Lēciens nezināmajā

2015. gada 27. janvāris 00:00

(Turpinās no 20.janvāra laikraksta)

Viņam blakus stāvēja kāds pusmūža kungs, kurš lauzītā krievu valodā centās man izskaidrot, ka autobusi atiet no autoostas, kas atrodas ielai otrā pusē, bet šeit tikai izlaiž pasažierus. Uz kurieni iet? Viss apkārtējais man atgādināja autoservisu. Nolēma sekot tiem pasažieriem, kas vēl nebija aizgājuši. Vilkos kā uz nāvi notiesātā, bezpalīdzīga un satraukta kā vēl nekad. Tiešām, paejot tālāk, es ieraudzīja ielu. Sekojot cilvēkiem, es bija iegājusi kādā ēkā. Tā jau izskatījās pēc īstas autoostas. Pie sienām un pa vidu bija izvietoti krēsli. „Nu tieši tādi paši kā Rīgā,” es tad nodomāju. Bet kur var nopirkt biļeti un no kurienes atiet autobuss? Un tad pēkšņi es jutu, ka kāds mani vada. Es paklausīju: izņēmu no rokassomas lapiņu ar vajadzīgās pilsētiņas nosaukumu - Ipswich, Suffolk. Patiesībā tā arī bija visa informācija, kas man toreiz bija par jauno dzīvi. Vēl man bija vīra telefona numurs, bet to es nevarēja izmantot, jo telefonam laikam joprojām nebija zonas vai pareizā pieslēguma. Varbūt bija nosēdušās baterijas? Bezpalīdzība un apjukums! Baltais Latvijas zvirbulis brauca pasaulē laimi meklēt. Es biju tas zvirbulis un vairs ne par kādu naudu neatkārtotu šo lēcienu nezināmajā.

Piektā lapa - viens vienīgs murgs
Tā kā man nebija izejas, es saņēmos, savu Latvijā palikušo, pamesto bērnu dēļ es saņēmos, pieslēdzos realitātei un manī uz brīdi radās spēks. Uz kases lodziņiem bija rakstīti kaut kādu pilsētu nosaukumi, bet es nevarēja atrast savējo. Vienas rindas galā ieņēmu vietu un, kad pienāca mana kārta, pasniedzu caur kasieres logu bez vārdiem lapiņu ar manas pilsētiņas nosaukumu. No kasieres žestiem sapratu, ka turp autobusa šodien vairs nav. Manas acīs bija asaru miglas pilnas, es tā centos, bet neko no sacītā nespēju saprast, tad pēkšņi atcerējos, ka kāds draugs vīram bija teicis, ka gadījumos, ja tiek nokavēts tiešais autobuss, ir iespējams uz to pilsētu aizbraukt arī caur Stenstedas lidostu. Kasiere, laikam datorā pārliecinājusies, kā var nokļūt manā galamērķī, sagatavoja biļeti, kas maksāja divdesmit deviņas mārciņas. Man bija trīsdesmit, tomēr ar atvieglojumu es nodomāju: cik labi, ka ceļojuma laikā nebiju nopirkusi neko ēdamu, ne dzeramu. Kasiere man laipni parādīja virzienu, kādā būs stāvvieta autobusam, kas ies uz lidostu. Laikam jau viņa katru dienu saskārās ar man līdzīgiem ieceļotājiem un juta līdzi. Tur man būs jāgaida cits autobuss, un biļete man bija. Pēc gandrīz divu diennakšu braukšanas es tuvojos galamērķim. Es tagad nespēju saprast, kā ar savām nekādām angļu valodas zināšanām biju tik tālu tikusi.
Beidzot piebrauca autobuss, un šoferis, neko neteicis, atvēra bagāžas durvis, paņēma manu somu. Laikam es biju apzīmogota ar mēmuma zīmogu. Biju tā nogurusi, tomēr pabrīnījos par autobusa izskatu – ādas sēdekļi, tualete. Likās, ka viss smaržo vēl pēc rūpnīcas krāsas, un viss šķita tik mājīgi. Jā! Te beidzot es jutos kā ārzemēs. Apsēdos pašā priekšā. Lai arī nebiju pārliecināta par to, cik obligāta ir piesprādzēšanās, to izdarīju. Manī bija pārliecība, ka viss būs labi. Šoferis brauca ļoti ātri. Vai man bija bail? Nē, es drīzāk apbrīnoju šofera izturību, braucot pa šiem līkumotajiem ceļiem. Neko nevarēja redzēt, bet, spriežot pēc apkārt esošo gaismu daudzuma, tie noteikti nebija lauki. Šis brauciens jau sāka šķist kā mūžība, līdz tālumā kā spoža oāze iemirdzējās gaismas. Tā bija lidosta – Stenstedas lidosta, kuru vēlāk es pamatīgi iepazinu, un bieži atcerējos savu pirmo nedrošo ierašanos Anglijā. Bija jau pēc pusnakts, kad es iekāpu savā pēdējā autobusā. Autobuss izbrauca tumsā, un man nebija nojausmas, cik tālu jābrauc. Es pat nebiju pārliecināta, vai mana pilsēta būs galastacija, kaut vīrs bija apgalvojis, ka mani autoostā gaidīs. Drošības dēļ man bija arī viņa adrese, vīra telefona numurs un naudasmaks ar dokumentiem un vienu mārciņu tajā. Nežēlīgi sala un nāca miegs. Ap pusdiviem naktī ceļa malā es ieraudzīju ilgi gaidīto uzrakstu, arī šoferis man to atgādināja, tātad, ja būtu aizsnaudusies, es netiktu aizvesta tālāk. Šoferis laikam arī tādus valodu neprotošus pasažierus imigrantus vadāja ne jau pirmo reizi. Viņš atdeva manu ceļasomu, laikam novēlēja labu dienu un aizbrauca. Es nebiju pamanījusi ne citus pasažierus, ne ko citu. Tas bija brauciens kā viens vienīgs murgs. Es šinī svešajā pasaulē jutos pilnīgi viena, tikai netālu stāvēja vairāki taksometri. Pa ielu garām pagāja pāris cilvēki, un atkal klusums, taksometri pa brīdim aizbrauca. Es gaidīju vīru: gan viņš atsteigsies, jo solīja taču... Laiks gāja, un man atkal sametās auksti. Lai arī bija vasaras nakts, man ļoti sala, bet izņemt no somas kādu drēbes gabalu es negribēju. Ja nu somu nevarēs aizvērt, ja rāvējslēdzējs saplīsīs? Es sāku apsvērt variantus, ko pasākt, ja vīrs tomēr neieradīsies, ja viņi kaut kur lielajā pasaulē būs samainījušies… un man makā ir tikai viena mārciņa? Sevi lamāju ar visiem sev zināmajiem latviešu vārdiem, beidzot piesaucu Dievu un lūdzu palīdzību. Pagāja vairāk nekā stunda. Pie taksometru pieturas piebrauca kārtējais taksometrs. Pa galvu man šaustījās visādas domas. Varbūt jau tuvākajā laikā internetā parādīsies informācija, ka jauna sieviete ieceļotāja Anglijā atrasta mirusi tādā un tādā autobusu pieturā un viņas līķi lūdz atpazīt. Mani pārņēma šausminošas nāves bailes, un tad es ielas pretējā pusē ieraudzīju vientuļu gājēju un nolēmu, ka jāsadūšojas, ka jāpieiet pie šī cilvēka un jāpalūdz telefons. Es zināju, ka nedrīkst vilcināties, kaut nebiju tas cilvēks, kas varēja brīvi pieiet klāt svešiniekiem. Izmisums mani piespieda rīkoties. Man par laimi, puisis saprata, ko man vajag un iedeva savu telefonu. Pārsalušiem pirkstiem centos telefonā uzspiest vīra numuru. Labi, ka biju iemācījusies vajadzīgo ciparu kombināciju. Vīrs atbildēja un izklausījās ļoti noraizējies, un teica, lai gaidot autobusa pieturā. Izjutu milzīgu prieku: es nepazudīšu, mani tūliņ savāks mans vīrs! Un tiešām pēc brīža apstājās taksis un no tā izlēca vīrs, tikpat kā raušus ierāva mani, pārsalušu, uz nesamaņas robežas, automašīnā. Cieši apkampušies, prieka asarām plūstot, mēs drīz sasniedzām mūsu mitekli. Tas nebija tā, kā es tikšanos biju iedomājusies, tomēr mēs abi bijām blakus un mans murgs pagaidām bija beidzies.

Sestā lapa – mirkļa romantika un vilšanās
Es pamodos no spožas saules gaismas, kas izlauzās no ne pārāk rūpīgi aizvilktā aizkara, blakus bija gulējis vīrs, un starp mums bija atblāzmojusi gan senās mīlestības atblāzma, gan aizturētā kaislība. Tagad es zinu, ka tā bija vien tāda mirkļa aizrautība. “Varbūt tiešām ir jāaizmirst viss bijušais un jāsāk dzīve no jauna, jaunā vietā?” es toreiz nodomāju. Uz naktsgaldiņa krūzē garoja aromātiska kafija, blakus divas bulciņas, bet vīru nekur nemanīju. Protams, bija jau pusdienas laiks! Es iedomājās par bērniem un vairs nebiju pārliecināta, ka esam šķirti tikai uz sešām nedēļām. Varbūt būs citādi? Laimīga izstaipījos un lēnām pārlaidu skatienu istabai – skapja vienas puses durvis bija izgāzušās, pelēkais paklājs vietām bija ar dzeltenīgiem plankumiem. Istabā bija divi veclaicīgi krēsli, kas bija apkrauti ar drēbēm. Pašaurais dīvāniņš atradās tādā kā nišā. Es atvilku aizkarus. Biezie aizkari likās svaigākais, kas šinī telpā bija. Tie bija rozā krāsā, un bija vienīgie, kas piešķīra šai istabai mājīgu noskaņu. Tos atvelkot, atklājās paveci mežģīņu aizkari, kādi parasti bija sastopami vecu cilvēku mājās, bet aiz tiem bija apputējuši, pelēki logu stikli. Ziemā šajā istabā jābūt diezgan vēsi! Tas bija pirmais, par ko es iedomājos. Bērniem te nepatiks. Kaut vēl neviens nebija apstiprinājis, ka viņiem jādzīvo tieši šeit.
Man bija visai maz zināšanu par Angliju, un nebiju arī dziļāk interesējusies par šo valsti uz salas. Visas manas zināšanas bija no skolas laika ģeogrāfijas stundām, un es zināju tikai to, ka gar salu plūst Golfa straume, galvaspilsēta ir Londona un ziemās nav liela sala, ka blakus ir Īrija, uz kurieni arī dodas tūkstoši darba meklētāju.
Vīrs laikam kaut kur bija aizgājis, kaut bija svētdiena un nebija jāstrādā.
Lielā soma vēl nebija atvērta, un es beidzot varēju pārbaudīt, vai ar līdzpaņemto datoru viss likās kārtībā. Tas bija ievīstīts daudzos apģērba gabalos, tomēr šeit strāvas sienas kontakts bija ar trīs ieejām. Vēl viena vilšanās! Pamanīju mētājamies uz krēsla telefona lādētāju. Urrā! Pieslēdzu, un man izdevās vecākiem piezvanīt. Saruna iznāca tik īsa, tikai par to, ka viss ir labi. Melot es negribēju, tāpēc sarunu noīsināju līdz – okei! Cik vēl daudzas reizes man nāksies melot, izlikties un visus jaunos iespaidus attēlot rozā krāsā! Vēl es neko par vīra dzīvi Anglijā, par savu iespējamo darbu un šo māju, kur biju atvesta nakts melnumā, nezināju, un laiks nebija mans sabiedrotais – visdrīzākajā laikā vajadzēja sākt manu darba maratonu, bet es vēl nebiju pat starta pozīcijā. Nekas vēl nebija zināms pat par rītdienu, kur nu vēl par tālākajām gaitām.
Iepazīšanās ar saimnieci, vārdā Ļenu, pamatīgi nosita manu garastāvokli. Viņa runāja lauzītā krievu valodā, jo arī mani uzskatīja par šīs valodas pratēju. Esam taču no Austrumeiropas!
„Ak, tad tu tāda izskaties, es tevi biju iedomājusies citādu.” Pēc komplimenta tas diez ko neizklausījās? Jau nākamajos teikumos saimniece sāka slavēt manu vīru, cik viņš labs, cik izpalīdzīgs un strādīgs! Viņa vēl piebilda, kad bijusi jaunāka, tad tādu vīrieti garām noteikti nelaistu, lai es novērtējot, kā man paveicies. Nez kas mani raustīja aiz mēles, un es atbildējusi: „Varbūt, ka paveicies ir tieši viņam, ka viņam ir tik laba sieva, kas atbraukusi ciemos un varbūt uz palikšanu.” Es šai pašpārliecinātajai saimniecei laikam pamatīgi iedzēlu, un mūsu starpā uzbangoja abpusējas antipātijas. Ko viņa ar to gribēja teikt? Apliecināt, ka esmu te trešā liekā? Ka viņa manam vīram nav tikai saimniece un dzīvesvietas nodrošinātāja, bet kas nopietnāks? Tas pašreiz bija mazākais, ar ko aizņemt savas domas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lēciens nezināmajā

Kategorijas