„Upvidus” atmiņu dārzs

2014. gada 19. jūnijs 00:00

764

139 gadus vecā ēka un dārzs pieredzējis piecas paaudzes

Dārzi ir dažādi. Vienā tiek veidota reto augu kolekcija, otra saimnieki cenšas tajā saglabāt senatni, tādējādi atsaucot atmiņā laiku, kad pa celiņiem darbos steigušies senči, uz brīdi atspiežoties pret bērza vai pašu stādītās liepas stumbru, lai atvilktu elpu. Katrs koks un krūms ir atmiņu apvīts arī Līgo pagasta „Upvidos”, kam savu 89 gadus garo mūžu atdevusi bijusī skolotāja Guna Eglīte.
Šodien sirmā saimniece dienas vada kopā ar meitu Aiviju, kura arī ir skolotāja, un mazbērniem. Joprojām viņa daždien ļaujas, kā pati saka, savam vaļaspriekam – mazliet paskalda malku. „Tas man ir vienīgais sporta veids, ar ko vēl joprojām nodarbojos,” smejas pensionāre. Pagalmā iznākot, Gunas skatiens vispirms steidz apmīļot katru simtgadīgo liepu, pažēlot vecos bērzus, no kuriem viens spītīgi cīnās ar vareno māzeru, kas atņem kokam spēku. Tad viņa, atbalstījusies uz spieķīša, nesteidzīgi aiziet līdz puķu dārzam, kurā neiztrūkstoši gluži kā katrā kārtīgā lauku sētā vietu raduši peoniju un balto hortenziju krūmi, lupstājs, kazbārdis, agrāk un vēlāk ziedoši jasmīnu krūmi, flokši, kas tāpat kā rozes vēl pacietīgi gaida savu ziedēšanas laiku. Pie akmens kāpnēm ar katru atnācēju sasveicinās varenie čīksteņu lapu puduri.

Gādājusi par celiņiem
„Pašai nav pa spēkam visu izravēt un nopļaut zāli, tāpēc to esmu uzticējusi meitai un mazdēlam Kasparam. Agrāk jau te viss izskatījās mazliet citādāk, jo katrs saimnieks apkārtni redz citādāku. Bija laiks, kad es ļoti cītīgi gādāju, lai grantētie celiņi, kas no centrālajām mājas durvīm ved uz visām pusēm, būtu izravēti un izkopti, bet tagad ļauju tiem aizaugt ar zāli. Arī tā taču var staigāt. Savā laikā esmu bijusi gan govju meita, gan zirgu puisis, tāpēc puķēm atlika mazāk laika. Manai mammai gan puķes ļoti patika. Ko vien iedomājās, to audzēja. Priecājos, ka manām meitām Aivijai un Ingunai patīk ziedi,” stāsta saimniece.

Neatņemama ainavas sastāvdaļa
Agrāk gandrīz katrā lauku mājā saimnieki sev tīkamā vietā centās veidot tā saucamās lapenes. Tās bija neatņemama sastāvdaļa no kopējās ainavas. Tāda ir arī „Upvidos”. Savulaik saimnieku gandrīz aplī stādītās liepiņas izaugušas par lieliem kokiem. Lapene ierīkota tā, lai, tajā sapulcējoties viesiem, virtuvē sagatavoto cienastu uz galda varētu nogādāt pa īsāko ceļu cauri flokšu alejai. Laubes vidū atradies apaļš akmens galds. „Pie tā tikām svinējuši Jāņus. Visi omulīgi līgojām. Man vēl ir saglabājusies fotogrāfija, kurā redzama arī mana vecmāmiņa starp līgotājiem,” stāsta Guna. „Agrāk pie mājas saules pusē bija arī šūpuļsols, bet tagad tā vietā aug cidonijas. Maniem vecākiem pirms kara te bija arī zemeņu dārzs. Ir nomainījušās arī ābeles. Nebūtībā ir aizgājušas arī vairākas ēkas,” viņa piebilst. Saimniece atsauc atmiņā laiku, kad tuvējo māju ļaudis pulcējušies pie liela ugunskura, lēkuši tām pāri, cepuši uz iesma jēru, bet Jāņu uzrunas teikuši, stāvēdami uz upei pāri pārlīkuša ozola. Vēlākajos kolhoza gados Jāņu svinēšana diplomātiski tikusi pārdēvēta par biešu ravēšanas talku, kas noslēgusies ar lielu ugunskuru katru gadu savā vietā. Spēlējis kolhoza orķestris. Citkārt ļaudis sametušies zirgu pajūgos un braukuši no mājas uz māju līgodami.

Rotā ar kokgriezumiem
Ciemojoties 139 gadus vecajos „Upvidos”, uzmanību piesaista ne tikai mājas senās pildiņu durvis, bet arī kokā veidotie vaļējā balkona balsti. Guna stāsta, ka savulaik māju rotājušas arī kokā izgrieztas pūķa galvas, bet tās vairs nav saglabājušās. Laikazobs licis pazust arī citiem rotājumiem. Var tikai apbrīnot mājas kādreizējo saimnieku vēlmi ēku padarīt interesantu. Ēkā, kuras ārsienu segums līdzinās bišu veidotam šūnu rakstam, vēl saskatāmas kara laikā ložu radītās brūces.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

„Upvidus” atmiņu dārzs

Kategorijas