Skaista tā Piebalga!

2014. gada 15. augusts 00:00

2431

Piebalgas puse slavena ar Ķenci, alu, muzejiem, porcelānu un ūdensrozēm

Tepat kaimiņos atrodas vēsturiskais Piebalgas novads. Tas izvietojies gleznainā apvidū Vidzemes augstienē. Par Piebalgu sauc senu kultūrvēsturisku novadu, kurā ietilpst Vecpiebalgas, Inešu, Jaunpiebalgas un Zosēnu pagasts un daļa Kaives pagasta.

Jaunpiebalga tepat netālu jau vien ir. No Rankas centra līdz Jaunpiebalgai ir apmēram 10 kilometri. Un pēc tam vēl apmēram 20 kilometri ir līdz Vecpiebalgai. Mūsu novadam un Piebalgai kopīga ir arī Gauja. Tur upe sākas un uzņem spēkus un mūsu novadam cauri jau plūst visā krāšņumā. Dzirdēts, ka upe sākas tieši Piebalgas pusē. Vaicājām vairākiem vietējiem ļaudīm, bet viennozīmīgu atbildi tā arī nesaņēmām. Un laikam jau tādas vienas atbildes arī nav. Informācija internetā stāsta - agrāk uzskatīts, ka Gauja sākas no Alauksta ezera, kas atrodas Vecpiebalgas pagastā, bet, tā kā senā izteka Gaujiņa Alauksta ūdens līmeņa pazemināšanas dēļ ir aizaugusi, tad par Gaujas sākumu mūsdienās uzskata Ežupīti jeb Ārnīti, kas sākas Elkas kalna pakājē Amatas novada Skujenes pagastā (turpat netālu no Vecpiebalgas novada robežas). Pēc iztecēšanas cauri Zobola ezeram tā tiek saukta arī par Mierupīti. Nosusinātā Laidza ezera vietā Mierupīte satek ar Gaujiņu, šī vieta arī dažkārt tiek uzskatīta par Gaujas sākumu. No šīs vietas Gauja tek ar šādu nosaukumu.

Vai Piebalga būtu iedomājama bez Kenča? Šī “Mērnieku laiku” tēla lomā jau kopš 1973.gada rudens tirgus ir iejutusies Dzidra Kuzmane, kas mūža lielāko daļu atdevusi kultūrai un grāmatu pasaulei, Jaunpiebalgas bibliotēkās nostrādājot 50 gadus. Ķeņča izskatā viņa bijusi malu malās Latvijā, piedalījusies dažādos pasākumos gan kopā ar saviem piebaldzēniem, gan viena pati. Dz.Kuzmane atzīst, kas viņas Ķencis ir saņēmis lielu tautiešu mīlestību ikkatrā Latvijas novadā. Savdabīgo Ķenci arī tagad ar iepriekšēju pieteikšanos var satikt Jaunpiebalgā.
Jaunpiebalgā satiekam arī skolotāju un novadpētnieci Vēsmu Johansoni, kura labprāt pastāsta par Jaunpiebalgu. Kādi tad ir piebaldzēni, vaicājam novadpētniecei. “Es pati esmu nākusi no Mazsalacas. Piebaldzēni sākumā ir atturīgi, uzreiz var arī nepieņemt. Šīs paaudzes ļaudīm tas varbūt arī vairs nav tik izteikti jūtams, bet iepriekš to noteikti varēja just. Un tomēr, ja tevi pieņem – tad gan ar visām saknēm!” atklāj V.Johansone.

V.Johansone stāsta, ka jaunpiebaldzēni lepojas ar savu alus darītavu “Piebalgas alus” un arī SIA “Wenden Furniture”, kas ir lielākais bērza masīvkoka krēslu ražotājs Latvijā un otrs lielākais Baltijā. Uzņēmums produkciju eksportē vismaz uz desmit valstīm. Šogad uzņēmums saņēma prestižo balvu „Zelta čiekurs”, ko pasniedz par sasniegumiem meža nozarē. Balva saņemta nominācijā “Par inovatīvu uzņēmējdarbību”. Savukārt uzņēmumam “Piebalgas alus” šogad aprit 25 gadi, jo pirmo alu te uzbrūvēja 1989.gadā. Alus tiek darīts pēc latviskajām sentēvu metodēm, un šeit ražo tikai Piebalgai raksturīgas alus šķirnes. Īpašs ir uzņēmuma logo, kurā ir izmantota cepure – gardibene vai ratene. Tā tiek izmantota no sendienām līdz pat mūsdienām. No seniem laikiem tā ir tautas tērpa sastāvdaļa, tā noteikti raksturo Ķenci, Jaunpiebalgā ir arī tirgus laukums “Zem Ķenča cepures”, šī cepure ir arī izstādes-gadatirgus “Izvēlies Piebalgu!” logo.
“Mums Jaunpiebalgā ir daudz skolu – vidusskola, sākumskola, mākslas skola, mūzikas skola, tautskola. Mēs esam tiešām bagāti ar skolām. Arī Gulbenes novada bērni brauc mācīties uz mūsu skolām. No 5. līdz 9.klasei mums ir ļoti lielas un piepildītas klases, tur mācās pat 32 - 36 bērni. Vidusskolas posmā ir dažādi, taču mēs turamies, iespējams, atkal pienāks klāt arī kāds skolēns no kaimiņiem,” stāsta V.Johansone.
Jaunpiebalgā var iegriezties novadpētniecības muzejā, kas atrodas Jaunpiebalgas vidusskolas parka teritorijā. Muzejs ir sena lauku tipa celtne ar niedru jumtu, kurā var iepazīties ar skolu vēsturi, Jaunpiebalgas vēsturi, piebaldzēniem senāk un tagad, apskatīt etnogrāfisko daļu. Apmeklētāji var piedalīties arī sviesta kulšanā un glītrakstīšanā. Interesanti, ka skolas parks ir aptuveni astoņus hektārus liels, tajā ir pieci dīķi un dažādi objekti, piemēram, vēja stabules, koka guļbūves aka un īpatnēji akmens krāvumi. Skolai ir izveidojusies tradīcija, ka katra klase vasarā vienu nedēļu strādā parkā. Skolēni darbojas kopā ar skolotājiem, un šī ir ļoti sena tradīcija, jo 1977.gadā arī novadpētniecības muzeja ēku būvēja vecāko klašu skolēni, skolotāji un toreizējie ciemata aktīvisti.
Ekskursantiem skaista šķiet Jaunpiebalgas Svētā Toma evaņģēliski luteriskā baznīca. Tā ir grezna un plaša baznīca. Tā restaurēta 2013.gadā. Pie baznīcas atrodas arī pēc tēlnieka Kārļa Zāles meta veidotais piemineklis un stādītā ozolu birzs kritušo draudzes locekļu piemiņai. V.Johansone noteikti iesaka aplūkot arī kultūras namu un izstāžu zāli “Velves”, kurā apskatāmi mājamatnieku, lietišķās un tēlotājmākslas studijas un mākslas skolas audzēkņu darbi. V.Johansone iesaka aplūkot arī šīspuses skaistās sētas, kas gatavas uzņemt apmeklētājus. “Mums skaistās sētas veido dabiskais reljefs. Ja ir leja, tad saimnieks tur ir izracis dīķi, ja ir kalns, tad ir iekārtota puķudobe, izveidoti dažādi objekti,” saka V.Johansone. Interesanta varētu izvērsties ciemošanās amatnieku mājās “Mazrītiņi”, kas ir kultūrvēstures un latviešu amatnieku trīs paaudžu dzimtas mantojums. Te apskatāmi seni kurpnieka darbarīki, audējas gobelēni, par koncertkokļu meistara darbu skatāma filma.
No Piebalgas puses ir nākušas daudzas Latvijas kultūrai un vēsturei nozīmīgas personības – rakstnieki, mūziķi, zinātnieki un sabiedriskie darbinieki. Daudzu dzimtajās mājās iekārtoti muzeji un piemiņas vietas, ar ko Piebalga ir īpaši bagāta. Dodoties uz Vecpiebalgas pusi, turpat ceļa malā atrodas komponista Emīla Dārziņa un dzejnieka Jāņa Sudrabkalna memoriālais muzejs, Vecpiebalgas novadā ir arī brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejs “Kalna Kaibēni”, rakstnieka Antona Austriņa memoriālais muzejs “Kaikaši” un latviešu pasaku meistara Kārļa Skalbes memoriālais muzejs “Saulrieti”. Interesanti, ka visi šie četri muzeji ir apvienojušies Piebalgas muzeju apvienībā “Orisāre”. Tā tika izveidota 2006.gadā, laika gaitā spēki apvienoti arī ar Vecpiebalgas novada tūrisma informācijas punktu, izveidota centralizēta krātuve. Apvienības vadītāja Līva Grudule stāsta, ka, ilgstoši strādājot katrs savā muzejā, sapratuši, ka strādā kā konkurenti, bet tas nav pareizi. “Visi darījām to pašu darbu, bet sapratām, ka, apvienojot spēkus, var strādāt daudz veiksmīgāk. “Saulrieti” mums ir izveidojies kā pasākumu muzejs, savukārt “Jāņaskola” ir muzikālais muzejs. Katram muzejam it kā ir sava specifika, bet visu mūsu lielais mērķis ir Piebalgas kultūrvēstures glabāšana, sargāšana un popularizēšana,” stāsta L.Grudule. “Mēs varam lepoties ar šīm izcilajām personībām, kas cēlušās no mūsu puses. Taču Vecpiebalgā ir daudz ko redzēt - ne tikai muzejus, kas atklāj šo izcilo personību dzīves stāstus, šeit gandrīz katra vieta saistās ar kādu notikumu!” saka L.Grudule.

Iebraucot Vecpiebalgā, garām nevar pabraukt krāšņajam Ūdensrožu dīķim. Par to taču tik daudz ir dzirdēts, prātā uzreiz nāk arī skaistā dziesma par Vecpiebalgas ūdensrozēm. Dīķi ar skaistajiem ziediem pirms daudziem gadiem sāka kopt un lolot kolekcionārs Jānis Sniedze, kura šobrīd vairs nav šai saulē, bet viņa iesākto turpina meitas Aina Ozoliņa un Dace Avotiņa ar ģimenēm. Audzētavā var priecāties par brīnišķīgajiem ziediem un arī iegādāties.
A.Ozoliņa un viņas vīrs Andrejs stāsta, ka tas ir viņu vaļasprieks. Šobrīd viņiem esot jau vairāk nekā 30 šķirņu ūdensrožu visdažādākajās krāsās. Saimnieki mainās ar citiem kolekcionāriem un iegādājas jaunas šķirnes, ir arī tādas, kas nākušas no ārzemēm un tiek radinātas pie mūsu apstākļiem. Par katras šķirnes pārstāvi saimniekiem ir savs stāsts. Te var priecāties un priecāties par ūdensrožu burvību, taču saimnieki vedina arī pabarot zivtiņas, jo tās šeit ēd no rokas. Tepat droši dzīvojas arī pīles, kas mēro ceļu no dīķa uz dīķi abās ceļa pusēs. Ne jau velti te pat uzstādīta ceļa zīme, kas autovadītājiem liek būt piesardzīgiem.

Esot Vecpiebalgas pusē, nevar neaizbraukt uz Latvijā vienīgo porcelāna ražotni. Jāņa Roņa un viņa sievas Zanes izlolotā Piebalgas porcelāna fabrika mājvietu 2007.gadā radusi Inešos, vietā, kur atrodas arī Vecpiebalgas muiža. Porcelāna fabrika atrodas vecās Inešu pienotavas telpās, savukārt darbnīca iekārtota muižas ēkā. Mākslinieks un dizainers J.Ronis piepildījis sapni par porcelāna ražošanas atjaunošanu Latvijā. Piebalgas porcelāna fabrika ir viņa ideju auglis, un tās ražojumi jau iekarojuši porcelāna cienītāju sirdis gan Latvijā, gan ārpus tās. Fabrikas vizītkarte ir porcelāna trauki ar burzītām faktūrām un pīnīšu rakstiem, taču uzņēmumā pēc pasūtījuma gatavo arī prezentācijas dāvanas ar kompāniju logo un suvenīrus.
“Piebaldzēni nav lepni, bet lielīgi!” saka Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētāja Ella Frīdvalde-Andersone. “Taču mēs esam lepni par savu novadu! Es varu noteikti teikt, ka mēs lepojamies ar saviem cilvēkiem un viņu raksturu, aktīvo dzīvesveidu un tradīcijām. Piebalgā ir ļoti stipras dzimtas. Piebaldzēni jau vēsturiski nav bijuši klejotāji, viņi ļoti turas pie savām mājām un tradīcijām. Turklāt viņi ir arī revolucionāri. Te var minēt arī mūsu akciju “Vecpiebalgas ceļam būt!”, kas vainagojās ar panākumiem, un ceļš Cēsis-Vecpiebalga-Madona tiks rekonstruēts. Šo savu īpašību mēs neesam pazaudējuši,” saka novada vadītāja.
“19.gadsimta otrajā pusē par latviešu nacionālo kultūras centru vispirms kļuva Piebalga un tikai pēc tam Rīga, tāpēc mums ir ļoti dziļas kultūras tradīcijas – memoriālie muzeji, pasākumi “Vecpiebalga atver durvis”, “Mazās Kalniņa dienas”. Šogad mēs esam Vecpiebalgu pieteikuši balvai kā Eiropas kultūras tūrisma galamērķi. Esam pieteikuši gan pasākumu “Vecpiebalga atver durvis”, gan mūsu audējas, gan arī porcelāna fabriku jeb, kā mēs paši sakām, Piebalgas balto zeltu. Mūsu porcelāna fabrika ir vienīgā Latvijā, savukārt mūsu audējas turpina vēsturiskās tradīcijas un “Expo” izstādē Ķīnā ar Piebalgas vīru tautas tērpa jostu ieguva sudraba medaļu. Ņemot vērā lauksaimniecības zemes īpatnības, arī uzņēmēji turpina vēsturiskās tradīcijas. Piebaldzēni ar lauksaimniecību nodarbojas, bet mums ir pavisam atšķirīga zemes auglība un citādāks reljefs nekā, piemēram, Zemgalē. Tādēļ mums īpaša ir aitkopība. Mums ir arī ļoti dziļas izglītības tradīcijas. Vienmēr stāstām citiem, ka vecpiebaldzēni pirmie Latvijā izskauda analfabētismu. Tāpēc pie izglītības tradīcijām ļoti turamies un aizvien esam saglabājuši piecas skolas. Bērniem ir iespēja apgūt arī profesionālās ievirzes programmas mūzikā, mākslā un sportā. Mums ir arī augstas klases sportisti. Ar savu cilvēku sasniegumiem arī lepojamies!” saka priekšsēdētāja.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Skaista tā Piebalga!

Kategorijas