Nomodā par daukstēniešu veselību

2014. gada 13. jūnijs 00:00

487

Ārsta palīgs Ivars Cakuls uzskata, ka šodien ārsta palīgam rokas ir „sasietas”

Svētdien tiks atzīmēta Medicīnas darbinieku diena. Tie ir svētki arī Daukstu pagasta ārsta palīgam Ivaram Cakulam, kurš šajā amatā strādā jau 35 gadus. Pacienta teiktais paldies viņam vienmēr devis lielāko gandarījumu. Ivars Gulbenes novadā šobrīd ir vienīgais ārsta palīgs vīrietis, kurš joprojām pie pacientiem brauc ar velosipēdu.
Ivara dzimtā puse ir Madona. Mediķa profesiju viņš izvēlējies, mācoties Madonas vidusskolas pēdējās klasēs, tāpēc, ka viņa mamma daudz slimojusi. Pirms tam Ivars bijis pārliecināts, ka būs vilciena lokomotīves vadītājs, jo māja atradusies blakām dzelzceļa līnijai. Garām traukušies tvaika lokomotīvju vilkti vilciena sastāvi. Bažas par mašīnista arodu radījusi tolaik ļoti stingrā veselības pārbaude. Pēc vidusskolas beigšanas Ivars iestājies Rīgas 4. medicīnas skolā un saņēmis feldšera diplomu. Pirmos četrus gadus pēc medicīnas skolas beigšanas viņš nostrādājis Madonā. „Tad saņēmu piedāvājumu strādāt Daukstu feldšeru – vecmāšu punktā,” atceras I.Cakuls.
- Kā jauno speciālistu uzņēma pacienti?
- Daukstēnieši uz mani ar aizdomām neskatījās. Uzreiz pieņēma. Jau trešajā vai ceturtajā darba dienā uz Daukstēm izbrauca fluorogrāfa autobuss. Tad gan ieradās tikai daži cilvēki, jo nepaspēju visiem par to paziņot. Atbildība feldšerim bija liela, jo vienīgā aparatūra bija fonendoskops un aparāts arteriālā asinsspiediena mērīšanai. Arī šodien jau nekā īpaši vairs nav. Liekot lietā iegūtās zināšanas, pašam nācās uzstādīt diagnozi. Tolaik feldšerim rokas nebija „sasietas” kā tagad. Varēju pats pacientus nosūtīt veikt analīzes uz laboratoriju, nosūtīt uz rentgenu vai kāda cita izmeklējuma veikšanu, pie speciālista, uz slimnīcu un tamlīdzīgi, bet tagad to visu kārto tikai ģimenes ārsts. Es varu tikai pacientu uzklausīt un tad izlemt – sūtīt viņu pie ģimenes ārsta vai tikt galā pašam. Cilvēki ir pieraduši pie manis, tāpēc pēc palīdzības nāk uz feldšerpunktu. Tikai tad, ja atgadās kaut kas akūts, meklē ģimenes ārstu. Šodien pie manis arī vērsās viena paciente tikai tāpēc, ka pieraksts pie ģimenes ārsta ir tikai pēc nedēļas vai pat divām. Cilvēks jau nevar paredzēt, konkrēti kurā dienā viņam būs nepieciešama ārsta palīdzība.
- Ārsta palīgs ir vidutājs starp pacientu un ģimenes ārstu.
- Tā iznāk. Pie ģimenes ārsta vienam pacientam ir atvēlētas 15 minūtes. Viss notiek ātri. Cilvēkiem esmu pieejams jebkurā diennakts laikā, jo savulaik esmu devis Hipokrāta zvērestu palīdzēt. Man nav tiesību pēc pacientu pieņemšanas laika aizvērt kabineta durvis un aizmirst par cilvēkiem. Man ir ļoti laba sadarbība ar ģimenes ārsti Rutu Kalniņu, kurai arī varu zvanīt jebkurā laikā.
- Vai slimību saraksts pa šiem gadiem ir kļuvis garāks arī laukos?
- Kaites ir tās pašas vecās. Cilvēki slimo ar nervu, sirds, locītavu, arī onkoloģiskajām slimībām. Lielākā kļūda ir tā, ka viņi laikus nevēršanas pēc mediķa palīdzības. Daudziem tam nav līdzekļu. Pacientiem, kuri vēršas pie manis, ir jāmaksā tikai 71 cents. Cilvēki ir kļuvuši daudz nervozāki. Tas ir saistīts ar materiālo situāciju, bezdarbu, attiecībām ģimenē un citu. Satrauc, ka slimības, kuru pamatā ir nervu sistēmas darbības traucējumi, nav tikai gados veciem pacientiem. Cilvēki kļūst arvien alerģiskāki. To veicina gan pārtika, gan sadzīves ķīmija, ko lietojam. Organisma imunitāte ir slikta. Laukos cilvēku kļūst arvien mazāk. Daukstes nav izņēmums. Kopā ar bērniem, kuri mācās Daukstes pamatskolā un mazajiem bērniem, man ir aptuveni 500 pacientu. Starp viņiem lielākā daļa ir vecāka gadagājuma cilvēki, jo jaunieši visi ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm vai citur. Te viņiem nav ko darīt. Arī tad, kad pats aiziešu pensijā, šaubos, vai manā vietā atnāks kāds jauns speciālists. Pēc noteikta laika mums ir jāapmeklē kursi. Tos apmeklē ārsta palīgi, kuri jau ir manā vecumā vai pat vecāki. Kas būs tie, kuri nāks viņu vietā? Varbūt atkal kaut kas tiks mainīts medicīnas sistēmā? Ārsta palīgs jau lielu algu nesaņem. Ja par ārsta palīgu sāk strādāt jauns speciālists, kurš atnācis tikko no skolas un kuram jāsāk iekārtot sava dzīve, tad ar to nepietiek.
- Kas šodien uztur feldšerpunktu?
- Feldšerpunkta uzturēšanai katru mēnesi noteiktu naudas summu piešķir Veselības dienests, ar kuru ir noslēgts līgums, kā arī Daukstu pagasta pārvalde. Esmu atkarīgs no pašvaldības labvēlības. Pirms vairāk nekā desmit gadiem tie bija divi līdz trīs tūkstoši latu gadā. Diemžēl šis finansējums pamazām ir kļuvis mazāks. Par pašvaldības palīdzību neko sliktu sacīt nevaru. Tika ieliktas jaunas durvis. Ir plānots nomainīt arī logus. Man tiek segti ceļa izdevumi, ja braucu uz kursiem vai kādu semināru Rīgā. Pašvaldība vajadzības gadījumā neliedz arī savu transportu. Ja lūdzu atvest no pilsētas aptiekām kādu medikamentu, arī tad neviens neatsaka.
- Feldšerpunktā kādreiz pacienti varēja iegādāties arī zāles.
- Man nav saprotams, ka medikamentus – dažādas tinktūras, ziedes un tabletes - var iegādāties, piemēram, lielveikalā „Maxima”, bet medicīnas iestādē to darīt nav atļauts. Varu tikai izrakstīt receptes, lai tad nu pacients pie nepieciešamajām zālēm tiek pats, kā var. Manuprāt, arī feldšerpunktā vajadzētu būt vismaz sirdsdarbību veicinošiem medikamentiem, pretsāpju līdzekļiem, kas laukos ir vispieprasītākie. Nereti pats braucu uz Gulbeni ar receptēm, lai atvestu no aptiekas zāles tantei, kas dzīvo viena pati un kurai nav pa spēkam aizbraukt uz Gulbeni. Aptiekās šodien ir nopērkami dažādi medikamenti, bet es atzīstu arī homeopātiskās zāles. Tās regulāri lietojot tā, kā ir norādīts, efekts ir labs. Uzskatu, ka importētie medikamenti salīdzinājumā ar agrākajiem Krievijas ražojumiem tagad ir daudz kombinētāki un iedarbīgāki. Esmu novērojis, ka cilvēki uzķeras uz dažādu medikamentu reklāmām. Tāpat kā nevajadzētu reklamēt televīzijā alkoholu un cigaretes, tā arī būtu jāatsakās no zāļu reklāmām.
- Kā vērtējat Gulbenes slimnīcas reorganizāciju?
- Manuprāt, tā nebija īsti pārdomāta. Gulbenē taču bija liela slimnīca, labi aprīkota, bet tagad gandrīz viss uz pusi ir likvidēts. Mani pacienti ar to, ka jāārstējas Balvu slimnīcā, ir dikti neapmierināti. Uzskata, ka tas ir tālu no mājām. Diemžēl atsauksmes arī nav tās labākās. Cilvēkus neapmierina, ka ārsti pārāk reti nākot vizītēs. Viņi stāsta, ka tikai tad, ja piederīgie interesējas par slimnieka veselības stāvokli vai nebaidās būt uzstājīgi, attieksme nedaudz mainās. Abu slimnīcu apvienība varētu pastāvēt, bet tāpēc jau nevajadzēja veikt tik krasas izmaiņas Gulbenes slimnīcā. Samazināt varēja administratīvo aparātu, lai nebūtu dubultā grāmatvedība un tamlīdzīgi. Uz feldšerpunktu nāk cilvēki, lai veiktu dažādas injekcijas, pārsiešanas un citas manipulācijas. Interesanti, ka maksa par procedūrām atšķiras. Slimnīcā par vienu un to pašu manipulāciju ir viena, pie ģimenes ārsta – otra takse. Pie manis ir jāmaksā vismazāk, bet darām taču vienu darbu. Vajadzētu būt lielākai vienlīdzībai. Mani izbrīna arī lielā maksa, kas no pacienta tiek prasīta par ārstēšanos slimnīcā. Tāpēc jau parādnieku saraksti kļūst arvien garāki un parādu summas – lielākas.

Par Ivaru

◆ Dzimis 1954.gada 14.jūnijā Madonā.
◆ Mācījies Madonas vidusskolā un Rīgas 4. medicīnas skolā.
Pirmā darbavieta ir Sāvienas feldšerpunkts, tad – Daukstu feldšeru – vecmāšu punkts.
◆ Ģimenē – sieva Violeta, dēls Andis (32 gadus vecs), dēls Guntis (29 gadus vecs), mazdēls Daniels (3 gadus vecs).
◆ Par lielāko vaļasprieku uzskata darbošanos savā lauku saimniecībā.
◆ Vienmēr atceras gadījumu, kad divos naktī izsaukts pie pacienta, kurš jau mirst, lai gan dzīvības glābšanai pieticis ar vienkāršu rokas pārsēju.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nomodā par daukstēniešu veselību

Kategorijas