Lēciens nezināmajā

2015. gada 20. janvāris 00:00

(Turpinās no 13.janvāra laikraksta)

Būšu kā spēlē, no kuras vairs nevarēs izstāties. Pēc biļetes nopirkšanas vairs nebūšu noteicēja par savu dzīvi un vilnis nesīs mani pa straumi, kurā jau tik daudzi tautieši bija meklējuši stabilu pamatu.
Līdz aizbraukšanai bija palikušas tikai trīs dienas – Jāņu rītā man bija jāaizbrauc. Es sadalīju savu pēdējo Latvijas algu: lielāko daļu atstāju vecākiem, nedaudz Danai. Pati sev atstāju ceļam uz Rīgu un iemainīju trīsdesmit mārciņas. Anglijas naudaszīmes man likās milzīgas, šķita, ka tās ir uz pusi lielākas par mūsu papīra naudu. Cik tās ir vērtīgas, es nezināju. Vīrs bija teicis, ka biļete no Londonas līdz viņa pilsētiņai maksās deviņpadsmit mārciņas.
Pienāca Līgovakars, bet kopš tā laika savus mīļākos svētkus vairs nesvinēju. Atbraucot no Latvijas, Līgovakars bija kļuvis par parastu 23.jūnija vakaru. Es pūlos atcerēties tās pēdējās nakts izjūtas, kas bija Latvijā, bet neko neatceros – biju laikam nepieskaitāma, nespēju aizmigt un manas smadzenes bija atslēgušās. Līgovakara ugunskurs, kuru mēs iededzām manu vecāku zemnieku saimniecībā, mani skumdināja, likās, ka tur sadeg viss skaistais, kas bijis manā dzīvē. Vecāki mani mierināja, Toms raudāja, un es gandrīz salūzu… Rītā no rīta man bija jāaizbrauc. Tad tēvs ņēma iniciatīvu savās rokās un pateica, ka visi viņi rītā aizbrauc pie radiem, kur svinēs Jāņu dienu, un tā būs vieglāk šķirties. Tā es 24.jūnija rītā bez pavadītājiem sēdos autobusā, un ceļš sākās… Man somā bija tikai nepieciešamākās lietas: dators, drēbes un speķa pīrādziņi, ko mamma sūtīja kā ciema kukuli znotam. Biju uzlikusi sev bada diētu un nolēmu veldzēties tikai ar ūdeni.
Rīts bija saulains un silts. Centos nedomāt par bērniem, jo viņi taču palika drošībā un manu vecāku gādībā. Es bija izvirzījusi sev mērķi – augusta otrajā nedēļā atgriezties, lai paņemtu bērnus pie sevis uz Angliju vai varbūt paliktu Latvijā, ja mana pieredze ārzemēs liktos negatīva. Es bija izvēlējusies sēdvietu pie loga ceļa malas pusē, lai varētu vērot dabu. Pēc ilgiem gadiem tas bija pirmais izbraukums ārpus Latvijas. Tikai pusaudža gados es reiz pabiju Somijā. Autobuss lēnām izgriezās no tirgus šaurajām ieliņām un tuvojās Salu tiltam. Es iepriekš “Google Map” biju vizuāli braukusi pa iespējamo maršrutu, bet tālāk par Lietuvu nebiju tikusi. Jelgava, Bauska, tad Lietuva. Debesis bija zilas, saulīte spīdēja, un atcerējos ticējumu - kāda ir diena, tāds arī būs mērķa iznākums. Diena bija ideāla, un manu sirdi pildīja cerība, ka viss izdosies, ka esmu izlēmusi pareizi. Galvenais dzīvē taču ir neko nenožēlot. Es braucu kā ekskursijā. Jau kādu laiku autobuss brauca pa Lietuvas teritoriju. Ceļš bija pašaurs, un manas acis vērās ciet. Pēdējās dienās biju maz gulējusi, un pēdējā nakts bija pagājusi vispār bez gulēšanas. Pa brītiņam pavēru acis, bet pilnībā atmodos tikai Polijā. Man sāka gribēties ēst, un atcerējos par mammas dotajiem pīrādziņiem. Paņēmu vienu un nospriedu, ka vīram vēl palika citi skaisti, brūni, garšīgi, smaržīgi pīrādziņi. Tad es atkal aizmigu. Vācijas teritorijā es sev nosolījos, ka vairs negulēšu. Nedrīkst visu ceļu nogulēt! Braucot es pamanīju, ka autobuss brauc pa autobāni, neko arī no apkārtnes nevarēja redzēt, ceļam abās pusēs bija augstas sienas. Pa brīdim manā galvā iezagās domas par bērniem, bet es neko nevarēju līdzēt un pat raudāt nespēju. Man laikam nebija asaru. Tās nāca vēlāk. Saule spīdēja, un es centos sev iestāstīt, ka viss izdosies, ka biju pieņēmusi pareizo lēmumu. Vīrs bija solījies mani autoostā sagaidīt. Pēc viņa stāstiem bija radies priekšstats, ka pilsēta, uz kuru braucu, nav neko lielāka kā kāda Latvijas mazpilsētiņa. Es pie sevis nospriedu, ka tiešām vienīgais vīram pieejamais darbs ir uz lauka un vai man izdosies atrast ko citu?
Uz Vācijas-Nīderlandes robežas es pamanīju pirmos vēja ģeneratorus, tie likās tik iespaidīgi un neierasti. Zaļā enerģija! Te cenšas dzīvot zaļi. Sākumā sekoju pilsētu nosaukumiem, bet neviens nelikās pazīstams. Vietām redzēju četrstūrainus zemes gabalus, ko no visām pusēm apņēma ūdens kanāli. Autobuss brauca arī caur Franciju. Blakussēdētāja laikam bija pārliecināta, ka esmu mēma, un mēs nekomunicējām. Viņa kaut kur izkāpa, un blakus sēdvieta visu laiku palika tukša. Es necentos komunicēt. Kad autobuss apstājās pirms Eiro tuneļa, visiem braucējiem pārbaudīja pases un somas bija jāizlaiž cauri „rentgena” mašīnai. Te es apēdu visus atlikušos mammas ceptos pīrādziņus. Ciema kukuļa vairs nebija. Ne vairs līdzpaņemtā ūdens, nekā vairs nepalika, bet man tas likās mazsvarīgi. Man bija bada diēta. Arī uz tualeti būs jāiet retāk – nospriedu. Kaut kāds ūdens bija autobusa rezervuārā, ja slāpes būs neizturamas.
Saulīte joprojām spīdēja. Mans telefons klusēja, jo es taču biju ārzemēs ar citu pieslēgumu. Samierinājos un peldēju tālāk nezināmajā straumē. Reizēm likos kā apdullusi, viss svešs, neredzēts un nākotne neskaidra. Tas bija kā tādā transā. Pie pasu pārbaudes bija liela kavēšanās, un mēs nokavējām vilcēju, kas autobusu ar pasažieriem izvestu cauri Lamanšam. Nejutos omulīgi, jo vīrs bija brīdinājis, ka ir ļoti iespējams nokavēt pēdējo autobusu uz viņu pilsētu. Vīrs nebija pratis izskaidrot, cik tas maksās. Man līdzi bija trīsdesmit mārciņas. Vēl jau bija arī kādi trīs lati, bet tie šeit neskaitījās. „Rentgena” mašīna lēni laida cauri somu pēc somas. Dažam pasažierim bija pat piecas somas, kuras viņi pieveda un aizveda ar ratiņiem. Tas, protams, mantu pārbaudi nepaātrināja. Beidzot arī mana soma parādījās. Es to paņēmu un iznesu no muitas telpas. Virs galvas bija augsts jumts un daudzas norobežotas ejas mašīnām. Tikai vēlāk braucot es ievēroju, ka pirms iebraukšanas virs katras joslas bija norādīts, kādam transporta līdzeklim tā paredzēta. Autobuss vēl nebija šķērsojis muitas robežu, un mums bija jāgaida. Jo vairāk es domāju, ka nokavēšu, jo draudīgāka zīmējās mana tuvākā nākotne. Es vēroju, kā bērni skraidīja pa zāli, un aizdomājos par savējiem. Acīs sariesās asaras. Man tā pietrūkst savu mīļumiņu! Tagad viņi bija vecāku mājās, un ko gan līdzētu telefona saruna, ja es tāpat nevarētu neko palīdzēt? Paļāvos tikai uz vecākiem. Domas, domas, pārsvarā haotiskas un pelēkas. Tās pārtrauca pienākušais mana maršruta autobuss. Šoferi lēnām sāka likt atpakaļ braucēju mantas. Viss noritēja tik lēni! Visi sakāpa atpakaļ autobusā, es pamanīju mirkli, kad mēs iebraucām Eiro tuneļa vilcienā. Autobuss brauca un apstājās, brauca un apstājās. Apkārt esošā dzeltenīgā tuneļa gaisma un tas, ka vairs nedarbojās autobusa kondicionieris, radīja neomulīgu sajūtu. Kad aiz viņu autobusa nolaidās vārti, palikām kā iesprostots starp divām durvīm. Es centos saskatīt kaut ko ārā, bet bija redzama tikai siena. Skaļrunī balss kaut ko informēja, bet es nesapratu nevienu vārdu. Mirkli pazibēja zaļa, pāraugusi zāle, un tad vilciens iebrauca tunelī. Man bija fiziski slikti, trūka gaisa. Ar bažām skatījos pulkstenī, kas vēl rādīja Latvijas laiku, un es zināja, ka deviņos vakarā pēc Latvijas laika autobusam jāiebrauc Londonā. Brauciens bija ildzis tikai kādu pusstundu, un man briesmīgi sāpēja galva. Tas bija kas jauns, un es uztraucos: ja nu es nomiršu? Milzīgs pārdzīvojums – nezināmais radīja šīs slimīgās izjūtas. Ar mani tā jau bija gadījies, es biju jūtīga uz stresu. Autobuss apmeta loku, un es priecājos, ka tas ir tik augsts un varēju redzēt no tuneļa izbraukušo vilcienu. Diezin kāpēc pirmās asociācijas radās kā par bezkrāsainu, pretīgu maijvaboļu kāpuru, kādu reizēm man bija gadījies atrast piemājas komposta kaudzē. Vilciens bija netīra alumīnija katla krāsā. Varbūt krāsa bija cita, bet manās atmiņās tas bija palicis tieši tāds. Vilciena mazmazītiņie lodziņi, drūmā krāsa un lokomotīves asi nošķeltais purns man vairāk atgādināja kaut ko no koncentrācijas nometnes, nevis eiropeisku vilcienu. Varbūt tas nemaz tā nebija un, ja es brauktu tagad - viss izskatītos pavisam citādi, bet tābrīža iekšējās sajūtas, kas mijās ar padrūmo fonu, man atstājušas tieši tādas izjūtas: nekas man nelikās ne skaits, ne ērts. Visu laiku uztraukti vēros pulkstenī. Tas rādīja pusdeviņi vakarā, kad pamanīju uzrakstu “Londona”. Tas bija rakstīts uz tādas pašas vienkāršas baltas plāksnītes kā Rīga. Lūk, Eiropa! Visi vienādi, visur globalizācija! Tas, ka autobuss bija jau Londonā, mani nedaudz nomierināja. Ielas likās diezgan šauras, tas varēja nozīmēt, ka viņi ir kaut kur Londonas centra tuvumā, jo autoostas adrese bija Bekingemas pils tuvumā. Pulkstenis tuvojās deviņiem, un es atcerējos, ka Anglijā ir tikai septiņi vakarā.
Pirms pusastoņiem es stāvēja Viktorijas autoostā. Ja pavadone mikrofonā nebūtu teikusi, ka tā tiešām ir Viktorijas autoosta – gala pietura, es nemūžam nebūtu ticējusi: man vairāk likās, ka autobuss iebraucis kādā Vecrīgas pagalmā. Augstie mūri visu padarīja krēslainu, un es neatcerējās, vai tiešām virs galvas bija jumts vai tomēr debesis. Bet kur pārējie autobusi? Man taču bija jāpaspēj uz pēdējo, kas aizvestu uz galamērķi! Es tajā laikā angliski zināju, kā sasveicināties un pateikt paldies, bet bija jāatrod vajadzīgais autobuss! Izmisums un šausmas mani pārņēma, un likās, ka neizturēšu nervu spriedzi, nogrimšu zemē un nekad vairs neredzēšu savus bērnus, kuru dzīves uzlabošanai un laimes meklēšanai biju triekusies cauri Eiropai bez jēgas un, liekas, arī bez veselā saprāta.
Lai arī pa ceļam daudzi braucēji bija izkāpuši un tā vietā bija iekāpuši daudzi ārzemnieki, es acīs paturēju kādu vīrieti. Viņš izskatījās pēc tāda, kurš varētu būt braukājis šajā maršrutā un man likās simpātisks. Varbūt viņš ir latvietis – nodomāju. Kad šoferis beidzot izņēma manu somu no bagāžas nodalījuma, es sadūšojos krieviski pajautāt vīrietim, kur varētu būt mans autobuss. Viņš gan neko nezināja, arī manu vaicājumu, liekas, nesaprata, bet izturējās saprotoši un uzsmaidīja. Varbūt es izskatījos nožēlojama un smieklīga?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lēciens nezināmajā

Kategorijas