēma organizēties, lai uzlabotu savu drošību. Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība tika nodibināta 1925.gada 16.septembrī, kad Rīgas apgabaltiesas nodaļā reģistrēja bezpeļņas biedrību ar nosaukumu „Vecgulbenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība”.

Jādod zirgs un pajūgs
Divdesmitajos gados dibinājās jaunas ugunsdzēsēju komandas lielākajos dzelzceļa mezglos un stacijās. Zināms, ka 1921.gada 29.jūlijā nodibināta Litenes stacijas ugunsdzēsēju komanda, bet 1925.gada 23.maijā - Latvijas dzelzceļa Gulbenes ugunsdzēsēju komanda.
Ugunsdrošību Vecgulbenes miestā neapšaubāmi veicināja gan izveidotā Latvijas dzelzceļa Gulbenes ugunsdzēsēju komanda, gan 1927.gadā pieņemtais Dzelzceļa likums. Ugunsdrošības sakarā likums noteica: 1) katrā stacijā jāatrodas ugunsdzēšamajiem līdzekļiem vajadzīgajā daudzumā (nosaka Satiksmes ministrija), 2) dzelzceļu staciju pienākums ir sniegt iespējamo palīdzību ugunsgrēku dzēšanai uz dzelzceļa līnijas un staciju tuvumā.
Divu ugunsdzēsēju komandu izveidošana Vecgulbenē neizslēdza ugunsgrēku iespējamību, bet kļuva par zināmu drošības garantu. Tā 1928.gadā Vecgulbenes dzelzceļa stacijā aizdegās vagonā iekrautā linu krava, bet ugunsgrēku izdevās veiksmīgi likvidēt.
Vecgulbenes miesta pašvaldība divdesmitajos gados ugunsdrošības stāvokļa uzlabošanu veica, pieņemot noteikumus. 1928.gada sākumā pieņemtie saistošie noteikumi par ugunsdzēsību Vecgulbenes miesta administratīvās robežās bija pirmais dokuments Vecgulbenē, kas regulēja ugunsdrošības apstākļus. Ugunsgrēku dzēšana, apkarošana un palīdzības sniegšana turpmāk bija Vecgulbenes BUB ugunsdzēsēju tiešais uzdevums.
Saistošie noteikumi noteica iedzīvotāju pienākumus, līdzdalības kārtību un vairākas citas būtiskas lietas ugunsgrēku dzēšanas laikā. Tā neviens zirga īpašnieks nedrīkstēja uz ugunsdzēsēju, miesta valdes vai policijas pieprasījumu atteikt dot zirgu un pajūgu ūdens, ugunsdzēšamo rīku vešanai uz ugunsgrēka vietu. Turklāt pirmajiem trim zirgu īpašniekiem, kuri pēc ugunsgrēka signāla brīvprātīgi ieradušies ugunsdzēsēju stacijā, bija noteikta pašvaldības atlīdzība (10, 8 un 6 lati).
1928.gada sākumā likuma spēku ieguva arī „Saistošie noteikumi par ugunsdzēsību Madonas apriņķa pagastos un bieži apdzīvotās vietās”. Tie attiecās arī uz Madonas apriņķī ietilpstošajiem Adulienas, Beļavas, Galgauskas, Jaungulbenes, Litenes, Stāmerienas, Tirzas, Vecgulbenes un Virānes pagastu. Šajos noteikumos ugunsnelaimju likvidēšana apriņķa pagastos un apdzīvotajās vietās tika noteikta par katra pilsoņa pienākumu. Apriņķa valde dokumentā iekļāva arī tādu punktu, kas stingri aizliedza dzīvojamo ēku bēniņos turēt sienu, salmus, linus un citus viegli aizdegošos materiālus.

Ugunsgrēku apkarošanas likums
Vecgulbenes miests 1928.gada februārī ieguva pilsētas tiesības un vēsturisko nosaukumu Gulbene, tādēļ jaunajā pilsētu pašvaldību likumā iekļautais punkts par to, ka pašvaldībām jārūpējas par aizsardzību pret ugunsgrēkiem, attiecās arī uz Gulbeni. Valsts līmenī vienota ugunsdrošības jomu regulējoša likuma nebija līdz 1930.gada 16.decembrim, kad beidzot stājās spēkā ugunsdzēsēju ilgi gaidītais Ugunsgrēku apkarošanas likums.
Saskaņā ar Ugunsgrēku apkarošanas likumu, turpmāk ugunsgrēku apkarošanas vispārēja pārzināšana kļuva par valsts institūcijas - Iekšlietu ministrijas - atbildību. Apmierinoši strādājošām brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizācijām likumā bija noteikts pabalsts no pilsētu pašvaldībām, ja tās neuzturēja savu ugunsdzēsēju organizāciju. Pabalsta apjoms tika precizēts atsevišķā instrukcijā, piemēram, 1931.gada 23.novembrī pēc šīs instrukcijas norādījuma pašvaldībai vajadzēja segt depo īres, elektrības, kurināmā, degvielas, smērvielu, ūdens un dzēšamo rīku transporta izdevumus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Novada ugunsdzēsības vēsture

Kategorijas