Teātris – visa mana dzīve

2015. gada 23. janvāris 00:00

1096

Gints Andžāns: “Citi grib nospēlēt Hamletu, bet es – Spaidermenu, tas būtu labs izaicinājums.”

Teātra mīļotāji noteikti ir ievērojuši populāro un talantīgo Dailes teātra aktieri Gintu Andžānu, kurš, lai arī gados jauns, ir piedalījies ļoti daudzās teātra izrādēs, filmējies filmās. Gints ir vienkāršs puisis, kas izaudzis tepat kaimiņu pilsētā – Madonā. Šobrīd visa viņa dzīve paiet vienā skrējienā. Kā pats Gints atzīst - tikko nospēlēta viena izrāde, ir mirklis brīvs, bet rīt jau jāspēlē nākamā. “Dzirkstele” izmantoja situāciju, kad aktieris ciemojās Gulbenē un vadīja jauniešu pasākumu, lai aprunātos par teātri un viņu pašu. Runāt ar Gintu varētu ilgi, bet diemžēl laika bija maz, jo aktierim bija jāsteidzas atpakaļ uz Rīgu. Palika vēl daudz neuzdotu jautājumu, bet nelielu priekšstatu par Gintu un viņa ikdienas dzīvi teātrī guvām.
- Kad un kā saprati, ka vēlies saistīt dzīvi ar teātri?
- Tas nebija paredzēts pasākums. Manā atmiņā tas palicis kā tāds ļoti ātrs notikums. Atceros, ka mācījos vidusskolā (Madonā – red.) un tad iestājos aktieros. Nebija tā, ka es uz to gāju vai to plānoju, ka gribu būt aktieris. Tas viss kaut kā tā sakrita. Sakrita apstākļi, sakrita laiks - kad pabeidzu 12.klasi, tad tieši uzņēma Dailes teātra 9.studiju. Zini, ka ir cilvēki, kas gaida uzņemšanu, lai tiktu studijā, tad man paveicās. Viss kaut kā pagaidām laikam ir uzrakstīts zvaigznēs.
- Teātrim laikam ir liela nozīme tavā dzīvē?
- Tā ir visa mana dzīve, visa man ikdiena. Tas skar ne tikai mani, bet, protams, arī manus apkārtējos, jo esmu atkarīgs no teātra grafika. Ja ir kaut kas, uz kurieni gribētu aizbraukt vai kur būt, dažkārt es to nevaru izdarīt, jo esmu teātrī. Bet man ir paveicies šajā profesijā ar to, ka daru to, kas man patīk. Kā mana mamma (Gunta Andžāne – Latvijā zināma ārste - psihoterapeite -red.) teica, ja tu atradīsi darbu, kas tev patīk, tad tev visu mūžu nebūs jāstrādā.
- Kuras ir sirdij tuvākās lomas?
- Visas lomas ir atbildīgas. Es nemēdzu dalīt mīļākās lomas vai ne tik mīļas, bet katru tēlu, katru personāžu ir prieks izdzīvot, iepazīt viņa pasauli, viņa dzīvi. Ir žēl par tām izrādēm, kas beidzas ātrāk, nekā vajadzētu. Mēs varbūt gribētu spēlēt vēl konkrēto izrādi, bet dažādu apstākļu dēļ izrādes noņem no repertuāra, piemēram, pēc sezonas vai divām. Katrai izrādei savs mūžs, tāpēc varbūt mīļas ir tās lomas, kuras gribējās vēl uzspēlēt, bet diemžēl izrādei beidzās termiņš.
Izrāžu veidošana nenotiek vienādi, katra izrāde - tas ir pilnīgi dažāds process, dažbrīd pat nesalīdzināms. Ja līdz galam izdodas “atkost” tēlu, tad vienādi grūti nospēlēt ir sarežģītus tēlus un otrādi, bet galvenais ir darīt to līdz galam.
Jebkura izrāde, jebkura loma ir kopdarbs, kur esi ne tikai tu un režisors, bet arī kolēģi, kas uz skatuves tev palīdz veidot konkrēto tēlu. Un, protams, autors kurš ir radījis personāžu. Ja autors, to ir uzrakstījis, tad viņš vislabāk zina, kāds šis tēls ir, un tu mēģini viņu izdzīvot, savukārt režisors palīdz un tas viss notiek kopdarbā, kur katrs pieliek roku.
- Esi jauns, bet jau tik daudz lomu!
- Viss notiek ritmā. Nav tā, ka man tās iedod, sakot: ņem 30 lomas un spēlē! Teātrī notiek tā, ka no pusotra līdz diviem mēnešiem ir gatavošanas process un iznāk izrāde. Tad seko maza pauze. Atkal divi mēneši un atkal iznāk izrāde. Vienkārši man jāsaka paldies režisoriem, kas man dod iespēju spēlēt. Es pats brīnījos, ka man ir jau pāri 30 lomām. Labāk, lai ir ko darīt nekā nav.
- Divi mēneši, lai taptu izrāde, tas ir mazs laiks?
- Kā kurai izrādei. Citām prasītos vēl laiks, jo izrāde jau vienmēr ir tapšanas procesā. Izrāde attīstās un aug, un mēģina būt arvien kvalitatīvāka un labāka. Mēs esam runājuši par to, ka citur pasaulē vienu izrādi mēdz taisīt gadu, pat piecus gadus. Ja mūs iemestu tādā režīmā, mēs sajuktu prātā. Nezinātu, ko lai dara, ja būtu tik daudz laika! Mēs esam pieraduši strādāt ritmā un visu izdarīt ātri. Nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja izrāde būtu jātaisa gadu. Ko darīt gadu? Divi mēneši un gatavs! Mēs esam veiksmīgi iekļāvušies šādā ritmā un līdz ar to arī koncentrējamies, lai izrādi uztaisītu šajos divos mēnešos.
- Vai ir tāda loma, kuru gribētu nospēlēt?
- Spaidermens. Kāpēc ne? Citi grib nospēlēt Hamletu, bet es - Spaidermenu. Tas nav sapnis, tas būtu labs izaicinājums.
- Noteikti ir gadījušies kuriozi uz skatuves?
- Protams. Ir suflieri, kas palīdz. Piemēram, izrāde “Izraidītie” ir piecu stundu izrāde. Tajā manam kolēģim Dainim Grūbem ir ļoti garš teksts. Viņš muti neaiztaisa, proti, šīs piecas stundas viņš visu laiku runā. Ja ir tāds teksta apjoms, tad saprotams, ka kaut kas var aizmirsties. Ja tā notiek, tad viņš uz skatuves pagriežas un jautā suflierim: “Kas man bija jāsaka?” Suflieris pasaka priekšā un viņš turpina tālāk. Tas notiek pilnīgi atklāti, un skatītāji to pieņem. Man patīk, piemēram, izrāde “Prezentācija”, kur režisors Pauls Timrots mums savā ziņā ir atļāvis improvizēt ar tekstu. Jauki, kā mēs viens otru pārsteidzam un tad redzam, kā kolēģis tiek ārā no šīs situācijas. Arī man ir jātiek ārā no situācijas. Skatītāji tam visam dzīvo līdzi, un ir interesanti.
- Filmās arī esi filmējies, vairāk tevi atceras noteikti no “Sapņu komandas”!
- Visvairāk atmiņā palikusi filma “Sapņu komanda”. Tur guvu vislielāko kino pieredzi. Divus gadus nodzīvojām pie kamerām, jo ir grūti savākt no visiem teātriem aktierus, kas bijām šajā filmā. Atrast brīžus, kad visiem ir divas vai trīs dienas brīvas. Tas bija grūti, bet tā bija vērtīga pieredze. Tagad jāmēģina tikt jaunajā filmā “Nameja gredzens”. Presē bija rakstīts, ka jau notiekot kastingi.
- Ar ko atšķiras būt uz skatuves un filmēties?
- Tās ir divas dažādas pasaules. Uz skatuves ir savi noteikumi, kamerām - savi. Tā ir smalka pasaule. Īsumā runājot – lielākā atšķirība ir tuvums. Kino tik tuvu var parādīt acis, ka tu kā skatītājs pie ekrāna redzi, tā ir patiesība vai nav, bet teātrī, ja gadās nopirkt biļetes pēdējā rindā un aktieris ir uz skatuves, tad redzi tikai cilvēka siluetu, dzirdi tekstu, bet neredzi acis. Kino pluss ir tuvums. Ja kino skatītājs personāžiem var būt tik tuvu, tad teātrī ir iespēja būt tik tuvu tikai kamerzālē. Man ir prieks, ka ir iespēja strādāt abos lauciņos - gan kino, gan teātrī, jo tās ir divas dažādas pieredzes.
- Arī dziesmas saceri?
- Esmu izpildītājs dažām dziesmām, ko ir sarakstījuši mani draugi, bet sacerējis gan ne. Ja nu vienīgi studiju laikos, bet tas nebija nopietni.

Par Gintu

◆ Dzimis: 1986.gada 19.decembrī Rīgā.
◆ Mācījies: Madonas pilsētas ģimnāzijā, Madonas Valsts ģimnāzijā. 2005.gadā iestājies Dailes teātra 9.studijā, kuru beidzis 2009.gadā, vienlaikus iegūstot Latvijas Kultūras akadēmijas humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslās.
◆ Dailes teātrī strādā kopš 2012./2013.gada sezonas, izrādēs piedalās kopš 2007.gada, jaunākās lomas: Simons (V.Muavada “Ugunsgrēki”, 2015), Leons Dipuī (G.Flobēra “Bovarī kundze”, 2014), Cēzars (L.Hola “Vakariņas ar Elvisu”, 2014), Bačs (K.Ludviga “Primadonnas” (no 2014), Sers Viljams Keitsbijs (V.Šekspīra “Ričards III”, 2014), Edijs, hipijs (M.Ivaškeviča “Izraidītie”, 2014).
◆ Kinolomas: Augusts („Dubļi”, 2013), Andrejs Krisons („Sapņu komanda 1935”, 2012), Vīrietis („Pēdējais piliens”, 2011), Kareivis („El cosmonauta”, rež. N.Alkala, Spānija, 2011).
TV: Olafs (TV seriālā „UgunsGrēks”), Nils (LNT seriālā „Mīli mani mūžam”).
◆ Apbalvojumi: „Spēlmaņu nakts” balva nominācijā „Gada aktieris otrā plāna lomā” (par Edija lomu izrādē “Izraidītie”, Laimi izrādē “Prezentācija” un Filipu izrādē “Šeipings”, 2013/2014).

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Teātris – visa mana dzīve

Kategorijas