Sirdscilvēks kultūrā

2015. gada 13. janvāris 00:00

589

Un sākas gadi, kurus gribas izbaudīt bez steigas

Astrīda Vilciņa – Gulbenes Tautas teātra aktrise, Staru kluba vadītāja un vairāku lauku dramatisko kolektīvu bijusī un esošā vadītāja februārī svinēs dzīves 60 gadu jubileju. Vairāk nekā puse mūža atdota kultūras darbam. Par A.Vilciņas dzīves stūrakmeņiem – „Dzirksteles” saruna ar viņu!
- Kā sadzīvot ar sava mūža gadiem?
- Prieka jau maz no tā sešnieka un nulles, godīgi sakot. Taču es nejūtu gadus. Man aizmirstas saskaitīt. Kad atceros par savu vecumu, saku sev: „Ak, Dievs!” Kas ir mainījies? Gandrīz nekas. Vienīgā atšķirība – vairs man nav to apgriezienu, tā ātruma. Varbūt apzināti piebremzēju. Gribas netraucēti palasīt labu grāmatu. Vairs neskrienu pa pasauli kā agrāk. Gribas savaldīt steigu, lai būtu iespēja apsēsties un domāt, sakārtot savu iekšējo pasauli. Ka ir pagājuši jau tik daudzi gadu desmiti, par to atceros, kad atminos bērnību, jaunību, atceros skaistus brīžus. Kad dzirdu skanam sava jaunības laika mūziku, redzu televīzijā teātra izrādes ierakstu no jaunības laikiem, vecu aktierfilmu... Tad smeldze iedur sirdī. Atceros manas jaunības trakumu. Un domāju, kur gan ir palicis mans laiks? Un aptveru paradoksālo situāciju, ka sirdī, dvēselē jūtos tāpat kā toreiz. Sirds ir traka arvien! Miesa noveco, bet cilvēka gars ir jauns. Protams, prāta ir vairāk, bet... Ja varētu izvēlēties! Ja jaunībā man būtu bijis šodienas prāts?! Varbūt es būtu pieļāvusi mazāk tādu kļūdu, par kurām nākas atcerēties visu mūžu. Reizēm piezogas skumjas. Arī kāda asara nobirst. Vai esmu šodien laimīga, nezinu. Bet nelaimīga arī neesmu! Varbūt savā dzīvē vairāk varēju kaut ko atvēlēt sev, vairāk dot no sevis citiem cilvēkiem. Mana likteņa pagrieziens bija atnākšana uz Gulbeni, palikšana te. Tas bija vēl jaunības gados. Dzīvojot Gulbenes novadā un strādājot šeit, esmu saņēmusi atzinīgus vārdus no līdzcilvēkiem! Šeit, Gulbenē, ar Tautas teātri man saistās visdvēseliskākie, garīgi vispiepildītākie brīži. Var teikt, ka Gulbenes teātrī vienmēr esmu izjutusi ģimenisku noskaņu. Paši skaistākie dzīves brīži man 90 procentos ir saistīti tieši ar šo kolektīvu, darbošanos tajā. Mūsu pirmizrādes, mūsu ceļojošās izrādes! Un galu galā – mēs paši ap teātri un tajā iekšā ar sirdi un dvēseli, ar miesu un prātu! Teātrī ir mani draugi, ar kuriem varu paklusēt, kad vajag, un parunāties par visu, kas uz sirds, kad jūtas un domas puto pāri malām. Teātrī esmu savējā, kaut arī, protams, te notiek paaudžu maiņa un manu vienaudžu starp aktieriem paliek arvien mazāk. Mēs, vecie aktieri, tomēr esam šā kolektīva „pamati”, ja tā varētu teikt. Kaut, protams, „pamati” bez jaunības ”spārēm” nav neko vērti. Un mūsu teātrī ir šīs „spāres”. Paldies Dievam!
- Kā dzīvē ir bijis vairāk – zaudējumu vai ieguvumu?
- To nevar izmērīt! Kas ir bijis, tas ir jāatstāj. Ir jāpiedod sev neizdarītais. Cilvēks dzīvo to dzīvi, kādu pats sev ir izveidojis. Krizdams un celdamies. Tuvu cilvēku, mīļu cilvēku, draugu zaudēšana ir neizbēgama, bet grūti pieņemama. Ir bijuši ļoti smagi brīži. Dvēseles satricinājumi. Zaudēt savējos ir ļoti smagi. Kāpēc? Tas ir jautājums, uz kuru nav iespējams atbildēt. Tas ir skaidrs, ka reiz mums katram ir jāaiziet no šīs pasaules. Bet kāpēc daži tiek aizsaukti tik ātri? Tas jautājums paliek sirdī. Paliek. Taču ir jādzīvo tālāk, jāelpo, jāstrādā, jāpriecājas. Ir jāpieņem realitāte. Un tomēr tieši zaudējumi ir tie, kas liek nopietnāk izturēties pret savu dzīvi, liek piedomāt, ka mēs šeit, uz šīs zemes, nebūsim mūžīgi. Tāpēc man ir jāsakārto sevi tā, lai es domātu labas domas, darītu labus darbus, justu pozitīvas emocijas un saskarsmē ar cilvēkiem neievainotu citus cilvēkus un arī sevi neļautu ievainot. Tas laikam ir tas līdzsvara stāvoklis starp zaudējumiem un ieguvumiem. Tā nav samierināšanās. Tā ir apzināta dzīvošana šodien, zinot, ka rīt būs jāaiziet. Ja agrāk man bija bail par to domāt, tad tagad vairs ne. Es droši varēšu reiz doties projām, jo tur, tālumā, man vietu jau ir izkārtojusi draudzene Inese un mana mīļotā māsa Ingrīda.
- Mīlestība – vai var tai ticēt joprojām?
- Tas ir jautājums par to, kas cilvēkam sirdī. Jāatzīstas, ka es joprojām tāpat kā jaunībā rakstu dienasgrāmatu un tai uzticu to, kas notiek manā jūtu pasaulē. Mīlestību esmu meklējusi visu mūžu. Esmu pēc tās ilgojusies, bet praktiskajā dzīvē man to laikam nav tomēr izdevies atrast. Es runāju par tām divām ābola pusītēm – par vīrieti un sievieti. Protams, tas nenozīmē, ka nezinu, ko nozīmē mīlēt dzīvi. Cilvēka sirds mīlestībai ir plašs spektrs. Mana dzīve patiesībā ir bijusi un ir mīlestības pilna. Pirmkārt, esmu vienmēr mīlējusi darbu, kuru daru, esmu vienmēr cienījusi un jutusi sirsnību pret cilvēkiem, ar kuriem kopā nācies strādāt un ar kuriem kopā strādāju šodien. Kā var nemīlēt tautas mākslu, pašdarbniekus, šos cilvēkus, kuri mūsdienu trauksmainajā laikā ir palikuši uzticīgi kultūrai! Vai gan var būt patīkamāki brīži kā tie, kad kāds cilvēks saka: „Astrīda, man bija grūti atnākt uz mēģinājumu, es varētu arī neatnākt, bet vai gan tā darītu, ja tu mani lūdzi atnākt?!”
Taču mana kā sievietes personiskās dzīves mistērija man pašai ir mīkla. Ir bijuši skaisti brīži. Ir licies – šis cilvēks ir tas īstais, vienīgais. Taču vēlāk izrādījies, ka kaut kas tomēr līdz galam nav salīmējies. Taču, kas zina, varbūt dzīve man vēl gatavo kādu pārsteigumu. Varbūt jokoju, to sakot, bet varbūt arī ne. Cilvēks, kurš nevienu nemīl un neko negaida, kurš nesapņo par mīlestību, nespēj sakārtot sevi, ir emocionāli bankrotējis vai arī kļuvis par robotu. Kā gan lai dzīvo bez sirds! Bez sirds nevar iesākt neko. Tikai caur to mēs varam dzīvot dzīvi, radoši darboties, izteikt sevi un smaidīt līdzcilvēkiem.
- Darbs kultūras laukā jaunībā un tagad – vai ir kādas izmaiņas?
- Laukos cilvēku ir kļuvis mazāk. Tāpēc paaudžu maiņa lauku klubos un kultūras namos notiek ar lielām grūtībām. Pietrūkst jauno cilvēku. Lauku kultūrā vakardienas pašdarbnieku vietā būtu jānāk bērniem, bet viņi nenāk. Tāpēc, ka viņu nav šeit. Ja viņiem tepat būtu iespēja strādāt un pelnīt iztiku, vismaz daļa no jauniešiem noteikti nāktu dziedāt, dejot, spēlēt teātri. Tas uztrauc un sarūgtina. Ja manā klubā parādās kāds jauns cilvēks, kas vēlas līdzdarboties tautas mākslā, man ir ļoti liels prieks. Jārēķinās arī, ka šodien pašdarbniekam ir mazāk brīvā laika, mazāk laika, lai pieslēgtos mēģinājumiem. Dzīvojam steigā. Tas ietekmē mākslas kolektīvu mēģinājumu kvalitāti. Ļoti vajag, lai mēs tomēr pulcētos kopā, veidotu pasākumus, piedalītos tajos paši – tie cilvēki, kuri esam piederīgi šai vietai.
- Gulbenes Tautas teātrī top jubilejas izrāde „Vīrietis”. Par ko tā būs? Un pašas loma? Būrēja Margo!
- Nekad sevi neesmu uzskatījusi par kādu īpašu aktrisi. Taču atkal un atkal būt uz skatuves dēļiem un nospēlēt kādu skaistu lomu man gribas. Paldies režisorei Edītei, kura man ir devusi šo iespēju! Es pat nezinu, vai tā īsti esmu to pelnījusi. Galu galā Gulbenes Tautas teātrim paliek 30, bet man - 60 gadu, un mums kopā šī izrāde ir jāuzbur tā, lai mūsu skaitītājiem tā ietu pie sirds. Lai šis iestudējums kļūst par mūsu kopīgajiem svētkiem! Autores Zanes Pamšes luga „Vīrietis” ir traģikomēdija. Mums šis iestudējums būs mistērija par vīrieša un sievietes mīlestību. Vai mēdz būt piepildīta, nepiepildīta mīlestība vai arī tas ir process? Pretstatā lugas nosaukumam es teiktu, ka Gulbenes amatierteātra interpretācijā šī tomēr būs izrāde par sievišķības mistēriju, par sievieti, kura ilgojas pēc vīrieša uzmanības, attieksmes, maiguma, labestības, glāsta, skūpsta, kaut vai garāmejot. Galu galā sievietes nāk no Venēras, bet vīrieši - no Marsa. Sieviete alkst pēc vīrieša stiprā pleca. Ne velti mana atveidojamā varone Margo saka: „Katra sieviete ir pelnījusi savu vīrieti.”

Par Astrīdu

Redzu Astrīdu kā Mirdzu Ķempi!
Edīte Siļķēna, Gulbenes Tautas teātra režisore: „Izrādē „Vīrietis”, kuru skatītāju vērtējumam nodosim februārī, Astrīdai Vilciņai ir galvenā loma. Šī loma ir organisks Tomuļmātes tēla turpinājums mūsdienīgā interpretācijā. Atceramies Astrīdas Tomuļmāti mūsu „Skroderdienās Silmačos”. Astrīda kā sieviete, kā personība ir ļoti vieda. Es viņu redzu kā Mirdzu Ķempi izrādē par šo dzejnieci. Tas vēl notiks kaut kad nākotnē.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sirdscilvēks kultūrā

Kategorijas