Katram ir savs ticības ceļš

2014. gada 23. decembris 00:00

3280

Aija Greiema svešā zemē pieņem dāvanu – kalpot Dievam

Ir pagājuši septiņi gadi, kopš “Dzirksteles” žurnāliste Aija Greiema ar savu ģimeni pārcēlās uz dzīvi Amerikā. Viņa atzīst – pa šo laiku daudz kas ir noticis un mainījies. Aija tagad kalpo par mācītāju divās Amerikas latviešu draudzēs.
“Mans vīrs Tods ir amerikānis, kas deviņdesmito gadu beigās studēja Latvijā kā apmaiņas students un mācījās latviešu valodu. Toreiz viņš iemīlējās mūsu kultūrā, valodā, valstī un palika ar to savienots savā sirdī. Mēs gan satikāmies vairākus gadus vēlāk, tad Tods pārcēlās uz dzīvi Latvijā un mēs uzsākām ģimenes dzīvi. Tomēr Todam grūti veicās ar darba atrašanu Latvijā. Un es, tajā laikā pēc abu vecāku zaudējuma, piekritu šīm lielajām pārmaiņām – doties dzīvot uz ASV. Tikai tagad sāku apjaust, ka šis solis bija vajadzīgs manam dvēseles ceļam,” saka Aija.
- Kā ir veicies šajos gados?
- Kad devāmies prom, dēlam Dāvidam bija desmit gadi. Tagad viņš mācās jau vidusskolas pēdējā klasē, interesējas par zinātni. Savukārt meitai Audrai, dodoties prom no Latvijas, bija divi mēneši. Manās rokās bija trausla dzīvībiņa, kuru savās bailēs un nedrošībā svešajā zemē turēju cieši piespiestu pie sevis. Atceros, kā viņas bērna smaids kausēja amerikāņu sirdis un ierāva mani jaukās sarunās ar svešiniekiem, tā veicinot manu uzticēšanos un sajūtu, ka arī šeit, svešumā, kādreiz būs iespējams iejusties. Tagad Audra jau iet otrajā klasē, mācās spēlēt klavieres un dejo īru dejas. Mans Tods - tas joprojām palicis mana nemainīgā vērtība! Viņš man ārkārtīgi palīdzējis šajos gados gan profesionāli, gan cilvēciski – augt un sev noticēt.
Man pašai pirmie divi gadi bija ļoti smagi. Es vēl biju dziļu sēru laikā, zaudējot abus vecākus, atstājot savu zemi, arī zināmā mērā – zaudējot sevi profesionāli. Ārkārtīgi dziļi izjutu, ka esmu ļoti, ļoti tālu prom no savējiem (toreiz dzīvojām Oregonā, ASV Rietumkrastā). Izjutu, ko nozīmē būt ļoti vientuļam un līdz galam nesaprastam. Bet tad apjautu, ka sevis žēlošana neatdos manu iekšējo prieku. Jā, bija brīdis, kad likās, ka esmu iekritusi aukstā, dziļā okeānā, un es visiem spēkiem mēģināju censties peldēt uz krastu, kā nu mācēdama, bet es neizpeldēju viena, savu roku pretī man sniedza Dievs un es pie tās turos. Vēl šobrīd! Jo citādāk nespēju izskaidrot, kā svešā zemē esmu radusi iespēju viņam kalpot. Latviešu valodā latviešu luterāņu baznīcā. Man tas liekas brīnums! Nu jau drīz būs pieci gadi, kopš esmu ordinēta mācītāja Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ārpus Latvijas.
- Ko tev Amerikā bija visgrūtāk pieņemt?
- Viss sākas pašam ar sevi. Kad tu pats sevi sāc pieņemt un saredzēt jaunajā vidē, tad rūgtais rādās arvien blāvākās krāsās. Tagad mēs dzīvojam Īstlansingā, pilsētiņā, kurā atrodas Mičiganas Valsts Universitāte un tajā studē 40 000 studentu no visas pasaules. Un tā ir tik laba sajūta – akcenti un dažādība ir uz katra stūra! Tātad es esmu viena no ārzemniekiem. Arī manu bērnu skolās ir jaunieši no visiem kontinentiem. Tā ir daļa no Amerikas, kuru es ārkārtīgi cienu. Kad zem viena karoga kopā sanāk dažādas krāsas, tautas, reliģijas un katru rītu bērni skolā uzliek roku uz sirds un skaļi apliecina savu lojalitāti valstij, kurā tie aug, dzīvo, mācās. Nevienam neienāk prātā apšaubīt valsts valodas vajadzību un svarīgumu. Un tajā pašā laikā ikviens var turpināt un veicināt savas kultūras un citas valodas saudzēšanu, gluži kā mēs mēs, latvieši, to darām latviešu sabiedrībās.
Un tieši latvieši kļuva par manu drošo saliņu ASV. Mičiganā ir vairākas latviešu draudzes ar sabiedriskajiem centriem. Es tagad esmu mācītāja Lansingas un Detroitas draudzēs, bet ar janvāri uzsākšu kalpošanu Kalamazū latviešu luterāņu draudzē. Reizēm ir tik dīvaina sajūta – esmu Amerikā, bet mēs sanākam kuplā skaitā kopā, dziedot, lūdzot latviešu valodā. Gluži kā paralēlā pasaulē.
- Tev ir teoloģiskā izglītība, bet Latvijā tu sevi šajā jomā nerealizēji.
- Būtībā jau 16 gadu vecumā es vēlējos kļūt par mācītāju. Tādas ilgas piedzīvoju Zilupes katoļu baznīcā, kad tur biju kopā ar savu draudzeni svētceļojuma laikā uz Aglonu. Tas vienmēr man bija kluss sapnis, par kuru kautrējos skaļi runāt, jo sieviete mācītāja Latvijā bija un ir divi nesavienojami jēdzieni. Teoloģiju sāku studēt uzreiz pēc vidusskolas. Man nebija cita varianta. Taču Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē pāris mēnešu laikā sapratu, ka man nav spēka iet pret vadošo teoloģisko uzskatu, kur sievietei nav ļauts kļūt par ordinētu garīdznieci, un es neiebildu. Savu mīlestību ieliku tādā glītā sapņu lādītē un aizslēdzu ciet ar atslēgu. Jau tolaik mums piedāvāja braukt uz ārzemēm, kalpot ārzemju latviešiem, bet doma par savas zemes atstāšanu tajā brīdī šķita pārāk sāpīga un neiespējama. Pēc teoloģijas grāda iegūšanas atgriezos mājās, Gulbenē, un tiku pieņemta darbā “Dzirkstelē”.
- Kā līdz garīgajai kalpošanai nonāci ASV?
- Kad pāris gadus bijām šeit nodzīvojuši, saņēmos un uzrakstīju vēstuli Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ASV priekšniecei, prāvestei Laumai Zuševicai, minot, ka esmu ASV. Kopš tā brīža viss notika ļoti strauji. Nokārtoju ordinācijas eksāmenu. Detroitas un Lansingas draudzēm Mičiganā tajā laikā vajadzēja garīgo ganu, un tas bija tieši tur, kur mēs bijām pārcēlušies dzīvot pēc Oregonas. Viss tika nolikts man priekšā, man tikai bija jāpiekrīt un jāpieņem šī dāvana.
Es izvēlos respektēt Latvijas luterāņu baznīcas nostāju un tajā pašā laikā pieņemu kalpošanu, jo ticu Dieva mīlestībai, ticu Dieva aicinājumam un tam, ja tu neklausi tam pirmajā reizē, tevi sauks vēl un vēl, līdz beidzot tu sadzirdi un saņemies pateikt Dievam jāvārdu. Un es patiesi ticu, ka garīgajā pasaulē mēs stāvam pāri dzimumiem, konfesijām, iedalījumiem, rāmjiem.
- Kādam, tavuprāt, jābūt labam mācītājam?
- Tas ir tik grūts jautājums. Es domāju, ka ir jābūt īstam. Jo tad arī ļaudis nebaidīsies būt īsti un patiesi. Labs mācītājs iet kopā ar draudzi. Ne pa priekšu, ne aizmugurē, bet kopā, jūtot savējos.
- Kā tu paspēj būt gan mācītāja, gan sieva vīram un mamma bērniem?
- Ir grūti, bet esmu pateicīga, ka manējie atbalsta mani manā kalpošanā. Ģimene iesaistās baznīcā, tādēļ daudz darām kopā. Tas ir mūsu laiks kopā. Audra iet svētdienas skolā, Dāvids tika iesvētīts. Viņi man vienmēr palīdz, ja nepieciešams. Kādā svētdienā, kad ar Audru iegājām sakristejā, viņa man jautāja, vai es būšu mācītāja, kad būšu veca. Atbildēju, ka nezinu. Viņa teica: “Es gribētu, lai tu esi! Tad es varētu vest šeit arī savus bērnus.” Tad sajutu, cik daudz mīlestības viņa tur saņem no citiem, no Dieva, ka viņa saredz savu turpinājumu šajā baznīcā.
- Vai tu cilvēkus mudinātu meklēt ceļu pie Dieva?
- Dievs ir pirmais, kas mūs meklē. Vai mēs atļaujamies atrasties, tas ir cits jautājums. Katram ir savs ticības ceļš, divu vienādu nav. Un mums katram vajag citu palīdzību. Viens meklē Dievā spēku, cits - brīnumu, cits - pieņemšanu, piedošanu, cits – drošību, uzticēšanos, ka kopā ar Dievu viss iespējams. Drīz būs svētki, un man patīk, ka pirmais vārds, ko Kunga eņģelis teica ganiem, ir – nebīsties! Šis vārds “nebīsties” Bībelē teikts 365 reizes! Katrai gada dienai mums, cilvēkiem, derētu viens “nebīsties”! No vieniem Ziemassvētkiem līdz nākamajiem mēs katru dienu varētu paņemt vienu “nebīsties”. Jo mēs visu laiku bīstamies. Es pati vienmēr atgādinu šos eņģeļa vārdus - nebīsties! Dievs ne mirkli nav tevi atstājis. Un varbūt cilvēks šos iedrošinājuma vārdus sadzird ne tikai dievnamā, bet caur drauga rokām un atbalstu, caur tuvinieku mīlestību, caur svešinieka smaidu. Varbūt tas ir pats grūtākais uzdevums mums, cilvēkiem, Dievu pamanīt savā starpā?
- Ko tu visiem novēli Ziemassvētku gaidīšanas laikā?
- Man šķiet, ka Ziemassvētki katram uzdod pavisam tiešu jautājumu – kurp mēs ceļojam mūsu naktīs, mūsu tumsās? Ko mēs gribam sasniegt savā ceļa galā? Jo Ziemassvētku stāsts sākas tieši tā – tumsā. Tiem, kas staigājuši tumsā un neziņā no Nācaretes uz Betlēmi, Marijai un Jāzepam, kuriem visas durvis izrādās aizslēgtas, izņemot tumšas kūts vai alas durvis, tiem Dievs ar savu gaismu ieguļas rokās kā bērns. Tiem, kas sēdējuši klajā laukā, lopus ganot, atklājas cerību un prieka gaisma. Tiem gudrajiem, kas meklējuši vietā un nevietā pēc īstā ķēniņa, viena zvaigzne atnes ziņu par pestītāju. Šie visi, tumšā naktī esošie, saņem apliecinājumu par Dievu, kas ir starp mums. Un interesanti, ka tikai tādi doto gaismas ziņu ir gatavi saņemt un tālāk nest. Mūsu katra dzīve ir ceļš. Un tomēr mums aizmirstas, ka dzīve ir ceļš pie Dieva. Pajautā sev godīgi, vai visos mūsu ceļos kāds pieturas punkts ir Betlēme? Vai atļaujamies apstāties pie tik necilas vietas, kur Dievs gaida? Vai savā dzīvē pamanām to, kas tik klusi, nakts melnumā, pie mums ir atnācis? Vai nepaskrienam tam garām? Varbūt tādēļ mūsu dzīvēs no jauna nāk jauni Ziemassvētki. Kā jauna iespēja apstāties, ieklausīties, meklēt. No jauna dodot pieturas punktu mūsu skrējienam un iespēju mūsu katra jaunai piedzimšanai. To arī visiem novēlu - sastapt šajās dienās brīdi, kad katrā no jauna dzimst cerība, prieks, miers un mīlestība!
- Vai tu varētu kādreiz atgriezties uz dzīvi Latvijā?
- Pēdējo reizi Latvijā biju pirms pāris gadiem. Ilgojos pēc draugiem, pēc mīļām vietām. Pagājušajos valsts svētkos sprediķī teicu, ka mūsu, ārzemju latviešu, saistība ar Latviju nedrīkst palikt tikai skaistu emociju, dziesmu vai, pasarg’ Dievs, tikai atmiņu līmenī. Es to neļauju ne sev, ne saviem bērniem. Joprojām jūtos daļa no Latvijas. Kalpošana latviešiem ir daļa no manas piederības un esības. Vai es atgriezīšos? Nezinu. Pirms septiņiem gadiem nezināju, kur mani aizvedīs mans ceļš. Es skatos šodienai acīs. Un tā saka, ka šobrīd man jābūt šeit. Pirms pāris nedēļām Bībeles stundā viena no draudzes loceklēm atnesa grāmatu “Latvijas luterāņu baznīcu vēsture”. Paņēmu to un pilnīgi netīšām uzreiz uzšķīru lapu, kurā bija Gulbenes luterāņu baznīca, fotografēta laikā, kad es tur vēl gāju Dieva meklējumos. Un mani tajā brīdī pārņēma tik siltas sajūtas – pavisam nejauši manā priekšā bija vieta, kurā neapšaubāmi savulaik sākās mans ticības ceļš. Gulbene vienmēr būs mana iesākuma vieta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Katram ir savs ticības ceļš

Kategorijas