Novada ugunsdzēsības vēsture

Anatolijs Savickis, Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs

2014. gada 16. decembris 00:00

182

Par godu pirmās ugunsdzēsēju automašīnas iegādei tiek sarīkoti plaši svētki

20.gadsimta trīsdesmitajos gados aktualizējās jautājums par ugunsdzēsēju gatavību kara laika apstākļiem. Visā pasaulē ar aviācijas attīstību un jaunu spēcīgu ieroču ražošanu arvien lielāku uzsvaru lika uz civilo iedzīvotāju aizsardzību. Par vienu no lielākajiem draudiem civiliedzīvotājiem uzskatīja indīgās gāzes, tādēļ arī Latvijā tika uzsākta civiliedzīvotāju apmācība un sagatavošana aizsardzībai pret gāzu uzbrukumiem. 1938.gadā Ministru kabinets pat pieņēma likumu par iedzīvotāju apgādi ar tautas gāzmaskām, kas veicama uz pašu iedzīvotāju rēķina.

Skaidrs, ka kara gadījumā ugunsdzēsēju darbs galvenokārt saistītos ar svarīgu objektu aizsargāšanu no gaisa uzbrukumu sekām. 1934.gada oktobrī Latvijā pieņēma pirmo likumu par pasīvo gaisa aizsardzību pret uzbrukumiem no gaisa, bet 1936.gadā apstiprināja pasīvās gaisa aizsardzības plānu. Plānā noteica visus veicamos uzdevumus un to izpildīšanas kārtību. Ugunsdzēsējiem uzbrukuma gadījumā bija paredzēts ne tikai dzēst radušos ugunsgrēkus, bet veikt glābšanas dienesta funkcijas - drupu novākšana, satiksmes atjaunošana, aizsprostoto ēku un patvertņu atbrīvošana.
Pasīvās gaisa aizsardzības plāna ietvaros cīņai ar iespējamajiem ugunsgrēkiem tika uzsākta māju ugunsdzēsēju komandu veidošana. Paredzēja, ka šādām komandām varētu būt izšķiroša loma ugunsgrēku ierobežošanā arī miera laika apstākļos. Visā valstī rīkoja speciālas ugunsdzēsēju virsnieku mācības, jo viņu jaunajos pienākumos ietilpa instruēt un apmācīt māju komandas.
Izveidotajā Pasīvās gaisa aizsardzības instruktoru skolā sākās darbs kadru sagatavošanā, kas varētu izvest pasīvās gaisa aizsardzības mācības un komandu organizēšanu. Sakarā ar ugunsdzēsēju ievērojamo lomu kara laika apstākļos Būvniecības pārvalde aicināja katrai ugunsdzēsēju organizācijai izvēlēties kandidātus, kuri apmeklēs Pasīvās gaisa aizsardzības skolu. Diemžēl nav izdevies atrast ziņas par Gulbenes BUB biedru iesaistīšanos šajā skolā. Kopumā par pasīvās gaisa aizsardzības instruktoriem kļuva dažādu profesiju pārstāvji no visas Latvijas.
Gulbenes pasīvās gaisa aizsardzības rajona priekšnieks bija Madonas apriņķa policijas 2.iecirkņa priekšnieks Fridrihs Sproģis. Priekšnieka, instruktoru un citu pieaicināto speciālistu vadībā tika apmācīti dažādu vecumu civiliedzīvotāji. Tā 1938.gadā Gulbenes novada pasīvās gaisa aizsardzības kursus pabeidza 36 skautu vienības skauti un gaidu pulciņa gaidas.
1939.gadā jaunais Pilsētu pašvaldību likums uzdeva pašvaldībām rūpēties gan par aizsardzību pret ugunsgrēkiem, gan par pilsētas pielāgošanu pasīvai gaisa aizsardzībai. Atsevišķi pasākumi ugunsdrošības un pasīvās gaisa aizsardzības jomā konstatējami arī Gulbenē. Tā 1939.gadā, pamatojoties uz Iekšlietu ministrijas instrukciju, F.Sproģis ar rīkojumu uzdeva visiem Gulbenes namsaimniekiem sakārtot ēku bēniņu telpas tā, lai tur nebūtu viegli uzliesmojošu mantu un koka šķērssienu.
1936.gada 6.augustā Vecgulbenes BUB mainīja nosaukumu, kļūstot par Gulbenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību (Gulbenes BUB). Izmaiņas nācās veikt ne tikai biedrības statūtos, bet arī karogā, zīmogos un citur.
Ugunsgrēku apkarošanas padome jauno Gulbenes BUB karoga metu apstiprināja jau biedrības nosaukuma maiņas dienā. Karoga izgatavošanai biedrība izvēlējās Jendes darbnīcu Rīgā. Vairāk nekā 700 latus vērtais karogs gulbeniešu rīcībā nonāca pēc gada, kad 1937.gada 1.augustā biedrība organizēja sava jaunā karoga iesvētīšanas svētkus. Svinības ievadīja dievkalpojums Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kur karogu iesvētīja draudzes mācītājs Alfrēds Cimdiņš. Pēc dievkalpojuma Gulbenes garnizona laukumā LUS priekšnieka vietnieks A.Ķiesners pieņēma ugunsdzēsēju parādi un pasniedza jauno karogu Gulbenes BUB priekšniekam Kārlim Ellenbergam. Draudzības naglas karoga kātā iesita svinībās piedalījušies Rīgas Pētera, Siguldas un Lielvārdes ugunsdzēsēju organizāciju pārstāvji. Svētku noslēgumā pie Asaru ezera tika rīkots plašs sarīkojums ar koncertu.
Madonas apriņķī ugunsdzēsēju biedrības bija izvietotas nevienmērīgi – Madonā, Gulbenē, Lubānā, Ļaudonā, Jaungulbenē, Cesvainē, Kraukļos un Virānē. Ugunsdzēsēji uzskatīja, ka efektīvākai ugunsgrēku apkarošanai vajadzētu plānveidīgi veidot spēcīgas ugunsdzēsēju komandas arī Stāmerienā, Litenē, Galgauskā, Vestienā, Liezērē, Saikavā, Mārcienā un Vietalvā. Viens no risinājumiem ugunsdzēsēju komandu trūkuma kompensēšanai visos dabīgajos centros bija pastāvošo biedrību modernizācija.
Pirmos desmit pastāvēšanas gadus Gulbenes BUB iztika bez automašīnas. Tomēr tās iegāde varēja ievērojami uzlabot ugunsdrošības stāvokli ne tikai pilsētā, bet arī tuvākajos pagastos.
Gulbenes BUB ugunsdzēsēju automašīnas iegādei līdzekļus izdevās iegūt 1936.gadā. Biedrība to nopirka, izlietojot: pilsētas budžetā iekļauto pabalstu – 1500 latus, dažādu pilsētas un tuvāko pagastu biedrību ziedojumus, valsts līdzfinansējumu – 500 latus.
Pašvaldības finansējums kopā ar Gulbenes savstarpējās uguns apdrošināšanas biedrības ziedotajiem līdzekļiem veidoja vairāk nekā pusi no nepieciešamās summas. Ievērojamus ziedojumus atvēlēja arī citas biedrības un drīz vien ugunsdzēsēju auto iegādei tika savākti nepieciešamie 5300 lati.
1936.gada 11.oktobrī pilsētas galva Harijs Gavars svinīgos apstākļos pirmo Gulbenes ugunsdzēsēju automašīnu nodeva biedrības priekšniekam Kārlim Ellenbergam un ugunsdzēsēju komandas komandierim Osvaldam Lācim. Automašīnas šasija bija pasūtīta Lielbritānijā, bet virsbūve izgatavota inženiera Otto Hottes vadībā “Hans Peter karosēriju un mašīnu fabrikā” Rīgā.
Par godu auto iegādei biedrība piedāvāja plašu svētku programmu visas dienas garumā - auto iesvētīšana, ugunsdzēsēju parāde, paraugdemonstrējumi, kopmielasts, teātra izrāde un balle.
Jaunā, modernā ugunsdzēsēju automašīna ļāva Gulbenes BUB ugunsdzēsēju komandu, motoršļirci un dzēšanas darbiem nepieciešamo inventāru ātri [A.S. – atbilstoši laikam] nogādāt ugunsgrēka vietā.
Automašīnu izmantoja pilsētas teritorijā un ārpus tās. Visus negadījumus uzskaitīt būs sarežģīti, bet dažus nosaukšu, apliecinot ugunsdzēsēju auto noderīgumu. Tā 1937.gada 24.maijā ugunsgrēks bija izcēlies Gulbenes dzelzceļa stacijas depo ēkā, kas atradās starp veco un jauno dzelzceļa staciju. Ugunsgrēka dzēšanu uzsāka Gulbenes dzelzceļa mezgla ugunsdzēsēju komanda, palīgā izsaucot arī Gulbenes BUB ugunsdzēsējus. Ātri ieradušies notikuma vietā, viņi palīdzēja dzēšanas darbos, kā arī no degošās ēkas evakuēt visas sešas lokomotīves un divus sliežu autobusus. 1938.gadā Gulbenes BUB ugunsdzēsēju komanda ar savu auto steidzās liela ugunsgrēka dzēšanai uz Lejasstradu koppienotavu. Šīs ugunsnelaimes likvidēšanai ugunsdzēsējiem palīgā nācās sūtīt pat Gulbenes garnizona karavīrus, tā bija ierasta prakse lielāku ugunsgrēku gadījumos. Diemžēl koppienotavas ēku, kurā atradās arī pasta nodaļa un telefona centrāle, dažādu apstākļu dēļ glābt neizdevās.
Gulbenes BUB ugunsdzēsēju komandai bez automašīnas nebūtu iespējams palīdzēt arī 1939.gada februārī notikušajā Litenes pagasta Lešķu dzirnavu ugunsgrēkā. Pilnībā nodega piebūve, bet, ierobežojot ugunsgrēku, izdevās glābt dzirnavas un dzīvojamo māju.
Īpaši plašu ugunsgrēku gadījumā Gulbenes BUB ugunsdzēsēju komanda devās palīgā vēl tālāk: 1938.gada 11.jūnijā gulbenieši palīdzēja ierobežot milzīgo ugunsnelaimi Ludzā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Novada ugunsdzēsības vēsture

Kategorijas