Lemts būt par kultūras darbinieci

2015. gada 13. janvāris 00:00

1075

Laura Kļaviņa idejas darbam un pasākumiem smeļas dabā un cilvēkos

Šogad aprīlī apritēs trīs gadi, kopš Stradu pagastā par kultūras darbinieci strādā Laura Kļaviņa. Viņa ir jauna, pozitīva un enerģiska būtne, kas gatava īstenot dažādas interesantas idejas.
Laura ir četrus gadus pavadījusi augstskolas solā un saņēmusi kultūras iestādes vadītāja diplomu. “Skolas gaitas uzsāku Krišjāņa Valdemāra pamatskolā un jau no 1.klases iesaistījos visos pasākumos un pulciņos – dejoju tautiskās dejas, spēlēju teātri, dziedāju korī un ansamblī. Pārnākot dzīvot un mācīties uz Gulbeni, par prioritātēm kļuva dziedāšana, pasākumu organizēšana un vadīšana, dejas un teātris palika aizmirsti. Ja domā pārnestā nozīmē – dejoju un spēlēju dzīvi!”

Laura atceras, ka arī skolas pasākumu rīkošana bijusi ļoti interesanta. “Atmiņā spilgti iespiedies kāds pasākums, kura formāts bija šovs, kurā puisim bija jāizvēlas viena meitene no trim. Viss bija sarunāts, pasākumam kuru katru brīdi bija jāsākas, publika jau bija ieņēmusi savas vietas, bet pasākuma galvenais varonis – puisis - nebija vēl ieradies. Pēc vairākiem mēģinājumiem viņu sazvanīt tas beigu beigās izdevās un noskaidrojās, ka viņš ir aizkavējies kaimiņu pilsētā. Jautāts, kad viņš varētu būt, atbilde skanēja – pēc minūtēm četrdesmit. Es biju histērijā! Raudāju gaužas asaras, arī publika sāka dīdīties un knosīties, centos viņus mierināt. Beigās, protams, viss noritēja veiksmīgi, pasākums izdevās, taču es atkal raudāju un solījos vairs nerīkot un neplānot pasākumus. Taču liktenis ar mums tā spēlējas – acīmredzot mums ir jābūt tur, kur mēs esam, un mans liktenis ir būt par kultūras darbinieci!” saka Laura. Viņa nenoliedz, ka strādāt šo darbu ir grūti, bet pēc pasākumiem ir gandarījums, ka, lai arī cik daudz cilvēku ir bijis uz pasākumu, tie ir tie, kuriem tas ir bijis svarīgi un vajadzīgi.
Laura stāsta, ka viņas sākotnējais plāns bija pabeigt mācības vidusskolā un doties iekarot galvaspilsētu. “Satiku brīnišķīgu cilvēku, un plāni par lielpilsētas iekarošanu izplēnēja. Protams, uzsāku un pabeidzu mācības Rīgā, bet visu laiku sirds vilka atpakaļ. Ar katru gadu doma par atgriešanos mājās kļuva stiprāka un stiprāka, jo arī mācības darīja savu. Pēc lekcijās uzzinātā šķita, ka atgriežoties gāzīšu kalnus, bet teorija no prakses atšķīrās,” atzīst Laura. “Sākotnēji pēc atgriešanās mājās bija duāla sajūta – dzīvot mājās, Gulbenē, šķita skaisti un labi, bet dzīvot Rīgā arī nemaz nebija tik slikti. Protams, ar laiku šīs sajūtas pārgāja. Tagad dzīvoju un strādāju šeit un esmu ar to apmierināta!”

Laura atzīst, ka Stradu pagasts savas teritorijas dēļ ir īpašs, ir vairāki ciemati un arī tādēļ šis darbs viņai ir kā papildu izaicinājums. “Taču esmu ļoti gandarīta par pagasta iedzīvotājiem, kuri iesaistās amatiermākslas kolektīvos un nesūkstās, ka koncertos jādzied vai jādejo neskaitāmas dziesmas vai dejas. Viņi reizēm ļaujas arī manām inovācijām, piemēram, koncerta laikā nevis dejot deju, bet rādīt modes skati. Prieks, ka arī paši kolektīvi izrāda iniciatīvu pasākumiem,” saka kultūras darbiniece. Runājot par pasākumu apmeklētājiem, Laura atzīst, ka uz konkrētiem pasākumiem nāk konkrēti cilvēki – tie, kam šis pasākums šķiet saistošs. “Visiem viss patikt nevar, tādēļ uzskatu, ka ir labi, ja cilvēkam ir dota iespēja izvēlēties, kur un kāda veida pasākumu apmeklēt. Vai pasākumus apmeklēt daudz cilvēku? Daudz ved ar vezumu, taču tiem skatītājiem, kas ir atnākuši, pasākums tiek arī rādīts,” piebilst Laura. Viņa atzīst, ka svarīgs faktors ir arī tas, ka Stradu pagastā nav pašiem sava kultūras nama un pasākumi notiek Stāķu pamatskolas aktu zālē. Laura pateicas skolas direktorei Diānai Šķēlai, kura palīdz gan ar zāles sagatavošanas un sakopšanas darbiem pirms un pēc pasākumiem, gan arī ar savām idejām. Pagasta kultūras dzīvē labprāt iesaistās arī skolēni. Jāpiebilst, ka Laura ir arī jauniešu centra “Ligzda” vadītāja. “Priecājos, ka pagasta iedzīvotāji iesaistās kultūras dzīvē, bet ļoti priecīga būtu, ja aktīvāk ar savām idejām iesaistītos arī jaunieši.”
Uz jautājumu, vai viņai patīk savs darbs, Laura viennozīmīgi saka – tas viņai ļoti patīk. Idejas jauniem darbiem un pasākumiem Laura smeļas dabā. “Kas var būt skaistāks par pavasarī plaukstošiem pumpuriem, narcisēm un čalojošiem strautiem, vasarā – ziedošās pļavas un Jāņu nakts ugunskurs, rudenī – mana dzimšanas diena un gailenes mežā, bet ziemā – sniegs un baltais naivums! Iedvesmo arī cilvēki, viņu sasniegumi, mīlestība un uzticība!” Vai kultūras darbinieki jūtas novērtēti? “Mums ikvienam, pirmkārt, jānovērtē sevi, sev dotās iespējas un uzdevumi, vai mēs tos varam izpildīt, vai mūsu darbs ieedvesmo citus. Es varu atbildēt tikai par sevi - jā, es jūtos novērtēta!” saka Laura.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lemts būt par kultūras darbinieci

Kategorijas