Glezno savam priekam

2015. gada 16. janvāris 00:00

1596

Sandra Semenkoviča: “Katram ir savs ceļš pie sevis.”

Nesen pamanīju lejasciemietes Sandras Semenkovičas gleznas. Kad Sandra pastāstīja, ka nekur profesionāli zīmēt nav mācījusies, jutos pārsteigta par viņas māku tik prasmīgi attēlot dabu, ziedus un ne tikai.
Taujājot viņai, kā atklājusi savu gleznošanas talantu, Sandra atbild, ka katram ir savs ceļš pie sevis. Viņa piemin kādu stāstu - Dievs iet pa ceļu un redz, ka zem koka sēž cilvēks, raud un saka: “Ak, Dievs, cik dzīve ir grūta! Viss ir apriebies, un cilvēki ir pilnīgi neciešami, un darbs man ir grūts. Cik man dzīves vēl būs jādzīvo uz zemes? “Dievs paskatās un atbild: “Redzi, cik tam kokam lapu, tik dzīves vēl būs arī jādzīvo.” Cilvēks atbild: “Ak, šausmas, kā es to izturēšu?!” Tad Dievs iet pa ceļu un redz, kā cits cilvēks zem koka dejo, smejas, priecājas. Dievs jautā: “Ko tu dari?” Viņš atbild: “Es dejoju, priecājos, bet cik man dzīves vēl jādzīvo uz zemes?” Dievs atbild: “Tik, cik kokā lapu, bet tu esi brīvs. Cilvēks iesaucās: “Juhūūū, vai tas nav skaisti!!!” Šī stāsta doma esot tāda, ja cilvēkam uz zemes patīk, tad viņš savā būtībā ir brīvs.
“Kad šī stāsta atklāsme manī atnāca, tad arī sāku gleznot, un tas bija pirms aptuveni desmit gadiem,” saka Sandra, kura savas uzgleznotās gleznas neskaita, jo tas būtu tāpat, kā atbildēt uz jautājumu, cik dārzā augu aug. Viņa necenšoties pieķerties saviem darbiem, jo to mācot arī Austrumu filozofija – nekam nevajagot pieķerties, tāpēc savu mīļāko darbu uzdāvinājusi draudzenei.
Gleznot Sandrai patīk to, kas konkrētajā brīdī uzrunā. Tiek zīmēti ziedi, ainavas, ir arī kaut kas no mistikas. Piemēram, ziedus sākusi gleznot, kad sapratusi, ka cilvēkiem par tiem ir interese un tādus darbus var arī pārdot. Glezna var tapt vienas dienas laikā, bet ir tādas, pie kurām Sandra strādā ilgāk. Ja gadījumā kaut kas neizdodas, tad darbs tiekot pārstrādāts. “Nesaku, ka tagad gleznoju un visu atlikušo mūžu gleznošu. Varbūt pēc kāda laika darīšu ko citu,” saka Sandra.

Sandru ir uzrunājušas armēņu izcelsmes krievu mākslinieka Ivana Aivazovska gleznas. Viņai bija iespēja pabūt Aivazovska muzejā Krimā, un tas bijis to vērts. Kaut arī pagājuši daudzi gadi, kopš mākslinieka nav starp dzīvajiem, viņa gleznas uzrunā un tās ir dzīvas, tajās kūsā dzīvība. Aivazovskis ir pazīstams kā jūras ainavu gleznotājs. Viņa darbu tēmas saistītas arī ar reliģiju. Viņš mēdza gleznot tumšā istabā un nenāca no tās ārā, kamēr glezna nebija gatava. “Šī mākslinieka gleznas patiešām der redzēt,” saka Sandra.
Viņu uzrunājuši arī Himalaju kalni, uz kuriem devusies kopā vēl ar trīs sievietēm. Himalaji esot ļoti krāsaini. “Braucām pašas, nevis ar tūrisma firmu,” stāsta Sandra un piebilst, ka otrreiz gan uz turieni vairs nedotos, jo iespaidu pietiekot visam mūžam. Indiešu vīrieši esot teikuši, ka latviešu sievietes esot daudz stiprākas nekā indiešu vīrieši. Atgriežoties mājās, Sandra kalnus arī gleznojusi, bet visi darbi esot aizceļojuši prom.

“Šogad neesmu uzgleznojusi neko, bet pagājušajā gadā ap šādu laiku darbu jau bija ļoti daudz, kad rodas iedvesma, tad tie nāk kā ūdensplūdi,” stāsta Sandra, kura grib pamēģināt zīmēt uz sienas, veidot lielformāta darbus, jo, kā viņa pati joko, “mājā sienu pietiek, kur izvērsties”.
Kādu brīdi braukājusi arī uz Rīgu pie kādas mākslinieces uz nodarbībām. Sandra gribētu pie kāda mākslinieka pamācīties “knifus”, kas noderētu zīmējot. “Taņa (gleznotāja Tatjana Ābeltiņa, kura arī profesionāli zīmēt nav mācījusies – red.) man teica – tā jau tev viņi stāstīs savus “knifus”. Katrs “knifus” atklāj pats. Tad es nomierinājos,” saka Sandra un piebilst, ka to, ko viņa dara, dara sev. Ja vēl kādam patīk, tad jauki. Tas esot tāpat kā ar dārzu (Sandrai ir skaists daiļdārzs – red.). “Kad man sāka jautāt, kad manu dārzu var apskatīt apmeklētāji, kurās dienās un kādā laikā, es nodomāju, kādi apmeklētāji? Tas nav mans mērķis. Mans dārzs ir man, nevis apmeklētājiem. Tāpat ir arī ar gleznām,” saka Sandra.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Glezno savam priekam

Kategorijas