Lēciens nezināmajā

2015. gada 13. janvāris 00:00

(Turpinās no 9.janvāra laikraksta)

Nesaprotami šķita, ka Toms negrib pat pagaršot jaunus ēdienus. Ar visu to es rēķinājos, esmu iepazinusi savu rūpju bērnu un mīlēju viņu tādu, kāds viņš bija. Ar neatlaidību mācīju Danai ar brāli saprasties. Tas nenācās viegli: māsa atsvešinājās, izvairījās kopā ar viņu iziet uz ielas, kaunējās, ka Toms ir citādāks. Nespēju skatīties, kā starp viņiem neveidojas māsas un brāļa attiecības un pieķeršanās.
Ceru, ka ar laiku es panākšu manu abu bērnu saprašanos un garīgo saiti, taču tas var prasīt visu manu mūžu.

Otrā lapa - kā tas viss sākās…
Tad, kad vīrs palika bez darba un nolēma braukt pie draugiem uz Angliju, tas likās kā atrisinājums. Vīrs nepiekrita mūsu laulības šķiršanai, kas bija nonākusi pilnīgā strupceļā, un es izlēmu, ka aizceļošana kaut ko mainītu, vai nu pieliekot punktu, vai… Varbūt bija vēl kādas mīlestības druskas, kas viesa cerības? Es atceros, kā vīru vedu uz autoostu. Viņš nezināmajā devās viens pats. Mēs pa ceļam gandrīz nesarunājāmies – smags tukšums bija starp mums, tikai dēliņa rosīšanās brīžiem pārtrauca šo klusumu. Tomam bija trīs gadi, viņš slikti runāja, un es vēl labi nepazinu sava dēla pasauli. Varbūt tāpēc klusēšana likās sevišķi mokoša. Dana atsveicinājās no tēva mājās un aizbrauca kopā ar klasi ekskursijā. Vēlāk uzzināju, ka Dana ekskursijā uzvedusies ļoti slikti, bijusi agresīva, pat sakāvusies ar klasesbiedru un bijusi pilnīgi neciešama. Tā laikam bija viņas reakcija uz to, ka tēvs devās projām, un viņa pa savam pusaudža prātam reaģēja ar iekšēju protestu un agresiju.
Agrajā rīta stundā Rīgas centrā satiksme nebija neko liela, tāpēc diezgan brīvi atradu vietu pie Centrāltirgus esošajā stāvvietā. Izslēdzot automašīnas gaismas, pabrīnījos, ka apkārt vēl valdīja krēsla. Dīvaini - bija jau maija beigas un vajadzētu būt gaišam, bet apmākušās debesis un autostāvvietas augstās sienas visu darīja vēl drūmāku. Vīrs izņēma Tomu no sēdeklīša, un es atvēra mašīnas bagāžnieku. Tas viss likās kā palēninātā filmā: vīra lielais koferis bija piebāzts līdz maksimumam, likās, ka tas var pārsprāgt. Toms pastiepa rokas man pretī, un es klēpī viņu nesu, tenterējot pa negludo ielas segumu. Viņš bija vēl samiegojies. Te bija jauna vide, un es baidījos, ka viņš sāks raudāt un kliegt, padarot neiespējamu tēva pavadīšanu, bet, par laimi, viņš bija mierīgs. Tajā mirklī es atcerējos brīdi, kad sen atpakaļ – manā bērnībā - bija jāpārceļas no dzīves vecmammas mājā uz jauno māju 25 kilometru attālumā. Toreiz es biju maza un man negribējās braukt projām nezināmajā. Skatoties uz savu dēliņu, fiziski atjaunojās tās pašas izjūtas. Toreiz smagā automašīna ar visām mantām pagalmā jau bija gandrīz piekrauta. Bija palicis skapis, kurš bija jāizceļ pa otrā stāva logu. Līdz pēdējam es cerēju, ka skapis iesprūdīs, ka tad mēs varēsim palikt un nekur nebūs jābrauc... Nez kāpēc tad biju pārliecināta, ka tieši skapis toreiz izšķirs mūsu likteni? Varbūt tagad arī mans dēliņš izmisīgi skatās uz lielo čemodānu, kā meklēdams kaut ko tādu, kas liktu tētim palikt. Man vismaz tā likās. Tomēr arī čemodāns neiesprūda un tika izcelts no bagāžnieka, tāpat kā pirms daudziem gadiem lielais skapis, un mēs turpinājām iet kā uz nāvessoda vietu. Vēl varēja atgriezties, vēl varēja pārdomāt, taču viss ritēja tālāk.
Atceros, kā piebrauca “Ekolines” autobuss. Vīrs vēl pēdējo reizi pārbaudīja biļeti, izņēma pasi, lai būtu ko parādīt pavadonei. Un tad notika tas, ko es atceros vēl tagad – vīrs mani tik cieši apkampa un apskāvienā es sajutu sen zudušo mīlestību, atbalstu, sapratni. Kad vīrs pēc mirkļa mani atlaida, viņa skatiens, likās, teica: „Lūdzu, piedod par visu, ko esmu tev nodarījis!” Es raudāju un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem ieraudzīju, ka vīrs ir patiess. Viņš apskāva arī Tomu. Pat Toms, liekas, saprata, ka notiek kaut kas briesmīgs un sāka nevaldāmi raudāt. Tā viņš bieži reaģēja uz nesaprotamo. Es atcerējos vīra pēdējo skatienu pirms iekāpšanas autobusā – uz mani raudzījās tās pašas acis, kas raudzījās toreiz, kad abi iepazināmies – mīļuma pilnas. Tagad mīļums mijās ar neizsakāmām sāpēm. Es pagriezos un tūlīt gāju projām, nemaz nesagaidot, kad autobuss izkustēsies. Tas būtu pārāk smagi... Iezvanījās telefons, tas bija vīrs, bet es nespēju atbildēt. Piezvanīju vēlāk, kad autobuss jau kustējās, un novēlēju laimīgu ceļu. Kauliņi bija mesti, un viņš devās nezināmajā.
Pēc pāris dienām viņš atsūtīja īsziņu, ka aizbraucis labi, un tikai vēlāk man atklāja, ka, iebraucot Anglijā, draugs, kurš viņu autoostā sagaidīja, pavēstījis, ka viņiem nav kur nakšņot – ej gulēt kaut zem tilta! Draugam bijis īres parāds, un istabas saimniece bija mītni uzteikusi, izliekot uz ielas. Vai nu mana vīra šarms tiešām iedvesa uzticību, vai arī bija citi iemesli, bet vīrs bija samaksājis par abiem bēdu brāļiem divreiz augstāku cenu nedēļu uz priekšu un abiem bija atļauts mazajā istabiņā palikt. Nauda ir viss, un cilvēks - tikai līdzeklis tās iegūšanā arī Anglijā.

Trešā lapa – nekas nav tik vienkārši, kā sākumā likās
Jau bija maija beigas, un Anglijas laukos sezona bija sākusies. Vīrs jau nākamajā dienā bija gājis meklēt darbu, un ļoti palīdzējusi dzīvokļa saimniece, un nedomāju, ka bez savtīga nolūka. Par to es pārliecinājos vēlāk. Tā sieviete bija ar apgriezieniem! Viņai bija daudz īrnieku un pieredze šādā darba iekārtošanā. No tiem labumiem, kas atlēca no bezpalīdzīgajiem iebraucējiem, viņa arī dzīvoja. Vīra angļu valodas zināšanas bija gandrīz apaļa nulle, un tas, ka viņš bija dabūjis darbu, man bija pārsteigums. Pēc īsziņām varēju tikai no attāluma sekot vīra gaitām. Bija dienas, kad stundām sarakstījāmies, un es sapratu, ka tā trauslā saite mums abiem ir nepieciešama. Drīz vīrs bija pieteicies Anglijas apdrošināšanas numuram, atvēris bankā savu kontu un krāja naudu, lai samaksātu par darba atļauju strādāšanai Anglijā – tas saucās “Home Office”. Par to vajadzēja maksāt nedaudz mazāk nekā 100 mārciņas, bet tas nozīmēja, ka vīrs naudu mums nevarēs atsūtīt, vismaz sākumā ne. Nedēļā viņš nelegāli pelnīja kādas 200 mārciņas, un 100 mārciņas bija jāmaksā par gultasvietu mazajā istabiņā, kuru joprojām viņš dalīja ar savu draugu. Man toreiz nebija īstas saprašanas, cik daudz ir 200 mārciņas.
Pēc trim nedēļām es saņēmu no Anglijas pirmo naudu – pirmās 100 mārciņas. Pēc visiem šiem pieredzes gadiem es atcerējos, ka ir daudzas iespējas lēti pārsūtīt naudu uz Latviju, bet daudzus gadus savas nezināšanas dēļ daudz ko pārmaksājām. Aunus visur cērp! Vīrs man vairs tik bieži kā sākumā nezvanīja, un arī īsziņas apsīka – viņam nebija laika. Varbūt sākās arī viņa personīgā privātā dzīve? Vai mana intuīcija izrādīsies pareiza? Likās, reizēm viņš no kaut kā bēga, izvairījās no maniem jautājumiem, bija mazrunīgs un nomākts. Kādā skaipa seansā, kad viņš bija izbrīvējis ilgāku laiku nekā parasti, es biju gan šokēta, gan cerību spārnota: vīrs ierosināja, lai arī es braucu uz Angliju, ka, vienam strādājot, nekas daudz pāri nepaliekot. Divatā varēšot ātrāk sakrāt naudu, lai paši varētu noīrēt savu māju un dzīvot kopā ar bērniem. Bērnu pabalsti, kas Anglijā esot tik lieli, ka man varbūt nevajadzēšot strādāt pilnu dienu un varēšot vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem. Tas bija zināmā mērā šoks un arī atrisinājums. Uz ko tādu es nebiju gatava. Ar prātu aptvēru, ka vīra naudas sūtīšana uz Latviju nebūs ilga un no algas iztikai nepietiks. Man bija žēl savu vecāku, kuri jau tad gandrīz visu naudu atdeva man un bērniem. Bērnudārza izmaksas, Danas pulciņi, dzīvokļa īre un pārtika, un mana alga to nesedza. Es domāju par savu bērnu nākotni Latvijā, un tā man nelikās neko rožaina, drīzāk – bezperspektīva. Ja nu arī Danai pēc skolas beigšanas būs jādomā par aizbraukšanu, tad jau labāk, lai es sāku ar darbu ārzemēs, bruģējot ceļu viņai. Es sākumā baidījos pavēstīt par vīra ierosinājumu pārcelties pie viņa, bet, man par lielu pārsteigumu, tēvs znota lēmumu atbalstīja. Arī Dana pozitīvi uzņēma pārcelšanos uz dzīvi Anglijā, par jaunām iespējām un bija kā spārnos. Viņai bija tīņa gadi, un savas angļu valodas zināšanas viņa vērtēja augstu. Tomēr vispirms es izlēmu aizbraukt uz vasaru viena, paskatīties, novērtēt un tikai tad pielikt dzīvei Latvijā punktu. Vecāki, tiesa, bez liela entuziasma apņēmās vasarā pieskatīt Tomu, kaut zināja, ka tas nenāksies viegli. Bērns taču ar īpašām vajadzībām! Es pati tikko spēju ar viņu tikt galā. Mamma salīga Tomam kaimiņu meiteni par pieskatītāju un iedrošināja tā gan sevi, gan mani. Nākamās dienas pagāja, rūpīgi apsverot visus “par” un “pret”. Darba kolēģi, lai arī bija šokēti par negaidīto lēmumu, atbalstīja: kas izlemts, tas jādara! Ne es pirmā, ne pēdējā skolotāja - aizbraucēja… Pa šiem gadiem darba kolektīvs man gan bija kā otrās mājas, te bija pavadītas ne vien dažas manas brīvdienas, bet daudzreiz arī daļa no atvaļinājuma. Šī vieta bija kļuvusi arī kā atelpa no problēmām ģimenē. Rudenī tuvojās skolas akreditācija, un es jutos kā nodevēja, jo manā pārziņā bija liela daļa skolas dokumentācijas. Kā gan viņi iztiks bez manis? Bet otras izdevības var arī nebūt! Galu galā es devos tikai vietraugos, un, ja nepatiks jaunā vide un apstākļi, tilti paliks nenodedzināti: ,,Kas neriskē, tas nedzer šampanieti!”

Ceturtā lapa - karuselis sāk griezties arvien straujāk
Bija Pirmsjāņu nedēļa, un otrdienas rītā ienākusī īsziņa vēstīja, ka ieskaitīta gan alga, gan atvaļinājuma nauda. Es bija atvērusi “Ekolines” mājas lapu un vēl mirkli, pirms noklikšķināt pogu, lai samaksātu par biļeti, kavējos: kad nauda būs samaksāta, tad atpakaļceļa vairs nebūs, tātad - jāizlemj... Es zināju, ja biļešu apmaksa tiks apstiprināta, sāksies mans lēciens nezināmajā un visi nākamie notikumi griezīsies kā karuselis.

(Turpinājums - nākamajā otrdienā)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lēciens nezināmajā

Kategorijas