Katru dienu dzīvo tā, kā pati vēlas

2014. gada 19. decembris 00:00

2565

Novadniece Laima Lupiķe tagad dzīvo Madonā un ļauj vaļu radošajam garam

Dažas dienas pēc Latvijas 96. dzimšanas dienas apciemojām mūsu novadnieci, kādreizējo Gulbenes bibliotēkas direktori Laimu Lupiķi, kura jau piekto gadu kopā ar draugu Gunāru dzīvo Madonā, ielā ar gaišu nosaukumu - Saules iela.
Uz Madonu Laima pārcēlusies no Rīgas, aiziedama no darba Piļu un muižu asociācijā, lai būtu kopā ar savu mammu viņas pēdējos dzīves gados. Šo lēmumu Laima nekad nav nožēlojusi, jo tagad katru dienu izdzīvo tā, kā pati to vēlas.
Malkojot Laimas gatavoto aromātisko kafiju mājoklī, kur viss liecina, ka te mīt māksliniece, Laima bilst, ka neesot cilvēks, kurš zūdās, ka agrāk dzīve bijusi labāka. Par to viņa domājusi daudzkārt. „Ir ļoti labi, ka mēs svinam svētkus Latvijai! Lai izjustu Rīgu, bijām aizbraukuši paskatīties, kā tā staro. Mājās atbraucot, priecājāmies, ka galdā ir maize, ka pie mums ciemojas mazbērni. Cepu viņiem “mēlītes” un stāstīju, ka tā mums ir svētku kūka, ka šie ir īpaši svētki Latvijai. Priecājos, ka mūsu tauta tos arvien vairāk svin ar prieku, jo diemžēl latviešu gaudenums ir tik briesmīgs. Manuprāt, daļa cilvēku cenšas uzspiest šo gaudenumu, ka mums ir tikai jāraud un jābēdājas, ka esam nabaga bārenīšu tauta, kas tik ārkārtīgi daudz ir cietusi. Protams, ir daudz kas pārdzīvots, bet ir jāiemācās un jāspēj arī no sirds priecāties. Piemēram, Madonā ir ārkārtīgi sirsnīgi šo svētku koncerti. Gulbenē man tādu atmosfēru 18.novembrī neiznāca sajust. Interesanti, ka salīdzinājumā ar madoniešiem gulbenieši ir jauneklīgāki un žirgtāki, bet madonieši toties vairāk pašapmierinātāki un sirsnīgāki. Kopā ar draugu Gunāru te esam ienācēji, bet jau varam salīdzināt,” stāsta Laima. Savulaik 8. un 9.klasi viņa beigusi Sausnējā netālu no Ērgļiem. Uz Gulbeni Laima pārcēlusies pēc vidusskolas beigšanas.
Laima Gulbenes bibliotēku vadīja no 1977. līdz 1998.gadam. Domājot par Gulbenē pavadītajiem gadiem, Laima atceras Tautas frontes laikus. Konferencē Gulbenes bibliotēkas zālē pieņemts vienbalsīgs lēmums, ka bibliotēka būs tā, virs kuras jumta pirmo reizi tiks pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. „Tajā brīdī es jutu gan mūsu kolektīva darba novērtējumu un cieņu pret bibliotēku, gan garīgo vērtību, ko bibliotēka spēj sniegt cilvēkiem. Man šī karoga pacelšana virs bibliotēkas joprojām ir visaugstākais apbalvojums. Viss sākās ar parakstu vākšanu par latviešu valodu. Tā šķita elementāra darbība. Doma, ka Latvija kādreiz atkal varētu būt brīva un neatkarīga, pirmajā brīdī pat nebija galvenā. Protams, ir cilvēki, kuri apgalvo, ka visu mūžu ir tam ticējuši. Es ticēju, ka Latvija pastāvēs, bet neticēju, ka mūs izlaidīs no lielās impērijas ķetnām. Tas, ka Latvija varētu pastāvēt kā patstāvīga valsts, tolaik šķita dīvaini. Doma, ka Latvijai ir jābūt brīvai un neatkarīgai valstij, nobrieda tikai laika gaitā. Atceros, kad cilvēki brauca uz barikādēm, mamma bija atbraukusi ciemos pie manis uz Gulbeni. Vērojot televīzijā, kas notiek Rīgas ielās, viņa raudāja. Arī mani nelaida uz barikādēm, uzskatot, ka tas ir ļoti bīstami, ka man jābūt kopā ar bērniem. Arī Juris Zeibārts bija pret, sakot, ka sievietēm uz barikādēm nav ko darīt. Būtībā man par tādu plinšu sievu nemaz arī negribējās iztaisīties. Redzot, kas notiek uz barikādēm, sapratu, ka nu nekas vairs nav apturams. Domājot par to, kas šodien notiek Ukrainā, meita Baiba, kura dzīvo Stokholmā, bilda, ja arī pie mums sākas kaut kas līdzīgs, lai braucu pie viņas. Es atbildēju, ka jūtos mierīga. Sava mūža lielāko daļu esmu nodzīvojusi, un tajā ir bijis tik daudz skaista. Kas manos gados vairs ko uztraukties? Uz darbu nav jāiet, nevienam nekas nav jāpierāda un jāpauž kaut kāda ideoloģija,” saka Laima.
Runājot par šodienas Latviju, Laimai šķiet, ka pie varas tomēr netiek tie cilvēki, kuri nāk ar savām domām un idejām. “Vairāk tiek izraudzītas kompromisa figūras, bet tās savā nozarē ir tikai viduvējības, jo izcilība nevar būt kompromisa figūra. Ar bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi Freibergu paveicās, jo neviens nezināja, ka viņa ir izcilība. Pie iepriekšējām iekārtām mūsu valsts vadītāji nebija iemācījušies vadīt valsti. Igauņi un lietuvieši valsts vadībā trenējās jau padomju laikā. Viņi, atšķirībā no mums, prata valstī kaut ko vairāk sakārtot, kamēr mēs vairāk gājām pavadā, cenšoties visus paklausīt un izpildīt. Arī šodien valdība ir vairāk izpildītāji. To pierāda Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Viņa tā vien skatās, ko sacīs citi. L.Straujumai tagad ir uzticēts grūtākais darbs kā labai izpildītājai, bet pienāks laiks, kad viņu nostums malā.”

Viņa neslēpj prieku, ka Saeimā iekļuvusi arī mūsu novadniece Inguna Sudraba, jo ir jābūt kādam cilvēkam, kas pamaisa šo aizaugušo pīļu dīķi, kur visi ir tik apmierināti paši ar sevi. Savulaik valsts kontrolieres veiktās revīzijas daudziem nebijušas pa prātam. Tiesa, tajās I.Sudraba spējusi būt arī paštaisna. „Atceros, būdama valsts kontroliere, viņa spēja arī bibliotēkā piesieties par dažiem santīmiem. Viņai bija savs redzējums, kā jātērē nauda, lai gan dažkārt taisnība bija iestādes vadītājam. Tā gan ir taisnība, ka naudas šķērdēšana valstī ir bijusi pārlieku liela. Žēl, ka Latvija kļūst arvien tukšāka. Ne Latvija kopumā, ne katra pilsēta atsevišķi nevar attīstīties, ja nav cilvēku. Kāda jēga atvērt jaunu veikalu vai kafejnīcu, ja nebūs apmeklētāju? Kad no Rīgas pārcēlāmies uz Madonu, bija doma, ka viens no veikaliem Gunāra īpašumā ēkas pirmajā stāvā ies projām. Biju iecerējusi, ka atvēršu savu mākslas lietu veikaliņu. Gatavošu dāvanas un tamlīdzīgi. Gāju kursos, lai apgūtu grāmatvedības jautājumus, bet tad izdarīju secinājumu, ka nebūšu slaucama govs visām pārbaudes institūcijām, kuru mērķis ir kaut ko nokāst no mazā uzņēmēja. Tāpēc izlēmu, ka man būs mazāk naudas, bet es nepelnīšu naudu pārbaudošajām institūcijām. Ja valsts vēlas, tad pāris gadus pirms pensijas varu dzīvot tikai uz pabalstiem, lai gan būtu varējusi dot darbu vismaz trim cilvēkiem.”

Laiku, ko Laima pavadījusi, strādājot par Piļu un muižu asociācijas izpilddirektori, viņa uzskata par lielisku pieredzi. Šodien viņai sāp sirds, ka tik daudz seno ēku stāv pamestas, lai gan bija laiks, kad visi, kas vien varēja to atļauties, iegādājās pilis un muižas, lai tās pārveidotu par viesu namiem un tamlīdzīgi. Arī pie Laimas vērsušies daudzi, lai iegūtu informāciju, kur nopērkama kāda muiža. Visi gribējuši to izdarīt lēti, maksimāli tuvu Rīgai, iespējami labākā stāvoklī. Tad viss pirkšanas bums vienā brīdī noplacis. „Sākumā dusmojāmies, ka pilīs un muižās atrodas skolas, bet šodien tieši šīs ēkas ir saglabājušās. Tukšās ir gandrīz sabrukušas. Ir cilvēki, kuri senās ēkas atjaunoja, lai paši dzīvotu tajās. Tiem, kas sākumā visu gribēja sagrābt, beidzās nauda, tad grābēji centās īpašumu daudz dārgāk pārdot citiem. Mēs arī ar Gunāru gribējām iegādāties Bramberģes muižu, bet tai tika noteikta ļoti liela cena, tāpēc atteicāmies. Lai gan Gunārs pēc profesijas ir fizkultūras skolotājs un savulaik kā kanoe airētājs ticis līdz Latvijas čempiona titulam, kā arī bijis PSRS izlasē, viņu arī interesē senās ēkas. Šodien viņš ir uzņēmējs un apsaimnieko vairākus nekustamos īpašumus,” neklātienē iepazīstina Laima. Latvijā gan valdot tāds uzskats, ka vērtīgāk ir kaut ko uzcelt no jauna, izmantojot modernus būvniecības materiālus, bet visu veco pamest, lai notiek, kas notikdams.

Laima neuzskata sevi par mākslinieci, lai gan viņai vienmēr patikusi mākslinieku darbnīcās valdošā atmosfēra, daudzo mākslas darbu klātbūtne un radošā nekārtība. Tagad arī viņai ir sava darbnīca, kas ierīkota vienā no desmit mājokļa telpām. Tajās vietu radušas arī Laimas lielformāta gleznas, pašas darinātie oriģinālie tērpi un daudz citu darbu, kas pārsteidz. „Dzīvojot un strādājot Gulbenē, man pat prātā nevarēja ienākt, ka gleznošu. To, ko daru, es arī tagad nesauktu par gleznošanu. Tā vairāk ir spēlēšanās ar krāsām. Dzīvojot Rīgā, jau ar akrila krāsām sāku apkrāsot kastītes. Rādīju tās meitai Baibai, kura ir beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu. Viņa man veltīja iecietīgu smaidu gluži kā mazam bērnam. Sākot dzīvot Madonā, tapa arī pa kādai gleznai. Reizi nedēļā apmeklēju nodarbības tēlotājmākslas studijā „Madona”, kur ir jauks kolektīvs un interesanti cilvēki. Studijas vadītāja atzina, ka man piemīt savs rokraksts, tāpēc viņa maz iejaucas, lai to nesabojātu. Man nevajag, lai glezna būtu kā fotogrāfija. Arī vīriešus negleznoju, laikam to arī neprotu. Vīrieši ir noslēpumaināki. Viņiem nepiezīmēsi puķes un rotas, bet sievietei daudz kas ir apkārt. Ar krāsām var iekrāsot visu viņas dzīvi un pasauli. Šobrīd trenēju roku, gleznojot puķes, tās ir manis izdomātas. Visvieglāk man šķita uzgleznot pašportretu, skatoties fotogrāfijā, jo pret sevi nav tik lielas atbildības kā pret citiem. Gleznojot citus, bieži darbā atklājas tas, ko esi atradis sevī. Ir tā, ka dažkārt pati nezinu, no kurienes rodas idejas. Manas tēmas ir sievietes dzīve, sapņi, ilgas, dažādas noskaņas, mājas kā miera simbols,” stāsta māksliniece. Laimu tā nosaukt var droši, jo mākslas cienītājiem jau ir bijusi iespēja iepazīt viņas darbus izstādē „Lomu spēles” Madonas kultūras namā.

Laima labprāt vedina aplūkot ne tikai viņas darbnīcu, bet arī garderobes istabu, kurā, lai nenāktos raudzīties uz griestiem, kam nepieciešams remonts, viņa izveidojusi savdabīgus griestus no dažādu krāsu auduma gabaliem. Vieta rasta arī manekeniem, uz kuriem izvietoti Laimas „crazy wool” tehnikā darinātie tērpi. Latviski tos sauc arī par tīmekļošanu, tīklošanu, čunčināšanu un kā tik vēl ne. Laima joko, ka šujot jau esot nodedzinājusi divu šujmašīnu motorus. „Domāju, ka Latvijā, iespējams, esmu vienīgā profesionāle šinī jomā, jo nekur citur neesmu redzējusi tā darinātus tērpus, kur izmantots ūdenī šķīstošs flizelīns, līme, dzija, dažādu krāsu un veidola lupatiņas. Šajā tehnikā darināju gan izejamos tērpus, gan mēteli, jakas un vestes, gan pat logu aizkarus,” lepojas Laima. Viņa pat apmeklējusi šuvēju kursus, lai iemācītos izgatavot piegrieztnes. Pēdējā laikā Laima, kā pati saka, spēlējas ar pērlītēm. „Biju mākslinieces Elitas Patmalnieces darbu izstādē un sapratu, ka nevajag visu rūpīgi izčubināt rakstos. Visu var veidot brīvi pēc savām vēlmēm. Ir vēl tik daudz dažādu iespēju. Būt pilnīgai sava laika noteicējai, būt brīvai no citu vēlmēm un prasībām, būt sava dienas režīma saimniecei, tā ir laime. Par to vienmēr esmu sapņojusi. Gribu arī vēl paceļot. Abi ar Gunāru nākamajā vasarā brauksim uz Beļģiju, gribētos redzēt arī Spāniju un Portugāli. Bet negribu dzīvot nekur citur, kā tikai Latvijā, kur jau pavisam drīz svinēsim Ziemassvētkus un sagaidīsim atkal jaunu gadu ar jaunām idejām,” saka Laima.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Katru dienu dzīvo tā, kā pati vēlas

Kategorijas