Vienkārši citādi nevar

2014. gada 12. decembris 00:00

861

Dailis Kadils salīdzinoši nesen uzzinājis, ka par brīvprātīgo darbu sauc to, ko ir darījis vienmēr

Kurš gan Gulbenes novadā nepazīst Daili Kadilu? Uz brīvprātības pamatiem viņš pirmais Gulbenē izveidoja tūrisma informācijas centru, kas ilgus gadus atradās Daiļa dzīvesvietā. Jau kopš senseniem laikiem viņš ir organizējis velotūres un laivu braucienus novadā. Palaikam nāk klajā ar kādu pārsteidzošu iniciatīvu un aizrauj sev līdzi citus. 48 gadus vecais Dailis ir cilvēks ar augstāko izglītību, kurš jau 16 gadus strādā par profesionālu ugunsdzēsēju. 25 gadus viņš ir precējies ar latviešu valodas skolotāju Ingu, un viņu ģimenē ir trīs bērni – Ance, Kārlis Edžus un Madara (divi jaunākie vēl mācās skolā).
- Kā visu paspēj?
- Manī pašā ir dzīvesprieks un griba, lai arī citi to fīlingu izjūt. Vai tās būtu moto vai velotūres pa novadu, braukšana ar laivām vai vēl kas. Kuriem tas ir iepaticies, tie piedalīsies atkal. Taču man gribas, lai mūsu pulks kļūtu lielāks! Atrašanās brīvā dabā, iespēja saskatīt skaisto tepat Gulbenes novada ainavā uzlādē, un gribas to labo, kas mums te ir, parādīt arī citiem. Gribas kaut ko labu izdarīt. Dabai un cilvēkiem. Pats neuzskatu sevi par sportistu un arī citus neaicinu sportot, aicinu aktīvi atpūsties, doties ekspedīcijās, rīkot talkas. Arī ziemā, kad ir gari, tumši vakari un biežāk ļaujamies slinkumam pie televizora, es savu ģimeni vedu ārā no mājām. No rītiem mē-dzu skriet krosu un pie reizes apskatu visas afišas pilsētā. Ir tik daudz dažādu pasākumu, kurus ikviens var apmeklēt par brīvu! Tikšanās, radošās darbnīcas! Ja cilvēks tajā visā iesaistās, nav iespējams būt depresijā.
- Tu šogad esi viens no astoņiem Latvijā, kuriem piešķirts tituls “Gada brīvprātīgais 2014”!
- Brīvprātīgā darba veicējiem ir gana, ja pasaka paldies un paspiež roku. Esmu novērojis, ka laikam tas ir tomēr svarīgi. Man brīvprātīgais darbs ir kā hobijs, kaut gan salīdzinoši nesen uzzināju, ka to patiesībā sauc tā. Agrāk vienkārši gājām cits citam palīgā. Mūsu novadā pirmie par brīvprātīgajiem jeb voluntieriem sevi sāka saukt Gulbenes – Alūksnes bānīša atbalstītāji. Pat nezinu, cik tagad mūsu novadā ir brīvprātīgā darba veicēju. Ļoti daudz! Ir iespēja saņemt atbilstošu sertifikātu. Tas ir Anitas Birznieces un viņas komandas nopelns. Brīvprātīgais darbs novadā ir populārs. Ir noticis teju vai sprādziens. Brīvprātība ir kļuvusi masveidīga. Man patīk, ka šajā kustībā iesaistās jaunieši. Arī seniori ir aktīvi. Nudien liekas, ka novadā ir izveidojusies jauna partija – brīvprātīgie. Novadā katru gadu notiek daudz pasākumu, kur var izvērsties.
Tas, kas man patīk... Tagad ir modē ne tikai atpūsties pie dabas, bet pie reizes arī sakopt kādu mežmalu, upes krastu vai gultni. Biju iesācis rīkot avotu sakopšanas ekspedīcijas. Vienlaikus tie ir arī jauni atklājumi, jo ne visu savā novadā esam izstaigājuši kājām, ne visu esam paši redzējuši. Piemēram, trīs interesentu grupas esmu vedis pārgājienā gar Tirzas upes dubļainajiem, stāvajiem krastiem. Labā kompānijā to var darīt. Pagājušajā nedēļā kopā ar vienu Daukstes pamatskolas klasi gājām meklēt Uriekstes pilskalnu Lizumā. Apmaldījāmies, nebija kompasa līdzi un neatradām. Iesim vēlreiz! Bērniem ļoti patīk būt brīvā dabā! Pa ceļam arī savācām mežā plastmasas pudeles, kuras kāds bija nometis.
Vasarā joprojām savā mobilajā tālrunī saņemu zvanus kā tūrisma informācijas centra darbinieks. Nekad neesmu pateicis, ka tas vairs neesmu. Vienmēr atsaucos, esmu atvērts, ja man ir informācija, dalos ar to, ja nav, iedodu citu kontakttālruni. Mans tiešais darbs Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Gulbenes daļā arī nav nošķirams no brīvprātīgā darba. Mēs, glābēji, vienmēr palīdzam nelaimē nonākušajiem un pēc tam brīvajā laikā nereti painteresējamies, kā cilvēkiem klājas pēc tam, kad ir palīdzēts.
- Kā nupat brauci apciemot saimnieku un viņa zirgu, kuru jūs, glābēji, vilkāt ārā no grāvja...
- 17.maijā par godu saviem profesionālajiem svētkiem Gulbenes ugunsdzēsējiem vienmēr rīkoju braucienu ar laivām. Arī nākampavasar tāds notiks pa Pededzes upi! Viens no pieturpunktiem noteikti būs lauku sēta, kurā dzīvo mūsu izglābtais zirgs Persiks un viņa saimnieks.
- Vai tava ģimene reizēm nav pikta?
- Reizēm ir, jo es saplānoju savu un mūsu kopīgo brīvo laiku un tad par to paziņoju. Es vienmēr izdomāju, kādu labu darbu visi kopā mēs varētu izdarīt. Paldies ģimenei! Patiesībā jau visi ir ieinteresēti. Jaunākā meita Madara ir “Mammas dabas” vēstniece. Vecākajai meitai Ancei ir jau savas brīvprātīgās iniciatīvas. Viņa savu Rīgas dzīvesvietu ir reģistrējusi kā pagaidu mītnes vietu jauniešiem, kuri ieceļo Latvijā. Jau vairākus ciemiņus ir uzņēmusi. Kad meita ir Gulbenē, vienmēr vaicā: “Tēti, kad dosimies izbraukumā ar velosipēdiem, kad ar laivām?” Tas laikam mūsu dzimtai ir asinīs. Mani vecāki bija pirmie, kuri mani aizrāva ar ceļošanu, slēpošanu. Pēc tam, mācoties Gulbenes 1.vidusskolā, sāku kāpt kalnos kopā ar skolotājiem Kārli Kušķi un Georgu Šabaļinu. Vēl būdams vidusskolas audzēknis, sāku vienaudžiem organizēt velobraucienus, turpināju to darīt, studējot augstskolā. Starp citu, tā iepazinos ar savu nākamo sievu Ingu.
- Vai tev kā brīvprātīgā darba veicējam ir kāds nepiepildīts sapnis?
- Vienreiz jau esmu to piepildījis, mēnesi dodoties brīvprātīgajā darbā uz Lielbritāniju, lai strādātu parkos un dārzos. Gribētu, lai vēlreiz man piepildītos šis sapnis, gribētu tur pastrādāt ilgāk, mēnešus trīs, taču ilgāk gan ne. Vēl viens sapnis - sarīkot laivošanas sacensības pavasarī Krustalīces upē tepat pilsētā. Patiesībā tā ir bijušā Gulbenes pilsētas pārvaldes vadītāja Osvalda Lucāna ideja. Pavasarī Krustalīcē ūdens tek strauji. Tur varētu iznākt interesants brauciens. Taču, kā man atgādina sieva Inga, ir jābūt pārliecinātam, ka tas būs droši. Tāpēc vispirms šis brauciens pa Krustalīci būs jāizmēģina pašam, lai zinātu, vai drīkstu to piedāvāt citiem.
- Kuras ir tavas mīļākās vietas novada ainavā?
- Augstie kalni Lizumā un Sarkanie kalni Lejasciemā. Patīk pakāpties un palūkoties apkārt. Novadā ir ļoti daudz tādu skaistu vietu, no kurām skatienam paveras panorāma. Arī Gulbenē var pakāpties kaut vai Vecgulbenes muižas Kafijas kalnā!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vienkārši citādi nevar

Kategorijas