Lēciens nezināmajā

2015. gada 9. janvāris 00:00

Traukšanās nezināmajā reizēm kļuvusi nepārvarama - tāda kā gumijlēcēju atkarība. Jaunais un pārsteidzošais vienmēr izraisa spēcīgas emocijas, liek mobilizēties grūtību pārvarēšanai un bieži vien arī cīņai par izdzīvošanu. Atskatoties uz pēdējā desmitgadē notiekošo, kā vesela sērga šķiet aizceļošana no Latvijas, kas arī izrādās daudzos gadījumos - lēciens nezināmajā. Presē minēts, ka jau 400 000 pas-tāvīgo Latvijas iedzīvotāju pēdējo 10 gadu laikā emigrējuši. Motīvi bijuši visdažādākie no tīri sadzīviskiem līdz, kā reizēm liekas, galīgi absurdiem lēmumiem. Ārzemes vilina, pirmkārt, cerot uz visu samilzušo dzīves problēmu ātru atrisināšanos. Saka jau, ka labi tur, kur mūsu nav! Sazinoties ar paziņām un radiem, kas devušies nezināmajā, pārņem vispretrunīgākās sajūtas: no prieka, ka daļa ieceru piepildījusies, līdz nesaprašanai, kāpēc, no malas raugoties, perspektīva dzīve Latvijā bija jāmaina pret nezināmo. Vai tā bijusi tā labā ziņkārība, kas veicina domāšanu, kas aktivizē gribasspēku un virza uz priekšu? Varbūt tikai piedzīvojuma meklēšana un bēgšana pašam no sevis, no kreditoriem, no vecajām attiecībām? Iepazinos ar dažu ceļotāju pārdomām – dienasgrāmatas fragmentiem, vēstulēm, cenšos ieraudzīt lielās laimes meklēšanas motivāciju un izdarīju secinājumus: kas iegūts, kas zaudēts, kas sasniegts. Cik cilvēku, tik motīvu, tik lēcienu, tik cerību, tik zaudējumu.

Pirmā pārdomu lapa, kad svešatnē nodzīvoti vairāki gadi
Tā nu es sēžu un skatos vakarīgajās, svešajās debesīs. Mākoņi ir kā spalvas – tik viegli un gaistoši. Man ir skumji. Skumjas jau sen ir mans sabiedrotais. Blakus klučus liek svešs bērns. Cenšos apvaldīt asaras, jo bērna klātbūtnē nedrīkst raudāt. Kā es to izskaidrotu? Auklīte, bērna pieskatītāja un raud? Teikt, ka raudāt ir veselīgi, ka asaras izskalo actiņas un manējās ir ļoti pieputekļojušās? Uzraugāmais ir Latvijas emigrantu bērns, kam ģimenē jārunā latviski un jāsaglabā sava latviskā identitāte. Bērna vecāki jau sen kā Anglijā un ir labi iekārtojušies. Mazais Vudro ir dzimis ārzemēs, un esmu dzirdējusi, ka bērnam te uzliktie vārdi liecinot – atgriezīsies vai neatgriezīsies ģimene Latvijā. Ja latvisks vārds, tad – jā, ja svešs, tad uz palikšanu. Ļoti loģiska doma! Katram savi nākotnes plāni un vīzijas, varbūt pat liktenis.
Kāpēc es biju ārzemēs? Kas lika man pamest mājas? Vai tiešām tas viss bija tikai naudas dēļ? Arī mums vecāki daudz palīdzēja, un varbūt mēs būtu izķepurojušies Latvijā. Man bija darbs skolā, draugi un kolēģi. Darbs man pat ļoti patika, un tā bija vieta, kur aizmukt no ģimenes problēmām, kuras bija saasinājušās pēc Toma piedzimšanas. Vīrs darbu pazaudēja štatu samazināšanas dēļ un atsēdēja nolikto laiku uz bezdarbnieku pabalsta. Gadījuma darbi nenesa gandarījumu, sākām kašķēties, nesaprasties sadzīviskos sīkumos un nonācām gandrīz līdz laulības šķiršanai. Tam viņš principā nepiekrita, un esam tur, kur esam: projām no Latvijas, bet ģimeniskās nesaprašanās neatrisinās, pat liekas, ka tās milst un briest. Ar skaudību raugos mākoņos, kuri, viegla vēja dzīti, maina formu. Kas tiem nekaiš? Tie ir tik balti, smalki kā mežģīnes. Bērnībā centos mākoņos atrast kādu dzīvnieka tēlu vai kādu figūru. Meklēju arī šinīs mākoņos mierinošus tēlus, bet tie nav gubu mākoņi, tie ir gaisīgi dūmi... balti kā pāvu astes vēdekļi. Tajos es neko nesaskatu. Tukšums! Tāda man reizēm liekas mana jaunā dzīve. Esmu aizsapņojusies, un tikai ķeršanās pie saviem ikdienas aukles darbiem atgriež ikdienā. Mazā pagalma baseina tīrīšana, kamēr auklējamais gulēs, rotaļlietu sakārtošana, domas par savu personīgo dzīvi - tas viss katru dienu atkārtojas un nokauj manas agrākās gaišās cerības par jaunām iespējām un dzīves nostabilizēšanos. Visbiežāk domas kavējas pie manas neizdevušās laulības un privātās dzīves. Varbūt to var saukt citādāk: vienmuļā, neinteresantā kopā būšana svešumā, izolācija no sabiedrības valodas barjeras dēļ, ikdienas steiga, kalpojot citiem. Esmu precējusies, jau ilgi kā precējusies, bet vairāk vai mazāk veiksmīga bijusi tikai kopdzīves laika puse. Mēs ar vīru jau sākumā bijām ļoti atšķirīgi, un, gadiem ejot, bija izveidojusies tikai kopdzīves rutīna. Bet varbūt tā ir tikai mana vaina, ka kļūstam kā kaimiņi, kam, kad daba to pieprasa, mēdz būt intīmās attiecības.
Ak, mana dzīve Anglijā! Jau četri gadi projām no mājām, no senajiem draugiem, radiem, ierastās vides kopā ar bērniem - Danu, piecpadsmitgadīgu meitu, un Tomu, sešus gadus vecu džekiņu, kā pats sevi nosaucis. Toms slimo ar autismu, un tas ir ļoti sarežģīti: saprast, pieņemt un cerēt, ka šī jaunā vide un medicīniskā uzraudzība šeit bērnam ir labāka nekā tur - Latvijā. Laikam uzķēros tieši uz cerības, ka jaunas valodas mācīšanās un citāda šīs slimības uztvere sabiedrībā mums palīdzēs. Pētu visu, kas šinī slimībā atklāts, ceru, ka, audzinot bērnu pēc te zināmajiem kanoniem, būs panākumi. Tagad es pilnībā saprotu, kas tā par slimību un kā tā izpaužas Tomam. Pirmajā gadā, kad bija smagāk jāstrādā, lai sakārtotu sadzīves lietas, man neatradās laiks filozofēt un ļoti iedziļināties bērna slimībā. Nezinu, kā būtu, ja būtu citādi, bet tagad bērni bija iekļāvušies izglītības sistēmā: meita Anglijas skolā, Toms bērnudārza tipa iestādē, kurā bija viņam līdzīgi bērni. Nepilnu dienu drīkstu strādāt, kamēr dēls skoliņā, bet pēc tam esmu dēla asistents un uzraugs. Pirmos gadus svešumā atceros kā vienu vienīgu milzīgu nogurumu. Miegā sapnī turpinājās mehāniskā darba karuselis, roku kustības, saspringums sprandā. Fasējot vistas celofāna pakās, varēju gan domāt, bet kur tās domas nolikt? Krājās stress. Kam izklāstīt savu vilšanās sajūtu, ka te mēs esam tikai melnstrādnieki, darba zirgi, kam jāvelk aizjūgs, par ko gan gluži pieklājīgi reizi nedēļā samaksāja? Tomēr nopelnītais aiztecēja tik ātri, ka pirms nākamās algas iepriekšējā bija izkususi kā cukura grauds karstā tējā. Dzīve te nebija lēta un dzīvojām no rokas mutē. Kā ieradums kļuva vai katru dienu sazināšanās ar vecākiem Latvijā. Vai tad, zvanot uz bijušajām mājām, vecākiem varēja atļauties čīkstēt, sūdzēties? Es vairs nesapratu, kam šie zvani vairāk bija vajadzīgi – man vai vecākiem, un viss mans stāsts beidzās ar – okei! Klājas labi! Stāstīt sadzīves sīkumus, iepriecināt ar dažiem pozitīvajiem mūsu dzīves notikumiem? Smaidīju skaipā, stāstīju jautrus un reizēm arī izdomātus sīkumus, lai iepriecinātu mammu, kura ļoti gaidīja šos manus zvanus. Man reizēm šķiet, ka vairs nav spēka būt stiprai, melot viņai un beidzot pateikt: gribu projām, te nav tā paradīze, uz kuru cerējām! Tomēr es valdos, jo viss jau ir pārāk tālu aizgājis: mans atpakaļceļš liekas nereāls, saknes ieaugušas šajā zemē, un man nav spēka tās izraut. Joprojām cenšos dzīvot kā divas dzīves: neatsvešināties no savējiem Latvijā un dzīvot savu dzīvi šeit. Tas bija tik sasodīti grūti! Brīžiem likās, ka bērnus un vīru nemaz neinteresē, kā klājas Latvijā radiem un vecākiem. Bērniem dzīve ir sakārtojusies: jauni draugi, citas paražas, un pat Danas agrāk aktīvā sazināšanās ar bijušajiem draugiem sociālajos portālos apsīkst: kas no acīm nost, tas no sirds laukā! Laiks ir visu pārkārtojis. Agrākie darbabiedri, kolēģi, ar kuriem varēju tik labi saprasties Latvijā, pamazām arī man ir virtuāli pazuduši. Tērzēt un dalīties iespaidos par savu jauno dzīvi negribējās, jo tas būtu tikai tāds teātris, lielīšanās ar to, kā nemaz nav… Draugu portālā savas bildes neliku, jo negribējās atrādīt skaistas ainavas un sapucētus cilvēkus:,,Sak, skat, cik labi dzīvojam!” Reizēm tomēr mierināja tas, ka viņi visi: radi un draugi ir tikai zvana attālumā. Vecāki šķita līdzās, un tas bija daudz. Viņi nevarēja palīdzēt attiecībās ar vīru, un sūdzēties patiesībā nebija par ko: vīrs, darbus nešķirojot, strādāja virsstundas, visu naudu lika ģimenes budžetā, bet tas, ka vīram dzīve, kā man likās, bija ārpus mājas, bija tikai mana vaina. Viņš neizprata Toma slimību, tās izpausmēs neiedziļinājās, un es laikā nebiju viņu sagatavojusi pieņemt esošo. Viņš bija apmierināts, ka par bērna slimību Anglijā maksāja pabalstu - lielāku, vairāk nekā tad, ja bērns būtu vesels. Rūpes par dēlu bija uz maniem pleciem, un es tās nesu nekurnēdama.
Tomam šeit vēroju veselības stāvokļa uzlabošanos. Es uzreiz pat nepamanīju, kā Toms iemācījās lasīt angliski. Es mācījos kopā ar viņu. Toms skolā, tāpat kā visi bērni Anglijā, sāka iet rudenī pirms savas piektās dzimšanas dienas un jau pēc dažiem mēnešiem brīvi lasīja. Sākumā man likās, ka Toms tikai atceras priekšā izlasīto un to atkārto. Viņam bija ļoti laba atmiņa, bet tad viņš sāka lasīt arī uzrakstus uz ielas un es noticēju, ka svešā vide un valoda palīdzēs. Toms viegli apguva rēķināšanu, un Einšteins taču arī esot bijis autists. Es zināju sava bērna paradumus, jūtību pret trokšņiem, reizēm reakciju ar neapturamām raudām, pieķeršanos dažām rotaļlietām, kuras no rokām neizlaida vai visu dienu. Zināju, ka viņš mēdz būt neaprēķināms uz ielas, neapzinoties draudus.

Turpinājums sekos

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lēciens nezināmajā

Kategorijas