Pa ziemas copes takām

2015. gada 13. janvāris 00:00

Zemledus copmaņiem vienīgais kaut cik drošais ledus ir tikai Vidzemes augstienes pusē

Ne ziema, ne pavasaris, varbūt vēls rudens? Vienā dienā +7 grādi, otrā dienā –12. Zemledus copmaņiem vienīgais kaut cik drošais ledus ir tikai pa Vidzemes augstienes pusi un arī tad jāskatās, kur spert kāju, lai pēkšņi nesanāktu tā, ka negribot nākas padzerties.

Ar 1.janvāri Gaujas un Salacas upju krasti tika vienkārši copmaņu kāju izmīdīti, jo spiningotāji ar lielām cerībām metās lašu medībās. Jāpiebilst, ka abās upēs ir atšķirīgi noteikumi. Gaujā licence uz lašu sugas zivīm nav jāpērk, bet līdz ar to makšķernieks nedrīkst noķerto zivi nest mājās. Sabučoji, uztaisīji fotosesiju un atpakaļ upes stihijā. Savukārt Salacā nopērc licenci par 12,81 eiro un konkrētajā copes dienā veiksmes gadījumā vari vienu lasi paturēt līdzi nešanai.
Es arī piederēju pie tiem it kā gudrajiem vai kas gribēja būt gudrāks par citiem. Tas tādā ziņā, ka pārsvarā jau mēs visi zinām, kas un cik ilgi notiek vecā gada pēdējā datumā, sagaidot jauno gadu. Tā kā uz sezonas atklāšanu bija paredzams itin paprāvs lašu un taimiņu tīkotāju pulciņš, izlēmu, ka gan jau viena daļa zināmu apstākļu dēļ uz Salacu 1. janvāra rītā nedosies. Kā tad! Ar ovācijām pie Salacgrīvas pilsētas informācijas centra, kur izsniedza licences, tika sagaidīti visi gudrinieki, kas sabrauca kā ar vieglajām automašīnām, tā pat busiņiem. Kādā nu kurš kondīcijā no mašīnām izvēlās, bet šofera sēdeklī, cik redzēju, atradās man līdzīgie bezpromiļu elementi. Vienam busiņam pat no gultas tika izcelts cilvēks, kas pats ziemā nemakšķerē, bet toties bija skaidrā prātā. Te varētu pasmaidīt, jo īsti priecīgs viņš nejutās, bet ko darīsi, ja draugiem jāizpalīdz?
Pirmā informācija no upes bija ne pārāk iepriecinoša, jo praktiski lielākā daļa ūdens virsmas bija klāta ar ledu. Tātad jau tā lielajam copmaņu baram nāksies sašaurināt plecus. Diemžēl tā arī bija patiesība. Apzinājuši situāciju, neko gari negaidot, traucāmies gar upes malu uz augšu un pa ceļam vērojām, kas notiek upē. Patiesībā jau vietas, kur upe ir vaļā, nodeva uz ceļa atstātās automašīnas. Tur, kur piestājām mēs, kā par brīnumu, atradās tikai viena mašīna. Tas jau kaut ko solīja – vismaz zināmu brīvību.
Pie upes ar diviem kolēģiem pat nobrīnījāmies, jo, cik vien tālu varēja uz abām pusēm redzēt, upe no ledus bija tīra. Noveicās, nodomāju, un sākām rīkoties. Rīta cēliens bija daudzsološs. Vēl nebiju izdarījis pat desmit metienu, kad man ziemas apstākļos pa vēderu sāka lidināties ne štrunta tauriņi, bet pterodaktili. Lasis manu vobleri piecirta kā aiz akmens un cēli mierīgām kustībām “aizbrauca” uz upes vidu, un iesāka kustību pret straumi uz augšu. Kolēģi paspēja izraut savu spiningu auklas no ūdens, lai nesapiņķerētos, kad, cik spēji paņēmis, tikpat spēji lasis tika brīvībā. Izvilcis mānekli, konstatēju, ka zivs bija laimīgi aizcirtusies tikai ar viena trīsžubura āķi, kuru tai izdevās cīniņā atlocīt taisnā leņķī un atbrīvoties. Ko tu lielam padarīsi? Tajā pašā pusstundā kolēģim pieteicās ap kilogramu smags taimiņš, kurš tika saudzīgi atlaists paaugties, un burtiski tuvākajās minūtēs – lasēns ap četriem kilogramiem. Arī tas tika sveikā, jo bija radusies sajūta, ka ir sākusies vēl neizdalīto jaunā gada dāvanu pasniegšanas ceremonija.
Uh, kā mēs kļūdījāmies, jo turpmākajā laikā līdz pat vakaram trijatā neredzējām vairs ne copes.
Otrā krastā mūsu acu priekšā tika izvilkts neliels taimiņš, kādu mēs būtu laiduši atpakaļ, bet tas jau lai paliek uz copmaņa sirdsapziņas. Vēl pievakarē garām nogāja vīrs ar taimiņu svarā ap 1,5 kilogramiem. Braucot mājās un apzvanot paziņas, kas tajā dienā bija pie Salacas, konstatējām, ka zivs ir bijusi ļoti pasīva. Salīdzinot ar citiem, mūsu kompānijā lašveidīgos vismaz redzējām un paturējām rokās, bet, cik noprotams, lielākajai daļai copmaņu nebija pat šādu rezultātu.

Sazinājos ar savu kolēģi Latvijas spiningotāju izlases dalībnieku Uģi Circeni, kas tajā pašā dienā meklēja piedzīvojumus Gaujā.
Upe, salīdzinot ar Salacu, bija praktiski no ledus vaļā. Ūdens līmenis – vidējs, dzidrs, bet nepatīkamākais, ka traucēja peldošie vižņi. Daudzi copmaņi, kas ziemā spiningo, izmanto monofilo auklu. Uģis savukārt palika uzticīgs pītajai auklai. Viņš mēģināja atrast tādas vietas, kur straume iziet no līkuma un vižņi peld gar otru krastu. Zivis ķēra ar spilgtas krāsas vobleriem – rozā, oranžu, sarkanu, dzeltenu…
Sākums bija ļoti cerīgs. Jau pirmajos metienos liela zivs no voblera nokabinājās, pēc mirkļa norāvās taimiņš svarā ap diviem kilogramiem. Vēl pēc brīža aizgāja arī lašu mamma, svarā aptuveni ap septiņiem kilogramiem. Tajā brīdī Uģis pats esot bijis vainīgs, jo gribējis veikt daudzfunkcionālu makšķerēšanas momentu – vilkt lielu lasi un reizē ar mobilo telefonu filmēt. Protams, no tā visa čiks vien sanāca, jo lasis iemuka čakārņos, kur palika ar visu vobleri kā piemiņu vai pīrsingu vaigā. Pašā dienas izskaņā, kad jau sāka krēslot, paņēma lašu mamma, 8,5 kilogramu svarā, kuru aptuveni 15 minūtēs izdevās nokausēt un izvilkt krastā. Tika veikta fotosesija, un zivs, protams, aizpeldēja savā stihijā. Cope pa Gauju bijusi itin veiksmīga, bet ļoti daudz ķērušies nelieli taimiņi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pa ziemas copes takām

Kategorijas