Novada ugunsdzēsības vēsture

Anatolijs Savickis, Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja vēstures nodaļas vadītājs

2014. gada 16. oktobris 00:00

Liela nozīme ugunsdzēsēju sagatavošanai ar uguni bija pastāvīgajām mācībām

Ugunsgrēku apkarošanas likuma pieņemšana 1930.gadā mainīja Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB) virsnieka statusu ugunsgrēka vietā. Likums atbrīvoja ugunsdzēsējus no Krievijas impērijas laikiem saglabājušās policijas aizbildniecības un iejaukšanās ugunsdzēsēju darbā. Turpmāk ugunsgrēka dzēšanas vietā ugunsdzēsēju komandas un pilsoņi bija padoti Ugunsgrēku apkarošanas padomes apstiprinātam pašvaldības ugunsdzēsēju organizācijas virsniekam vai viņa vietniekam.
Gulbenē ugunsdzēsēju komandas virsnieka un policijas pārstāvja vienlīdzīgā vara ugunsgrēka vietā bija noteikta jau 1928.gadā. Acīmredzot šāda lietu kārtība bija spēkā vēl vairākus gadus pēc Ugunsgrēku apkarošanas likuma pieņemšanas. Tikai 1936.gada janvārī Būvniecības pārvalde oficiāli izsludināja, ka Gulbenē par vadošo ugunsdzēšanas darbu virsnieku apstiprināts Vecgulbenes BUB ugunsdzēsēju komandas virsnieks Osvalds Lācis.

Liela nozīme ugunsdzēsēju sagatavošanai cīņai ar uguni bija pastāvīgajām mācībām. Centralizēti mācības centās organizēt Latvijas Ugunsdzēsēju Savienība (LUS). Tādās piedalījās arī Vecgulbenes BUB ugunsdzēsēju komandas vadība. Diemžēl centralizētās mācības nenotika ļoti bieži, turklāt tās nebija obligātas.
Savukārt uz vietām mācību organizēšana un vadība bija ugunsdzēsēju komandu virsnieku ziņā. Vislielākā problēma radās, ja ugunsdzēsēju komandas virsnieka amatā neizdevās ievēlēt zinošu cilvēku ar augstu pienākuma sajūtu un labām organizatora spējām.
Ilgu laiku BUB ugunsdzēsēju komandu virsnieku, kā arī virsnieku palīgu ievēlēšana bija tikai katras biedrības iekšējā lieta. 1932.gadā pastāvošo virsnieku ievēlēšanas kārtību padarīja tikai formālu, bet iecelšanu amatā centralizēja. Turpmāk BUB ugunsdzēsēju komandu vadošos amatus varēja ieņemt tikai ar Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvaldes Ugunsgrēku apkarošanas padomes apstiprinājumu. Šo amatu pretendentiem vajadzēja piedalīties speciālajās septiņu dienu mācībās, bet mācību noslēgumā kārtot pārbaudījumu. Vienīgi ugunsdzēsēju komandu virsniekus un palīgus ar ilggadēju praksi varēja apstiprināt bez noteikumos paredzētās pārbaudes.
Obligāto virsnieku kursu un pārbaužu realizāciju uzsāka 1933.gada februārī. Vecgulbenes BUB ugunsdzēsēju komandējošais sastāvs šajā apmācībā iesaistījās jau 1933.gada martā. Pirmie no gulbeniešiem kursus pabeidza ugunsdzēsēju komandas virsnieka palīgi Edgars Ošs un Osvalds Lācis, kā arī nodaļas vadītājs Jānis Briedītis. Jaunajai iekšlietu ministra apstiprinātajai kārtībai bija pakļauta arī Gulbenes dzelzceļa stacijas ugunsdzēsēju komanda. Starp pirmajā gādā kursus beigušajiem bija Gulbenes dzelzceļa mezgla ugunsdzēsējs Alfrēds Dunkulis.
Aptuveni gada laikā lielākā daļa virsnieku, palīgu, kā arī nodaļu vadītāju kursus bija pabeiguši, tādēļ turpmāk šos kursus aicināja apmeklēt ikvienu ugunsdzēsēju organizāciju biedru un interesentu. Tā arī gulbenieši turpmākajos gados regulāri apmeklēja un pabeidza šos kursus: 1934.gadā - Elmārs Kronis un Gustavs Vilhelms Leitis (abi Vecgulbenes BUB); 1935.gadā - Jānis Lazdiņš (Vecgulbenes BUB), Aleksandrs Kronis un Voldemārs Obrams (abi dzelzceļa UK); 1936.gadā - Helmuts Flačs, Augusts Miķelsons (abi Vecgulbenes BUB), Arvīds Ērksītis un Jūlijs Rags (abi dzelzceļa UK); 1937.gadā – Evalds Lācis (Lācītis), Roberts Ozoliņš (abi Vecgulbenes BUB); 1938.gadā – Jūlijs Kaļļa, Aleksandrs Daubers (abi Vecgulbenes BUB).

1935.gadā Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvalde izstrādāja divu dienu mācību programmu arī ierindas ugunsdzēsējiem. Kursus realizēja Latvijas Ugunsdzēsēju savienības instruktori. Zināms, ka Gulbenes un apkārtnes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību komandām šie kursi notika 1937.gada janvārī.
Latvijas Ugunsdzēsēju savienība ar Latvijas Sarkanā Krusta valdes atbalstu 1935.gada pavasarī sāka organizēt sanitāros kursus ugunsdzēsējiem. Tomēr dažādu apstākļu dēļ visās biedrībās Ugunsdzēsēju savienība tādus sarīkot nevarēja. Meklējot risinājumu, sanitāro apmācību organizēšanai ieteica izmantot vietējos ārstus. Tā kā lielākā daļa ārstu darbojās Aizsargu organizācijā un ugunsdzēsēju apmācība sanitāram dienestam notika pēc aizsargu apmācības programmas, tad par labu risinājumu daudzām BUB kļuva kursu sarīkošana kopā ar Aizsargu organizācijas vienībām.
Gulbenes ugunsdzēsēji sanitārās iemaņas apguva 1938.gadā no 1. līdz 8.martam kopā ar Madonas aizsargu pulka 7.rotas aizsargiem un aizsardzēm. Mācība notika Gulbenē aizsargu rotas ārsta Pētera Riemera vadībā, kā lektori piedalījās arī vietējā ārste un Latvijas Sarkanā Krusta Gulbenes nodaļas priekšnieka vietniece Marianna Bergmane-Melbārde, Gulbenes garnizona ārsts Antons Buivids un citi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Novada ugunsdzēsības vēsture

Kategorijas