Lepnība - viens no nāves grēkiem

2015. gada 23. janvāris 00:00

304

Ilze Dzenovska: “Nēsājot sevi lepnību, ir grūti veidot patiesi tuvas un atklātas attiecības.”

Ja uzskati sevi kādā ziņā īpašāku, pārāku par citiem, tu nolem sevi lepnības grēkam. Bībelē lepnība jeb godkāre tiek saukta par vienu no postošākajiem grēkiem, jo cilvēks vēlas būt līdzvērtīgs Dievam – spēt visu kontrolēt un vadīt, spēt pašam būt plānotājam, izpildītājam un vērtētājam vienlaikus.
Krievu ārsts Valērijs Siņeļņikovs uzskata, ka lepnība jeb iekšējā pārākuma sajūta rodas no tā, ka cilvēks nezina savas dzīves patieso sūtību, jēgu un enerģiju tērē savas taisnības pierādīšanai un cīņai ar apkārtējo pasauli: “Iedomājieties, ka šūna sāktu cīnīties pret visu organismu, aizstāvot tikai savas intereses. Tāda šūna ķermenim nav vajadzīga, jācenšas vai nu to izārstēt, vai no tās atbrīvoties: citādi pārvērtīsies par ļaundabīgu audzēju.”
Lepnības dēļ vairākas tautas iekūlušās pamatīgās nepatikšanās, un par lepnības sodību brīdina visas pasaules kultūras un reliģijas. Hatha jogas sirds atvērtībai un Metta meditācijas pasniedzēja Ilze Dzenovska atgādina Tibetas budisma skolotāju teicienu: “Cilvēks, kurš sevi tur augstāk par citiem, ticēdams, ka ir labāks un gudrāks, sēž uz kalna virsotnes, kur viss ir auksts, ciets un nekas neaug. Ja viņš ļautu sev nokāpt zemāk, kļūtu par auglīgu lauku.”
Ir jāspēj gudri atšķirt lepnību no lepnuma. “Lepnība ir saistīta ar iedomību, lepnums – ar pašcieņu. Lepnība izpaužas kā iedomība uz savu diženo personību, sasniegumiem, sociālo statusu, mantu, dzimtu, rasi, izskatu, zināšanām. Lepnība parasti ir iesakņojusies personības iezīme, kas pāraug iedomībā un eskalē augstprātībā, pat sevis dievināšanā.”
I.Dzenovska, jogas skolotāja un eksperte konfliktu risināšanas jomā, atgādina: “Lepnība balstās uz salīdzinājumu, vajadzību būt pārākam par citiem cilvēkiem, etniskām kopienām, tautām un nācijām, no kā rodas pieķeršanās izkropļotam sevis un pasaules redzējumam.”
Par lepošanos mēdz teikt, ka tā ir veselīga. Kamēr lepošanās nebalstās uz citu nopelšanu. Es varu lepoties ar paveikto, ar saviem bērniem, dzīvesbiedru, savu uzņēmumu, valsti, zemi, kultūru. Bet vai šī lepošanās spēja manī būs arī, kad jāpriecājas un jālepojas ar citu esību un panākumiem, vai arī es lepojos, klusi nicinot citus? Lepno cilvēku klupšanas akmens ir nespēja atzīt to, ka viņi ir grēcīgi.
Spēja sevi apzināties sniedz dzīves realitātes redzējumu, taču bieži vien tas ir izkropļots un novirzīts vienā vai otrā skalas galā, kur lepnība, augstprātība vienā galā, bet mazvērtība, sevis žēlošana, nicināšana – otrā. Tas viss vai nu baro lepnību, vai arī mēs demonstratīvi paglābjamies pazemībā. Apziņa “cik pazemīga esmu” arī var slēpt lepnību – neīstās pazemības māsu. Patiesa pazemība ir izdziedināta lepnība.
Globālajā pasaulē lepnība rada milzu mašinēriju, tā liek domāt, ka vienmēr jābūt jauniem, skaistiem, ar labākajām drānām, atribūtiem. Lepnība dveš no reklāmām: esam pelnījuši tikai to labāko, grūtības un pretestība nav mūsu ceļš – visam ir jānāk viegli. Tikai ieej veikalā un nopērc, ilustrē psihoterapeite Aiga Abožina.
Čigānu lielākais lāsts skan: “Kaut tu lepns paliktu!” Šī vitālā tauta zina: lepnība draud ar laisku pašapmierinātību un pagrimumu, mazina darba prieku. “Lepns cilvēks neapzinās savu patieso vērtību, iespējams, netic, ka ir mīlestības vērts. Aiz lepnības fasādes nereti slēpjas kauns, ievainojumi un bailes no nepieņemšanas, neveiksmes. Lepnība var kalpot kā aizsardzības stratēģija nedrošībai “neesmu gana labs”. Kā lepnība, tā sevis nepieņemšana, nicināšana ir uz sevi vērsts šaurs pasaules redzējums,” saka I.Dzenovska.
Ričards Rors un Andreāss
Eberts grāmatā “Eneagramma. Dvēseles deviņas sejas” apraksta lepnību kā vienu no saknes grēkiem, ko vajag atpazīt un transformēt. Psihologi, atsaucoties uz Helingera sistēmisko ģimenes terapiju, kā iespējamus lepnības aizmetņus min agras bērnības pieredzi – vienmuļa, skumja bērnība, kurā trūcis siltuma un drošības izjūtas. “Iespējams, bērns kādā brīdi ir uzņēmies pieaugušā lomu, kas stiprinājis viņa pārliecību par savu varēšanu un varenību, nodrošinājis viņam aizsardzību. Šāda modelī izkropļojies līdzsvars starp došanu un ņemšanu. Lai apslāpētu mazvērtības sajūtu, bērns ir attīstījis pārāku savu vērtības sajūtu, kas pieaugot izpaužas kā augstprātība – uzpūsta patības jeb ego izpausme.”

Pieredze

Kad grib lēkt augstāk par savu dibenu

Kaimiņu ģimenē valdīja īsts lepnības un materiālisma kults. Abi bija cēlušies no strādnieku ģimenēm, netika ieguvuši ne augstāko izglītību, ne konkrētu profesiju, taču par varītēm centās uzlēkt augstāk par savu dibenu – dižoties ar modernākajām mēbelēm, auto, dārgiem traukiem, izsmalcinātiem ēdieniem, šiku apģērbu, greznām ballītēm. Dēlam, neliela auguma zēnam, bija jākļūst par izcilu basketbolistu. NBA un ne zemāk!
Sievas bizness – apģērbu veikals – krīzes laikā panīka. Lai to glābtu, tika ņemts kredīts, ieķīlājot mājokli, bet vīrs aizsūtīts peļņā uz ārzemēm. Veikals nogrima, miteklis nu pieder aizdevējiem, vīrs nodzērās un kļuva par bomzi, dēls ir narkomāns. “Lielība naudu nemaksā, pie... bikses, jāmazgā.”

GITA (52 g.)

VIEDOKLIS

Ilze Dzenovska, mediatore

Lepnība aptur attīstību, norobežo no pasaules. Nēsājot sevī lepnību, ir grūti veidot patiesi tuvas un atklātas attiecības, jo spēja izrādīt patiesu empātiju ir neaizsniedzama. Lepnībā grūti lūgt palīdzību, kauns nevarēt, izrādīt savu ievainojamību. Gribu uzsvērt ASV psihoterapeites un pētnieces Brenē Braunas atziņu, ka būt ievainojamam ir cilvēka personības drosmes dižena izpausme. Radīt patiesas un tuvas attiecības ar sevi un šo pasauli mēs spējam tad, ja atļaujam sev atmaigt. Kad jūtamies tuvi ar līdzcilvēkiem, ar ikvienu cilvēku uz šīs zemes, kad esam atvērti, mūsu lepnība zūd, mēs varam nomesties ceļos un būt neaizsargāti. Lepnību kausē un drupina dziļa un patiesa sevis un apkārtējo, arī nepilnīgo, pieņemšana. Sastopoties ar grūtībām, krīzēm, krīt lepnības bruņas, un cilvēks vēršas pēc palīdzības, atbalsta, atļaujas lūgt un atjaunot ticību.
Man patīk Imanta Ziedoņa dzejolis “Neesiet tik pārmērīgi lieli”, ko palaikam pārlasu:
“Neesiet tik pārmērīgi lieli,
Ļaujiet vismaz man būt mazam,
Atzīstieties, ka jūs jau esat lieli
Un stīvi
Un ka jūs vairs to nevarat!
Tas ir ļoti svarīgi – laiku pa laikam
kļūt mazam, lai augtu liels.
Ļaujiet man spēlēties ar savu kāju īkšķiem!
Es jums galvoju, ka tas ir sabiedriski ļoti nozīmīgi.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lepnība - viens no nāves grēkiem

Kategorijas