Eņģeļu bērniņi

2014. gada 16. decembris 00:00

330

Vecāka ļaunākais murgs ir bērniņa zaudēšana. Grūtniecības laikam jābūt vienam no skaistākajiem brīžiem sievietes un ģimenes dzīvē – tas ir laiks, kad sievietes ķermenī notiek brīnišķīgas pārmaiņas un tiek kalti skaisti sapņi par nākotni. Taču ko darīt, ja notiek nelaime un tik gaidītais bērniņš tiek zaudēts? Kā tikt galā ar savām sāpēm, atgriezties ikdienas dzīvē un nezaudēt ģimeni? Sabiedrība baidās par to runāt, klusībā cerot, ka ar viņiem tā neatgadīsies un nebūs vajadzības par to lauzīt prātus. Tikmēr vecāki, kas saņēmuši šo likteņa triecienu, cenšas tikt tam pāri gan ar saviem spēkiem, gan meklē palīdzību pie sāpju biedriem – citiem eņģelīšu vecākiem. Bet vai šādam zaudējumam var tikt pāri?
Zaudējot bērnu, šķiet, ka visa pasaule nostājusies pret tevi un vēlas tev nodarīt pāri. Tās mātes un tēvi, kas saskārušies ar šīm sāpēm, apliecina: lai arī cik daudz laika paietu, sāpes nekad nezūd. Tās, iespējams, nav tik spilgtas kā pirmajos brīžos, tomēr arī pēc daudziem gadiem sirds sāp un bērna zaudējums joprojām ir jūtams. Ir dažādas situācijas un dažādi ģimeņu stāsti, kuros mazulis ir aizgājis no šīs pasaules uzreiz pēc piedzimšanas vai arī devies prom pēc ilgāka laika, kad iemīļots, izaudzināts un kļuvis par savu vecāku draugu.
Sabiedrībā izveidojies uzskats, ka, zaudējot bērniņu, sēro tikai mātes, jo viņas ar bērnu bijušas kopā no sākuma, iznēsājot viņu. Tomēr tā nav, par notikušo sēro visi – gan māte, gan tēvs, gan brāļi un māsas. Protams, ka mātei šāds zaudējums var būt smagāks nekā citiem, viņa nelaimē var sākt vainot sevi un meklēt dažādus iemeslus savos paradumos vai ķermenī. Sāpes un vainas sajūtu izjūt arī otrs vecāks – tēvs, kurš, iespējams, slēpj savus pārdzīvojumus, jo apkārt valda uzskats, ka vīrieši neraud un nepārdzīvo.
Ģimenes psihoterapeiti brīdina, ka turēt tik spēcīgas emocijas sevī ir bīstami un tādā veidā cilvēks nodara sev vēl lielāku kaitējumu. Pat ja vīrietis visu dzīvi ir dzīvojis pēc principa, ka īsti vīri neraud, tad šādā situācijā tik un tā būtu vēlams ļaut vaļu savām jūtām un dusmām. Citādi šie pārdzīvojumi saēdīs cilvēku no iekšas. Īpaši smagi izskaidrot situāciju ir zaudētā bērna brāļiem un māsām. Kā gan lai paskaidro bērnam, ka mazulis piedzima nedzīvs vai ka briesmīga slimība uzvarēja cīņā ar bērnu? Speciālisti iesaka bērniem nemelot, bet gan pavisam vienkāršā valodā paskaidrot, ka reizēm pienāk brīdis, kad cilvēkam jāmirst, un diemžēl brālītim vai māsiņai šis brīdis pienāca pārāk ātri. Svarīgi ir sēru laikā neaizmirst par pārējiem bērniem ģimenē, ja tādi ir, jo arī viņiem ir grūti un pastāv iespēja, ka viņi sāks sevi vainot pie tā, ka otrs bērns nomiris. Svarīgi ir ļaut sērot arī bērniem, tomēr jāatceras, ka viņi to dara citādāk, un to nedrīkst ierobežot vai strostēt.
Pēc šāda likteņa trieciena ir ļoti grūti atkopties un saņemt sevi rokās, lai dzīvotu tālāk, lai rastu jēgu ikdienai un centībai. Arī apkārtējie cilvēki bieži vien nezina, kā reaģēt, kā izturēties pret šiem vecākiem un ģimenēm. Cilvēki baidās pateikt kaut ko nepareizu, padarīt situāciju vēl sliktāku un sāpīgāku. Līdz ar to vecākiem šādās situācijās nav, pie kā rast atbalstu un drauga plecu, nav, ar ko aprunāties.
Ja iespējams, vecākiem noteikti vajadzētu saņemt speciālista palīdzību – psihologa, kurš spētu uzklausīt un paskaidrot, ka sēras ir svarīgas un nepieciešamas, lai pilnībā sadziedētu zaudējuma brūces. Geštaltterapeite Zane Lobānova uzsver: “Atvadīšanās no dzimuša vai nedzimuša bērniņa ir svarīga. Var veikt kādu rituālu – sveces izdedzināšanu un labu vārdu teikšanu, ceļojuma veikšanu vai dāvanas izveidošanu un palaišanu jūrā vai sadedzināšanu.” Speciāliste uzskata, ka atvadas var veidot jebkādā veidā, galvenais ir to izdarīt. Ja negribas veikt rituālu, var, piemēram, uzrakstīt bērniņam vēstuli, kurā pateikties par viņa īso klātbūtni. “Es iesaku meklēt mierinājumu, lai kur tas būtu – pie cilvēkiem, baznīcā vai citā svētvietā,” skaidro Z. Lobānova.
Daudzi vecāki, kuri zaudējuši bērnus, apvienojušies tādās kā savstarpējās atbalsta grupās un cenšas cits citam palīdzēt. Latvijā arī izveidojušies dažādi interneta portāli, piemēram, “Alisbetas Sirds” un “Dvēseļu dārzs”, kuros ģimenes jebkurā laikā var meklēt padomu, aprunāties vai arī dalīties ar stāstiem par saviem eņģelīšiem.

uzziņai
◆ Biedrība “Alisbetas Sirds”
(www.alisbetassirds.lv)
Dibināta ar mērķi sniegt emocionālu, garīgu, praktisku un finansiālu atbalstu vecākiem pēc bērna nāves neatkarīgi no atvases vai pašu vecāku vecuma. Biedrībā pieejamas 5–10 bezmaksas psihologa konsultācijas, uzticības un atbalsta personas un tikšanās ar citiem vecākiem, kas zaudējuši bērnus.
◆ Biedrība “Dvēseļu dārzs”
(www.dveseludarzs.lv)
“Dvēseļu dārzs” ir vairāku cilvēku kopīgs projekts, kas radīts ar vēlmi atbalstīt vecākus pēc bērna zaudējuma. Šeit savā pieredzē dalās ģimenes vai sievietes, kuras ir piedzīvojušas gan agrīnu grūtniecības pārtraukšanos, gan arī nedzīvi dzimuša bērniņa zaudējumu, kā arī zaudējušas bērniņu pēc tā dzimšanas.

Kā tuvinieki un draugi var palīdzēt sērojošiem vecākiem?

◆ Esi gatavs vecāku emocionāliem kāpumiem un kritumiem – būs brīži, kad viņi šķitīs saņēmušies, bet pēc tam atkal var sabrukt!
◆ Negaidi, ka bēdas pēkšņi pāries! Šīs bēdas ir uz visu dzīvi. Tas nav kas tāds, kam var tikt pāri. Pieņem to, ka nav konkrēta laika perioda rāmja, ko uzlikt sērām! Esi tas, kurš netiesā, nepārmet, nemāca un turpina būt ar šiem vecākiem! Tavu atbalstu šajā laikā vecāki atcerēsies ļoti ilgu laiku.
◆ Atļauj vecākiem runāt par zaudēto bērnu! Atļauj raudāt, bļaut, būt dusmīgiem! Vienkārši atļauj viņiem just visas viņu jūtas – tās ir viņu tiesības!.
◆ Ja tev nav, ko teikt, tad arī nesaki, vienkārši klausies! Vecākiem nav nepieciešami mierinājuma vārdi. Ja nezini, ko teikt, tad tā arī pasaki – tas ir labāk nekā pateikt ko nesakarīgu un potenciāli situāciju pasliktinošu!
◆ Nebaidies runāt par zaudēto bērnu! Katrs vecāks grib just, ka viņa bērns nav aizmirsts.
No www.alisbetassirds.lv

Neiestrēgt krīzes fāzē
Zane Lobānova, geštaltterapeite praktiķe

Manuprāt, viens no smagākajiem zaudējumiem, ko cilvēks var piedzīvot, ir sava bērna nāve. Pēc dažādiem zaudējumiem ir ierasti posmi, ko cilvēks pārdzīvo: dusmas, noliegums, sēras un beigu beigās pieņemšana, taču, zaudējot bērnu, vecāki mēdz iestrēgt kādā no krīzes situācijas fāzēm un nespēj rast izeju, kas sievietēm var beigties ar onkoloģiskām saslimšanām, psihiskiem traucējumiem, bet vīrieši nereti izeju meklē alkoholā.
Piedzīvot bērna nāvi – tas ir kā nomirt pašam. Tas šķiet pretdabiski un nežēlīgi. Sieviete un vīrietis piedzīvo traumu, no kuras var arī nekad neatgūties. Un katrs to pārdzīvo citādāk. Nav frāzes, ko pateikt, un nav padoma, ko dot, kad notiek tik traģiski notikumi. Tas, kas var palīdzēt un ko apkārtējie tuvinieki var darīt, ir vienkārši būt blakus. Būt blakus un izturēt sāpes kopā ar otru – tas ir lielākais atbalsts, ko var dot cilvēkam, kurš piedzīvo tik smagus dzīves mirkļus. Domāju, ka ne katram būs pa spēkam to redzēt un izturēt.
Iespējams, ka gudrība, kā tikt ar to galā, slēpjas tieši pie bērniem. Viņi neskumst par pagātni vai nākotni, bet dzīvo šodienā. Bērni izbauda to mirkli, kas ir tagad, un izdzīvo to ar pilnu emociju gammu. Īsta traģēdija ir tieši tagad, kad mamma nedod konfektes, īsts prieks, ko pavada kliedzieni, smiekli un skriešana, ir tagad, kad mēs ejam uz cirku! Ja mēs, pieaugušie, tā prastu, iespējams, mums nebūtu tik ilgi jāskumst par pagātni un jādzīvo nākotnei.
Būtiski ir atvadīšanās rituāli – pie mums tās ir bēres, kurās sociāli pieņemami ir raudāt. Šis ir svarīgs moments, kas padara notikumu par reālu. Bieži šim loģiskajam posmam cauri neiziet māmiņas, kuras neilgi pirms dzemdībām zaudējušas mazuli. It kā bērna vēl nebija, ko tad tur apglabāt, reizēm domā sieviete. Taču grūtniecība bija, visas izjūtas bija un arī saikne ar mazo cilvēku eksistē. Bieži sabiedrībā ir pieņemts par šādām lietām skaļi nerunāt. It kā tas nebūtu bijis. It kā bērna nebūtu bijis. Tas nedod iespēju izsāpēt, saprast, kas noticis un atvadīties. Tai vietā sievietei var parādīties panikas lēkmes un citi traucējumi. Ir pārdzīvojums, kurš nav loģiski noslēdzies, bet karājas gaisā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Eņģeļu bērniņi

Kategorijas