Seši centi

2014. gada 16. decembris 00:00

Čau! Tas es! – vēlā pēcpusdienā pie mana darba galda lepni materializējas kāds no maniem radošajiem un muzikālajiem paziņām.
Uz īsu brīdi pacēlusi galvu no kārtējā projekta atskaites, aši uzsmaidu:
- O, tiešām tu! – un steidzos atpakaļ pie tikai nupat noķertās domas. Tikai ne tagad to atkal pazaudēt, kad tik ilgi meklēti pareizie vārdi, lai ilustrētu, argumentētu un pierādītu! Tikai ne tagad to atkal uzsēdināt uz sēkļa, kad burās tikko iepūtis ceļavējš!
- Izskatās, ka tu nemaz nepriecājies? – atskan no galda pretējās puses brīdī, kad es cenšos izvairīties no kārtējā palīgteikumu labirinta.
- O, priecājos! – neatlaidusi pirkstus no klaviatūras taustiņiem, vēlreiz aši uzsmaidu. – Nudien priecājos, tikai – vēlāk, labi? Man te viens darbs steidzīgi jāpabeidz! – cenšos īsi paskaidrot. Globālās problēmas mani ir sagūstījušas ne pa jokam.
Kādu brīdi nepacietīgi mīņājies uz vietas, paziņa atslīgst krēslā.
- Vēēlāāk. Vē-ēlāk, vēlā-āk... – viņa pirksti uz galda virsmas nervozi imitē zirgu skrējiena ritmu. Mierīgā riksī, tad pakāpeniski arvien ātrāk, līdz visbeidzot kumeļi aulekšiem paceļas pāri barjerām.
Saprotu, ka ar aizrādījumiem šo joņošanu neapklusināšu.
- Tu stāsti, stāsti, es klausos! – steidzīgi izmetu, jo baidos, ka nervozais zirgu sacīkšu troksnis arī manu domu aizraus prom četrjūga auļos.
Kaut kur zemapziņā gan uzplaiksnī sen zināms fakts, ka pamudinājums stāstīt viņa mazrunīgumu iedzīs sprukās - ir jāuzdod jautājumi, lai saņemtu atbildes, bet šobrīd patiešām man nav laika pievērsties kļūdas labojumam.
- Ak, strādā, strādā! Tu jau vēl par maz strādā, - paziņa aizvainoti norūc.
Demonstratīvi pagriezis muguru, viņš izslienas kājās un nozūd starp grāmatplauktiem.
„Re, cik attapīgs!” pie sevis nodomāju un steidzu pārlasīt jau uzrakstīto. Šķiet, līdz šai vietai viss uzrakstīts gludi un pamatoti. Nu tikai atliek tikpat veiksmīgi paturpināt.
Aizrāvusies ar darbu, kas nu rit kā diedziņš bez mezgliem, īso sarunu jau gandrīz paspēju aizmirst, kad balss no galda pretējās puses man to atkal atgādina.
- Man vajadzīgi seši centi! – paziņa izlēmis runāt bez aplinkiem. Viņa balss intonācijā saklausu to pazīstamo noti, kāda ieskanas, lūdzot aizdevumu...
Domās vēl joprojām kavēdamās iesāktajā darbā, automātiski, it kā uzturot sarunu, jautāju:
- Priekš kam tev tos?
Citā reizē pilnīgi noteikti to neprasītu, jo seši centi nav tik liela summa, lai kādam par to prasītu atskaitīties.
- Vajag un viss, - viņš mazliet aizkaitināti noburkšķ.
Vēl un vēlreiz uz ekrāna pārlasīdama tikko uzrakstīto teikumu un cenzdamās saprast, pie kuriem vārdiem doma beidzot tomēr aptrūkusi, automātiski atkārtoju:
- Vajag un viss... Hmm, interesanti gan...
Pazudušais domas pavediens joprojām nedodas rokās.
- Jā, vajag un viss, - viņš iecirtīgi apstiprina.
Paritinu iesākto tekstu atpakaļ, - nekā. Ah...
Labi, kas tur īsti notiek ar tiem sešiem centiem?
- Es zinu! Tu man vari palīdzēt! – paziņa cenšas uzsmaidīt. – Ļoti vajag!
- Tik maz? – ironiski pasmaidu. – Ko ar tik vien darīsi?
- Nuu, kaut cik jau man ir, bet vēl sešu pietrūkst, - viņš nopietni paskaidro.
Tā kā ciešais kontakts ar manu rakstu darbu ir pavisam atslēdzies, jau esmu gatava celties un sniegties pēc sava naudas maka, kad atceros – šodien tur monētu nodalījums atpūšas... Dienas steigā par vizīti pie bankomāta esmu pavisam aizmirsusi.
- Aiii, tu zini – es nevarēšu tev palīdzēt, - sērīgi pasmaidu. – Ja nu vienīgi pēc darba...
Redzu, ka paziņa sarauc pieri grumbās un neticīgi skatās uz mani. Viņa ilgajā un klusējošajā skatienā jaušams pārmetums.
- Izskatās, ka es tev vairs neesmu draugs... – viņš nekavējoties rezumē.
- Ai, nē! Ko tu! Nu, kāpēc uzreiz tā? – steidzos iebilst. – Ir tā, ka šodien tik ļoti aizstrādājos, ka pat pusdienlaiku aizmirsu! Soli ārpus bibliotēkas neesmu spērusi!
- Tad varbūt tev vajag izvēdināt galvu, - paziņa nu jau pavisam dzēlīgā tonī piebilst, strauji pagriežas un pat neatvadījies dodas uz durvīm.
Ilgi skatos uz aizejošo stāvu un domāju – cilvēks strādā, saņem algu, kas ir krietni lielāka par manējo, bet nāk pie manis aizņemties sešus centus! Un vēl nez par ko dusmojas uz mani! Kas ar pasauli notiek?
Pie iesāktās atskaites domas, protams, vairs neatgriežas. Nu prātā tikai viens – ak, varēju taču no kādas kolēģes palūgt sešus centus un iedot viņam! Tagad visiem būtu miers mājās. Adventes laiks tomēr. Sirdsmiers katram vajadzīgs.
Līdz vakaram šī doma uzbriedusi pavisam nepatīkamā nokrāsā, tāpēc steidzos zvanīt draudzenei – tik ļoti nepieciešams ar kādu padalīties.
Tikko esmu paspējusi pieminēt paziņu un sešus centus, kad klausulē atskan skaļi smiekli. Saprotu, ka arī draudzeni šī situācija uzjautrina, tomēr, lai viņa visu saprastu pareizi, vārds pa vārdam pārstāstu notikušo. Pareizāk – cenšos stāstīt, cik nu to atļauj īsie laika sprīži, kamēr draudzene atvelk elpu starp savām smieklu lēkmēm.
Savādi, ka uz manu jautājumu – par ko tik ļoti jāsmejas, viņa spēj atbildēt tikai ar jaunu smiešanos...
Un kāpēc mana stāsta vidū viņa jau slauka asaras? Kas tur tik smieklīgs?
Vēl nesaprotamāki šķiet viņas smiekli stāsta dramatiskākajā vietā, kad citēju sava paziņa teikto: „Tad varbūt tev vajag izvēdināt galvu.” Šajā brīdī vajadzētu mani pažēlot, nevis par to smieties!
Galu galā kļūstu nepacietīga un piedraudu:
- Vairs neko nestāstīšu, ja nepaskaidrosi, par ko tu tā smejies!
- Paga, paga, izsmiešos un paskaidrošu, - draudzene nespēkā sten.
Tā vismaz man šķiet, jo jūtu, ka esmu uz viņu mazliet apvainojusies. Lai gan - īstas draudzenes taču neapvainojas...
Beidzot, kad viņa ir nomierinājusies, bet es pavisam nemierīga kļuvusi, stāstam atveras aizkulises un suflieris - dzīve - visu skaisti saliek pa vietām.
Nu es varu tikai iztēloties, kāda būtu mūsu saruna, ja mans paziņa nebūtu tik nevaļīgs un tik mazrunīgs vai arī vienkārši – ienāktu citā laikā.

*
- Sveika! Sen neesam tikušies! Tev ir kāds brītiņš laika? – vēlā pēcpusdienā mani darbā uzmeklē kāds no maniem radošajiem un muzikālajiem paziņām.
Uz īsu brīdi pacēlusi galvu no kārtējā projekta atskaites, aši uzsmaidu:
- O, sveiks! Zini, pašlaik steidzu kādu svarīgu rakstu darbu, varbūt vari pienākt pēc kādas pusstundas?
- Nav problēmu, varu pagaidīt. Es tepat kaut ko palasīšu, - viņš atbild un aizklīst savas grāmatas meklējumos.
„Re, cik saprotošs!” pie sevis nodomāju un steidzu pārlasīt jau uzrakstīto. Šķiet, līdz šai vietai viss uzrakstīts gludi un pamatoti. Nu tikai atliek tikpat veiksmīgi paturpināt.
Aizrāvusies ar darbu, kas netraucēti rit kā diedziņš bez mezgliem, nepilnas pusstundas laikā to esmu pabeigusi.
Atviegloti nopūšos un dodos uzmeklēt savu paziņu, kurš, iekārtojies atzveltnes krēslā, atradis aizraujošu grāmatu un nu ceļo pa Amerikas kontinenta plašumiem.
- Esmu pabeigusi. Nu klausos tevi. Ienāci tāpat parunāties vai ir kas konkrēts runājams? – jautāju.
- Neticēsi, bet man vajadzīgi seši centi! – paziņa silti uzsmaida. – Situācija ir tāda, ka pats tos nevaru atrast, bet ticu – tu man vari palīdzēt. Ļoti vajag!
- Tik maz? – ironiski pasmaidu. – Ko ar tik vien darīsi?
- Nuu, kaut cik jau man ir, bet vēl sešu pietrūkst. Pareizāk – puse ir, bet vēl tikpat vajag. Tāda neparasta ideja realizējama. Zinu, ka Latvijā ir pavisam trīsdesmit astoņi, - viņš nopietni paskaidro.
Neko nesaprotu. Raucu pieri grumbās un apmulsusi skatos uz vīrieti. Viņa skatiens kļūst šķelmīgs:
- Tu varbūt iedomājies, ka es tev naudu prasu? Sešus centus?
Apstiprinoši pamāju ar galvu, lai gan jau nojaušu – runa būs par pavisam ko citu.
- Ak, nē! Es taču pats pelnu! Lai es no sievietes naudu aizņemtos!? – paziņa skaļi smejas. – Runa ir par tiem Centiem, kas ir vīrieši! Centis kā vīrieša vārds! Tas, kuram sestajā martā ir vārda diena!
Brīdi sevī ieklausījies, viņš šaubīdamies piebilst:
- Vai es varbūt nepareizi pateicu? Vajadzēja teikt - Cenšus?
Vispirms abi pasmejamies, tad es sakoncentrējos uz latviešu valodas gramatiku, izlemju, ka laikam jau viss ir pareizi, un galu galā – ne jau tas pašlaik ir būtiski. Daudz vairāk mani interesē, ko viņš domā darīt ar divpadsmit Centiem?
- Es laikam tev neesmu teicis – manos rados ir divi Centi, lieli muzikanti, akordeonisti. Lai arī abi ir krietni gados, viens no viņiem pirms vairākiem gadiem sapazinies ar vēl pāris Centiem, tad nejauši satikuši vēl kādu, un kādu laiku viņi bijuši septiņi. Četri akordeonisti, divi vijolnieki un labs vokālists.
Bet ar to savādās sagadīšanās vēl nebeidzas.
Diviem no viņiem dzimšanas dienas ir gada nogalē, Ziemassvētkos! Tāpēc nu jau trīs gadus divdesmit ceturtajā decembrī viņi pulcējas pie mana onkuļa un ir izveidojuši tikpat kā savu ansambli. Vairāk gan pašu priekam, jo vecākajam ir tuvu septiņdesmit.
Šovasar cītaras spēlmanis aizceļoja uz viņsauli. Onkulis saka – vajag atrast kādu viņa vietā. Biju aizgājis uz izziņu dienestu – tur teica, Latvijā pavisam esot trīsdesmit astoņi Centi, bet adreses gan nedeva. Kāda paziņa man ieteica izmantot sociālos portālus, bet tu jau zini – man nepatīk internets un nav tam laika. Vai tu man neizlīdzētu? Tev taču padodas realizēt interesantas idejas.
Re, kā zināja uz kādām pogā spiest! Un kā tad lai es tagad atsaku?
Jau aizrāvusies ar neparasto ideju, iztēlojos sevi, rakstot vēstules dažāda vecuma Centiem un motivējot viņus sazināties ar muzikālo kompāniju, kad attopos:
- Bet tad jau tev vajag tikai vienu Centi! Kāpēc tu teici sešus?
- Jā, man laikam vajadzēja teikt – vismaz sešus, jo onkulis vēlējās sapulcināt pie sevis visus trīsdesmit astoņus. Es viņu centos atrunāt, pieminot gan cienījamo vecumu, gan attālumu, gan muzikālās dotības. Tās jau gan viņam vairs nebija svarīgas, prātu bija apsēdusi tikai jaunā ideja – ansamblis „Vislatvijas Centi”. Tik skanīgi un patriotiski!
Pūlējos viņa ieceri piezemēt un piedāvāju citu variantu - „Divpadsmit Centi”, kas arī izklausīsies daudz vairāk un bagātāk nekā seši. Līdzīgi kā „Divpadsmit mēneši”. Onkulis šai domai ļoti pieķērās - tad viņi arī ziemas saulgriežos sēdēšot ap ugunskuru un spēlēšot, kamēr uzplaukšot sniegpulkstenītes...
Tuvojas Ziemassvētki, un nu es domāju - varbūt mēs spējam viņam šo brīnumu sagādāt? Būtu vēl kaut seši, lai viņi varētu ziemas vidū ap ugunskuru... Tu taču man palīdzēsi?
Pieveru acis un iztēlē redzu – ziemas vidus. Divpadsmit vīri sasēduši ap ugunskuru. Un dzied un spēlē. Ziemassvētku dziesmas. Ir klusa nakts. Ir svēta nakts.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Seši centi

Kategorijas