Tautas teātrim - jauna izrāde

2015. gada 27. janvāris 00:00

106

Skatītāja: režisorei bija izdevies ļoti labi parādīt, kāds ir cilvēku kultūras līmenis

Gulbenes Tautas teātris režisores Edītes Siļķēnas vadībā pagājušajā svētdienā teātra mākslas cienītājiem piedāvāja jaunu pirmizrādi „Mana gaismas pils”, kurā skatītājiem bija iespējams izsekot bibliotēkas attīstībai no rakstāmmašīnas līdz portatīvajam datoram.
Gulbeniete Rasma Vanaga pēc pirmizrādes atzina, ka neskatās teātra izrādes, meklējot tajās tikai labo vai slikto. Kopumā viņai izrāde patikusi, jo tā atklājusi, ka Gulbenes Tautas teātris pārsteidzis ar kaut ko jaunu. ”Es šajā izrādē vēroju aktieru spēli. Ļoti patika dažu aktieru tēlojums. Atcerējos arī savu jaunības gadu melodijas. Ļoti patika scenogrāfija. Ar minimālām dekorācijām – grāmatu kaudzītēm – tika atklāta grāmatas loma cilvēka dzīvē. Arī skatuves brīvais plašums sasaucās ar mūsu Gaismas pils plašumu. Izrādē režisorei bija izdevies ļoti labi parādīt, kāds ir cilvēku kultūras līmenis,” saka R.Vanaga. Viņa pauž prieku par to, ka izrādē ir izmantota pašu autoru dzeja un proza.
Izrādē režisore izmantojusi gulbenietes Ivetas Krūmiņas stāstus, kas atklāj dažādas Gulbenes novada bibliotēkā piedzīvotas situācijas, kā arī dzejnieku Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Raiņa, Māras Zālītes, Daigas Kalinkas un Maijas Laukmanes dzeju.
„Izrāde – bērns ir atdots tautai, tagad visi var spriest un analizēt, kas tajā patika vai nepatika. Domāju, ka skatītāji katrs kaut ko sev tajā atrada. Darbs pie izrādes noteikti tiks turpināts, jo tā tikai tagad ir sākta veidot. Pilnīgi iespējams, ka pēc kāda laika šī izrāde būs citādāka. Tajā ir lietas, kas izdevās, kas arī neizdevās tik labi, bet vienmēr ir jāņem vērā aktieru veikums. Man ir milzīga cieņa un prieks par aktieriem, kas darbojas izrādē, jo tā ir dzīvs process. Dažkārt izrādē ir tādas lietas, ko nav iespējams ietekmēt no malas. Citkārt tīri cilvēciski un enerģētiski kaut kas pāriet, citkārt atkal kaut kas nepāriet pāri skatuves malai. Katra cilvēka ziņā ir izvērtēt, kā viņš būtu rīkojies, būdams režisors. Man gribējās, lai šī izrāde būtu mazliet dokumentāliska, ironiska, sirsnīga, veidota ar mīlestību,” saka režisore.
Stāstu autore I.Krūmiņa pēc izrādes noskatīšanās uzsver, ka nav rakstījusi lugu ar nosaukumu „Mana gaismas pils”, bet stāstus, no kuriem režisore lugā veiksmīgi ir izvēlējusies dialogus. „Tas vien, ka Edīte ir uzrakstījusi scenāriju par bibliotēku, ir jāvērtē ļoti pozitīvi, jo viņa strādā kultūras un izglītības labā. Es savos stāstos cenšos aprakstīt komisko, jo drūmā ikdienā mums ir pietiekami daudz. Lugas ainu virknē, kas ir radusies no maniem stāstiem, ir ļoti daudz komiskā. Varbūt es izrādei izraudzītos citu nosaukumu, jo, skatoties izrādi, es gaidīju to brīdi, kad tad nu būs tā gaismas pils. Man gribējās, lai šī viena dekorācija, kas simbolizēja gaismas pili, palaikam vairāk izgaismotos. Sapratu, ka gaismu piedeva grāmatas. Man ļoti patika, ka izrādē atainotās bibliotēkas dzīvei dinamiku piedeva jaunie aktieri, tādējādi atklājot, ka bibliotēkā dzīve ir kūsājoša un it nemaz nav garlaicīga. Man patika arī iztēles ainas, ko aktieri izspēlēja laikā, kamēr lasītājs lasa grāmatu. Būtībā katrs lasītājs zināmā mērā ir romantiķis,” atzīst I.Krūmiņa. „Vienīgais, kā man pietrūka, bija izrādes beigas. Gribējās, lai gaismas pils paliek. Varbūt nevajadzēja izslēgt gaismu uz skatuves. Lugā es vairāk izceltu arī bibliotekāres. Mainoties laikiem, aktieriem, tērpiem, frizūrām, tika parādīts bibliotēkas attīstības ceļš, bet tajā visā kopā ar visiem pazuda bibliotekāres. Iespējams, ka režisore arī nebija iecerējusi viņas izcelt. Domāju, ka izrādi skatītājiem nevajag asociēt ar Gulbenes bibliotēku. Tā ir abstrakta bibliotēka, kurā notiek šī dzīve. Man lugā patika pašu bibliotēkas darbinieku savstarpējā komunikācija. Man ir patiess prieks par režisores paveikto,” piebilst I.Krūmiņa.
Izrādē mākslinieces – konsultantes pienākumus veikusi Gulbenes mākslas skolas direktore Sandra Dikmane. Viņa atzīst, ka ar padomu palīdzējusi dažās tehniskās lietās, lai uz skatuves, piemēram, izveidotu gaismas pili, bet lielāko darba daļu paveikuši paši teātra aktieri. „Domāju, ka gaismas pils izdevās, ka skatītāji to varēja nolasīt arī vizuāli. Man patika, ka arī tērpus atbilstoši laikam aktieri bija piemeklējuši ļoti veiksmīgi. Pēc izrādes runājām ar režisori, ka vēl vairāk varētu attīstīt lasītāja iztēles ainas, kas atnāk pie lasītāja. Tie bija izteiksmīgi, tāpēc varētu būt pat vēl vairāk. Grāmatās jau ir pavisam cita pasaule. Domāju, ka luga kvalitātē vēl noteikti augs un augs,” saka S.Dikmane.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tautas teātrim - jauna izrāde

Kategorijas