Mantrači posta Dumpurnieku senkapus

2014. gada 27. jūnijs 00:00

639

Senkapu teritorijā tika konstatēti vismaz 67 nelikumīgi veikti rakumi

Kārtējais mantraču postījums ir noticis Dumpurnieku senkapos Beļavas pagastā. Par to “Dzirksteli” informē Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektore Sarmīte Dundure.
S.Dundure stāsta, ka jūnija vidū Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes reģionālā nodaļa saņēma informāciju par kārtējiem mantraču postījumiem valsts aizsargājamajā kultūras piemineklī – Dumpurnieku senkapos. Apsekojot pieminekli, senkapu teritorijā tika konstatēti vismaz 67 nelikumīgi veikti rakumi, kas, neapšaubāmi, liecinot par metāla detektora pielietošanu vēsturisko artefaktu meklēšanā. “Rakumi ir dažādi izmēru ziņā – gan 1 līdz 2 lāpstu platumā, gan arī tādi, kas liecina, ka atrakts viss apbedījums. Šo darbību rezultātā piemineklim ir nodarīts ļoti būtisks kaitējums, un par konstatēto informēts arī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Gulbenes iecirknis, kam lūgts uzsākt kriminālprocesu,” norāda S.Dundure.

Dumpurnieku senkapi atrodas smilšainā reljefa pacēlumā starp Lisas (Pinteļu) un Augulienas ezeru, netālu no „Dumpju” un „Dumpurnieku” mājām.
S.Dundure stāsta, ka par šo vēsturisko vietu un tās apkārtni saglabājušies arī vairāki nostāsti, kas gan visi saistīti ar kara notikumiem. Viens no tiem stāsta, ka šeit aprakti Ziemeļu karā (Zviedru karā) kritušie latvieši, kas biezās miglas dēļ nevarējuši cits citu pazīt un paši savējos apšāvuši. Savukārt tuvumā esošās „Dumpju” un „Dumpurnieku” mājas savu nosaukumu guvušas tā, ka karaspēkā bijis dumpis. 1914.gada laikrakstā „Dzimtenes Vēstnesis” ir lasāms, ka „ kapi stiepušies no paša kalna tālu uz Augulienas ezera pusi, kur vēl tagad vienu tīrumu saucot par Kapgali. Tuvumā kāda vieta nosaukta „Dziesmīte”. No turienes pulciņš meitu ar kroņiem galvā dziedādamas saskrējušas ezerā – nobijušās no karaspēka”. Ir ziņas, ka savulaik nelielus pētījumus kapu kalnā veikuši Dumpja 1.pakāpes pamatskolas skolnieki skolotāja Mangusa vadībā, kas atrakuši divus apbedījumus – vienu pilnīgi, bet otru tikai pa daļai. Atraktajā kapā līķis bijis guldīts bluķa zārkā, kam virsū bijušas ogles. Līdzi aizgājējam bijušas dotas bronzas rotaslietas, bet pie kājām – zilas zirņa lieluma pērles.

Sarmīte Dundure stāsta, ka, ilgus gadus strādājot kultūras pieminekļu aizsardzības jomā, diemžēl nākoties secināt, ka pēdējā laikā postījumi arheoloģiskajos pieminekļos kļūst arvien nežēlīgāki. Ja senāk šīs vietas drīzāk tika postītas neuzmanības vai nezināšanas dēļ, veicot saimniecisko darbību, tad šobrīd jau tās ir pilnīgi apzinātas darbības.
“Dažkārt masu saziņas līdzekļos tiek intervēti šie cilvēki, ko atļaušos saukt par mantračiem, kas stāsta par savu hobiju – dažādu senu priekšmetu meklēšanu ar metāla detektora palīdzību. Viens no argumentiem, kas tiek minēts, kāpēc viņi to dara, ir tas, ka „mēs glābjam šīs lietas no bojā ejas”. Īstenībā šis apgalvojums nav patiess, jo lietas, kas tiek izrautas ārā no tās vides, kur bijušas, ļoti strauji var iet bojā, ja tam neseko tūlītēja to konservācija,” uzsver S.Dundure un piebilst, ka priekšmeti, kas zemē atradušies vairākus simtus gadu, tur šādā stāvoklī glabāsies ilgstoši, jo atrodas vidē, kas tam nodrošina atbilstošus apstākļus. Lielākais ļaunums esot tas, ka izraktās lietas zaudē savu vēsturisko nozīmi. “Tās kļūst par lietām bez konteksta un saistības, tātad zaudē savu patieso kultūrvēsturisko nozīmi. Tas ir kā ar grāmatu, kam izplēstas lapas – ne nu grāmatas lasītājs (šai gadījumā arheologs) to vairs var izlasīt, ne arī izplēsto lapu īpašniekam (mantracim) tā īsti ir kāda jēga,” saka S.Dundure.

Viņa atgādina, ka valsts aizsardzībā esošu kultūras pieminekļu postīšana, kā tas ir šajā Dumpurnieku senkapu postīšanas gadījumā, ir nopietns likumpārkāpums, par ko vainīgās personas var tikt sauktas arī pie kriminālatbildības. Pieļaujot, ka šo rakstu varētu lasīt arī postījumu izdarījusī persona vai personas, S.Dundure vēlas atgādināt, ka saskaņā ar likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 7.pantu „Arheoloģiskās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastas senlietas (ar datējumu līdz 17.gadsimtam ieskaitot) pieder valstij”, bet 17.pants nosaka, ka „par objektiem, kuri atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās un kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība, kā arī par to atrašanas vietu un apstākļiem atradējs nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā paziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai”. “Diemžēl diezin vai „godīgajam atradējam (atradējiem)” pietiks dūšas to izdarīt,” saka S.Dundure.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mantrači posta Dumpurnieku senkapus

Kategorijas