Kā es biļetes gādāju

2014. gada 16. decembris 00:00

Tuvojas svētki, visi gādā dāvanas, pārsteigumus saviem mīļajiem. Mani arī šis jautājums sācis nomocīt arvien vairāk. Es te nerunāju par bērniem un mazbērniem. Tur tikšu cauri ar bučām un arī ar žagaru vienam otram. Savukārt mana cienītā saceps pīrāgus, sašmorēs vistas svētku galdam. Būs mielasts visai mūsu Krikumu saimei. Bet es, ko lai uzdāvinu viņai pašai? Kā lai pārsteidzu sievu?
“Zini, veca mīlestība tomēr nerūs! Sevišķi tad, ja iet caur vēderu. Tāpēc man dzīvesbiedrei jaunajā gadā jāuzdāvina kaut kas tāds, lai... viņai no saviļņojuma ceļi limtu,” es klāstīju savam draugam Toļikam, kad viendien mēs abi satikāmies pagrabā, lai kartupeļus pārlasītu un pie reizes nofiksētu iekšējā siltuma regulāciju... mūsu daudzdzīvokļu mājā. “Par to mums jāiedzer!” atsaucīgs bija Toļiks. Saskandinājām. Un tad es rāvu vaļā savu sapni, izklāstot savam draugam Toļikam arī visu šā sapņa priekšvēsturi...
Mana cienītā jeb, citiem vārdiem sakot, Antonija mūždien man ir pārmetusi, ka esmu tāds pasaules grābeklis. Nekad neesot sievu kaut kur aizvedis kopā “tā skaisti pasēdēt”. Es nepaliku vārdu parādā. Cik reižu vasarā es sievu tiku saucis nākt līdzi uz futbola maču tepat stadionā. Atteicās, jo viņai, lūk, neinteresējot. Arī mani nepalaida. Žēl bija naudas biļetēm. Rudenī aicināju sievu nākt man līdzi un bez maksas palūkoties, kā zvaigznes krīt, bet viņa atkal atteicās. Aizbildinājās, ka ārā ir auksts un slapjš. “Cik es varu tevi aicināt, ja tu vienmēr man iedod kurvīti?” es pārmetu dzīvesbiedrei. Un tad viņa man pateica zīmīgus vārdus: “Dabū vienreiz mums siltas un neaizmirstamas vietiņas tajā biļešu paradīzē, par kādu visu laiku skandina radio! Ja pratīsi man izpatikt, es parādā nepalikšu. Tu mani zini, Anton. Tu būsi laimīgs.”
“Dabūšu es jums abiem biļetes uz paradīzi!” apsolīja Toļiks un mēs atkal saskandinājām. Domāts – darīts. Protams, tas man arī kaut ko maksāja. Bez polša Toļiks nebija ar mieru biļetes gādāt. Bet tad nu tiku arī pie solītā. Toļiks man un pēc tam es savai cienītajai biļetes pasniedzu skaistā iesaiņojumā – tādā rozā krāsas konvertā.
“Mīļā, tu gribēji paradīzi... Te būs divas biļetes mums abiem!” es sacīju. Nudien, roka viņai notrīcēja, sniedzoties pēc dāvanas. Aizturot elpu, viņa vēra vaļā konvertu, izņēma divas biļetes un jaunavīgs sārtums iedegās viņas vaigos. Pēc tam Antonija pienāca cieši man klāt, es jau pastiepu pretī muti, lai saņemtu buču, labsajūtā pievēru acis. “Es nevar saprast, tu esi ar maisu sists vai kā?” nošņācās manas dzīves galvenā sieviete un iespieda dāvanu man atpakaļ saujā. Kad es izlasīju, kas tās ir par biļetēm, kuras man sarūpējis Toļiks un kuras es savā labticībā biju uzdāvinājis savai sirdsdāmai, man patiešām ceļi sāka ļodzīties. No kauna bēgu projām no sievas taisnā ceļā pie Toļika. Bez klauvēšanas iebrāzos pie viņa dzīvoklī un aizlauztā tonī iesniedzos: “A biļetes tak ir uz maksas tualeti!”
Toļiks paskatījās manī teļa acīm un atbildēja: “Nu ja. Tu taču gribēji lēti aizvest sievu skaistā, siltā vietā pasēdēt. Turklāt nākamgad tas prieks jums katram izmaksās par trīs centiem dārgāk, jo pašvaldība plāno palielināt viena apmeklējuma biļetes cenu līdz 30 centiem.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā es biļetes gādāju

Kategorijas