Lielākais laimests – ģimene

2014. gada 19. decembris 00:00

3637

Līvija un Jānis Smirnovi: “Lai arī bērni jau lieli, mums, vecākiem, joprojām rūp viss, kas ar viņiem notiek.”

Līvijas un Jāņa Smirnovu ģimenē valda siltas un ģimeniskas attiecības. Lai arī vecākās meitas Sanita un Sintija ir nodibinājušas jau savas ģimenes un vecāku paspārnē dzīvo vien dēls Elvijs, viņi visi cits par citu uztraucas, rūpējas un cenšas palīdzēt un atbalstīt ikvienā dzīves situācijā.
Līvija un Jānis Smirnovi Otrajos Ziemassvētkos, 26.decembrī, svinēs 33 gadu kāzu jubileju. Līvija saka, ka viņa tic liktenim, un spriež, ka viņu satikšanās ar Jāni bijusi liktenīga. Kad Līvija beigusi medicīnas skolu, viņa cerējusi, ka varēs sākt strādāt Druvienas feldšerpunktā, jo turpat līdzās – Tirzas pagastā - dzīvojuši viņas vecāki. Taču viņa tika norīkota strādāt uz Stāmerienu, kur tobrīd neesot bijis feldšeres. Tā viņa 1980.gada rudenī sākusi strādāt Stāmerienā, tur viņai iedots arī dzīvoklis. Nākamā gada pavasarī no armijas pārnāca Jānis, un tad arī abi iepazinušies. “Atceros, ka Jānis tikko atbrauca ar vilcienu mājās un es tobrīd tieši piegāju pie loga. Nopētīju līdz pat pēdējam brīdim, uz kuru pusi aiziet šis jauneklis. Nākamajā rītā devos izsaukumā un Jānis man nāca pretī. Pagājām abi viens otram garām, bet abi arī atskatījāmies. Pēc kāda laika man bija jāiet špricēt kāds Jāņa radu bērns, un, protams, zinot, ka es ieradīšos, Jānis parasti jau bija priekšā,” atceras Līvija. Tā arī aizsākusies viņu draudzība, kas pāraugusi mīlestībā, un tad ziemā svinētas arī kāzas. Tā Līvija un Jānis kopā nodzīvojuši jau 33 gadus. “Mēs katrs esam dažādi. Es esmu ātrāka, Jānis – mierīgāks, nosvērtāks, viņš mani kādreiz arī piebremzē. Tas arī esam dzīvojuši visus šos gadus,” atzīst Līvija. Visam pāri, protams, ir mīlestība, uzticība, māka sadzīvot, savu reizi piekāpties un piedot otram.
Līvija atklāj, ka laikā, kad viņa mācījusies Cēsīs vidusskolā, bija aizgājusi arī pie zīlnieka (tas toreiz esot bijis moderni un visas meitenes tā darījušas). “Līdz pat šim manas dzīves brīdim viņš ļoti precīzi izzīlēja manu dzīves stāstu. Viņš man toreiz teica, ka es būšu laimīgi precējusies, ka man piedzims divas meitas, bet pēc krietna laika piedzims arī dēls. Toreiz par to pasmējos, taču viss ir piepildījies! Zīlnieks man vēl arī teica, ka es saņemšu lielu laimestu – vienīgi to vēl tā kā neesmu saņēmusi,” smej Līvija. Tiesa, kā viņa atzīst, nav jau īsti zināms, vai tas laimests bija domāts naudas izteiksmē vai kā citādi. Jānis gan saka, ka lielāka laimesta par viņu Līvijai nebūšot. Un tad Līvija piebilst, ka varbūt tā arī ir – viņš ir tas sākums un turpinājums – viņu bērni un mazbērni.
Līvijas un Jāņa vecākās meitas Sanitas Piļkas ģimenē aug trīs bērni – divas meitas un mazais dēliņš, savukārt Sintija audzina dvīņus – puiku un meiteni. Dēls Elvijs šobrīd mācās Malnavas koledžas 3.kursā, kur apgūst autoelektriķa specialitāti. Pēc koledžas absolvēšanas Elvijs vēlas iegūt augstāko izglītību, studējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, un vienlaikus arī meklēt darbu un strādāt. Vecāki cer, ka viņam tiešām izdosies piepildīt savus mērķus.
Paši labākie vecāki
Bērni jau ir lieli, meitām ir savas dzīves un arī dēls drīz aizies savu ceļu, tomēr vecākiem joprojām rūp viss, kas ar viņu bērniem notiek, un viņi priecājas, kad brīvajos brīžos var apciemot abu meitu ģimenes, paauklēt mazbērnus, ka kopā var satikties un svinēt svētkus un jubilejas – visi kopā vienā lielā ģimenē. “Bērni ir lieli, bet kreņķi ir tāpat. Mammas taču par saviem bērniem uztraucas visu mūžu. Vismaz es tāda esmu, vienmēr par viņiem visiem esmu uztraukusies. Man ir jāzina, kas ar viņiem notiek. Es saprotu, ka bērniem tas varbūt kādu reizi arī ir licies traucējoši, taču man gribas zināt, ka viss ir kārtībā, lai mans prāts ir mierīgs un ir drošības sajūta,” saka Līvija. Sanita atzīst, ka varbūt kādreiz mammas uztraukums un dežūras pie loga, kamēr ieradušies mājās, likušās pārspīlētas, bet šobrīd viņa apzinās, ka tas viss ticis darīts aiz mīlestības un rūpēm, un tagad, kad arī viņai pašai ir bērni, viņa to visu redz un dzird sevī. “Droši vien, ka tā ir katram, bet man gribas teikt, ka mums ir paši labākie vecāki. Protams, ir bijuši arī strīdi, daudz ko savulaik neesam sapratuši, kāpēc vecāki dara tieši tā un ne citādāk, tomēr svarīgāku cilvēku par viņiem ne man, ne arī māsai un brālim, es domāju, nav. Nebūtu viņu – nebūtu arī manis un pārējo!” saka Sanita. Elvijs uzsver, ka viņš ir laimīgs, ka piedzimis tieši šajā ģimenē. “Mani vecāki atdotu man pēdējo, lai vai cik slikti klātos. Arī māsas ir gatavas vienmēr un ar visiem spēkiem palīdzēt.”
Arī Sanita priecājas, ka viņa ir gan māsa, gan brālis. “Žēl, ka māsai nācās pārcelties uz dzīvi Ādažos un tagad mēs vairs nevaram tik bieži satikties, tomēr vienmēr sazvanāmies, varam nopļāpāt pa telefonu stundām. Arī ar brāli, kad viņš ir prom skolā, sazvanāmies gandrīz ik dienu. Kļūstam vecāki, domāšana mainās un apzināmies savu tuvo un mīļo cilvēku, savas ģimenes vērtību,” atzīst Sanita. Viņa priecājas, ka vecāki viņiem ir iemācījuši ģimeniskumu un rūpes citam par citu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lielākais laimests – ģimene

Kategorijas