Rezultāti nāk ar uzcītīgu darbu

2015. gada 9. janvāris 00:00

2181

Inese Sirmā: “Man laikam bija vajadzīgs kaut kas sev, savai labsajūtai un priekam.”

Tirzmaliete Inese Sirmā saka, ka viņa ir centīga, spītīga un mērķtiecīga, un šīs īpašības viņai palīdz gan sportisko rezultātu, gan arī citu dzīves mērķu sasniegšanā. Viņa piedalās dažādās veterānu sacensībās un aizstāv mūsu novada godu ar labiem panākumiem. I.Sirmā ir dzimusi Madonas pusē, bet, kad viņa bijusi piecus sešus gadus veca, Ineses mammai Tirzā piedāvāts darbs un ģimene pārcēlusies uz šo pusi. Inese atzīst, ka bērnībā viņa bijusi diezgan nīkulīgs bērns, mūžīgi viņu mocījušas dažādas slimības. “Kad sāku mācīties Tirzā skolā, šķiet, nebija tāda gada, kad negulētu slimnīcā. Savu pirmo sporta skolotāju es pat īsti neatceros, taču tad skolā sāka mācīt jauns sporta skolotājs - Raitis Būmanis. Es tolaik biju kādā 5.klasē. Mana māsa, kas ir gadu jaunāka par mani, sāka pie viņa trenēties, parādījās arī pirmie rezultāti, mājās tika atnesti diplomi un medaļas. Es kā vecākā māsa sāku aizdomāties, kāpēc es tā nevarētu. Ziemā atkal nokļuvu slimnīcā ar kārtējo plaušu karsoni un tur nogulēju ļoti ilgi, mani izlaida no slimnīcas, kad ārā jau ziedēja pienenes, bet rudenī sāku pievērsties sportošanai,” atceras Inese. Viņa atzīst, ka sportiskie sasniegumi īpaši labi varbūt sākotnēji arī nav bijuši, taču viņa bijusi tiešām centīga. “Vēlāk kādā reizē fizkultūras skolotājs teica, ka mana māsa ir perspektīvāka, bet bijuši brīži, kad arī es varēju “izšaut”,” stāsta Inese.

Pabeigusi pamatskolu, Inese devās mācīties uz toreizējo Malnavas sovhoztehnikumu par agronomi. Arī tur, protams, tika sportots. “Pēc tehnikuma atnācu strādāt uz Virānes kolhozu. Tad nāca laiks, kad tika dibināta ģimene, dzima bērni. Un manā sporta dzīvē uz kādu laiku bija iestājusies pauze. Vēlāk, kad kolhozs likvidējās, sāku strādāt Virānes pasta nodaļā. Tajā laikā notika rajona iestāžu un organizāciju sporta spēles. Arī “Latvijas Pasts” rīkoja sporta spēles, un vīra darba vietā tās notika. Tāda bija mana tālaika sportošana,” stāsta tirzmaliete. Pirms četriem gadiem kāds cits tirzmalietis - Jānis Supe, kurš arī bija atsācis sportot, aicinājis Inesi sekot viņa piemēram, atgādinot, ka skolas laikā viņa bijusi laba sportiste. “Aizbraucu uz “Rankas apļiem”, pēc tam aizbraucu arī uz citām sacensībām. Tad pie sevis sāku domāt – skolā man taču bija daudz medaļu, diplomu. Vaicāju māsai, vai tie vēl ir kaut kur saglabājušies. Māsa atteica, ka bērni rīkojuši paši savas Olimpiskās spēles un kas to lai zina, kur tās ir palikušas. Mani pārņēma nostalģiska sajūta. Man taču kādreiz būs mazbērni un gribēsies viņiem kaut ko parādīt. Maniem bērniem ir pa kādam diplomam, medaļai, bet man nekā nav. Tā nolēmu, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Turklāt man laikam bija vajadzīgs kaut kas sev, savai labsajūtai un priekam,” saka Inese. Viņa gan atzīst, ka līdztekus sportam, protams, vēl ir arī darbs, mājas pienākumi. “Taču sports ir arī lieliska atslodze. Vasarā, piemēram, ravēju dārzu, kad to apnīk darīt, dodos izskriet kādu līkumu. Kad gadās kādi kreņķi vai stress, vislabākais līdzeklis, kā to visu nodzīt, ir aiziet paskriet. Kopš esmu sākusi sportot, esmu sapratusi, ka visa negatīvā enerģija izlādējas sportojot, un esmu daudz mierīgāka. Esmu, protams, arī liela kārumniece, arī fiziskās formas uzturēšanai un labsajūtai noder sports. Paziņas jautā, vai es darbā vēl nepiekūstu, bet tas ir citādāk, sports ir pavisam kaut kas cits, un tas mani tiešām aizrauj.”

Tagad atskatoties atpakaļ, Inese saka, ka līdz 5.klasei viņai fizkultūra nemaz nepatika, bet pēc tam tā kļuva par mīļāko priekšmetu. “Skolotājs Raitis mācēja aizraut. Viņš bija foršs skolotājs, un arī treniņi pie viņa nelikās nekas briesmīgs. Tiesa, skolas direktore Dzintra Ceriņa vēlākos gados man teica, ka atceroties mani arī kā labu zīmētāju. Man skolā ļoti patika arī vēsture. Kad pabeidzu skolu, sākumā gribēju iet mācīties uz fizkultūras institūtu, taču man diemžēl neveicās ķīmijā, bet fizkultūras institūtā tajā laikā bija iestājeksāmens ķīmijā. Tas mani nobiedēja, arī mamma mani atrunāja. Vēl man gribējās mācīties arī kaut ko, saistītu ar vēsturi, arheoloģiju, bet mamma teica, ka jādara kaut kas nopietnāks. Toreiz paklausīju mammai,” saka tirzmaliete. Inese vēl arī atceras, ka viņu fizkultūras skolotājs bija aizbraucis uz Maskavu uz Olimpiskajām spēlēm, atgriežoties viņš par tām stāstīja audzēkņiem. “Varbūt arī tas bija kā iemesls, kāpēc es savu dzīvi gribēju saistīt ar sportu, bet sanāca tā, kā sanāca. Uz Olimpiskajām spēlēm es neesmu tikusi, toties tagad Olimpisko spēļu laikā televīzijā tiek skatīts viss, ko vien var redzēt.”

Runājot par sacensībām un treniņiem, Inese atklāj, ka viņai nepatīk braukt uz sacensībām vienkārši tāpat, viņa allaž izvirza sev mērķi un cenšas to sasniegt. Un tad, gribas vai negribas, līst lietus vai spīd saule, ir jāiet un jātrenējas. “Man laikam joprojām ir šī ietiepība, centība, mērķtiecība – gribas uzrādīt tiešām labus rezultātus. Es neesmu izcila sportiste, apzinos, ka bez neatlaidīga darba rezultātus nesasniegšu. Tiem, kas nav tik talantīgi, viss jāpanāk ar uzcītīgu darbu. Olimpiete varbūt no manis nesanāktu, ja es arī jaunībā būtu turpinājusi nopietni sportot, taču prieks, ka varu uzrādīt labus rezultātus mūsu novadā un valstī,” saka tirzmaliete. Tagad Inese vairāk ir pievērsusies soļošanai, taču arī skriešana nekur nav pazudusi, savukārt ziemā viņa slēpo. “Slēpotāja es varbūt neesmu tik laba, tas tiek darīts, lai sevi uzturētu fiziskajā formā. Braucam arī uz sporta zāli – vīrs spēlē volejbolu vai florbolu, savukārt es eju uz svaru zāli. Trenera man nav, es pati esmu sev trenere. Sastādu sev treniņu plānu un cenšos to izpildīt. Ja man ir jānoskrien dienā konkrēts kilometru skaits, vadoties pēc kilometru stabiņiem, tik daudz arī noskrienu. Ziemassvētkos vīrs man uzdāvināja jaunu telefonu, kuram ir programma sportošanai, tagad varēšu veikt arī savu treniņu uzskaiti.”
Vaicāta, kāda ir ģimenes attieksme pret viņas sportošanu, Inese atzīst, ka nu jau viņa savējos ir pieradinājusi pie domas, ka sportam viņas dzīvē ir pietiekami liela nozīme. “Mājās, protams, kādreiz kaut kas reizēm paliek arī nepadarīts, toties, kad atbraucu mājās ar medaļu, meita man saka – ai, mammucīt, kā es ar tevi lepojos! Un tas ir tik patīkami! Varbūt kādreiz arī kāds no bērniem sekos manam piemēram un pievērsīsies sportošanai, bet varbūt to darīs mazbērni. Esmu sapratusi, ka vecuma ierobežojumu sportā nav. Var jau būt, ka vēlāk mani saistīs citas sportiskās aktivitātes, bet es noteikti sportošu, es nevaru iztikt bez fiziskām aktivitātēm.”

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Inese Sirmā.
◆ Dzimusi: 1969.gada 17.jūlijā.
◆ Ģimene: vīrs Māris, meita Ineta, dēls Ingus.
◆ Strādā: SIA “Avoti SWF”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Rezultāti nāk ar uzcītīgu darbu

Kategorijas