„Meža meita” no Lizuma

2015. gada 30. janvāris 00:00

1304

Ausmai Dimantei visu izturēt palīdzējusi ticība Latvijai

No kalna lejup uz „Skrīņukalniem” ved sniegā iemīta taciņa. Saimniece Ausma Dimante bieži mēdz apsēsties uz sola kalna galā, lai noraudzītos uz dzimtajām mājām kalna pakājē. Tik daudz dažādu laiku un varu, cilvēku asaru un izmisuma mirkļu tās pieredzējušas. Pie Ausmas ciemojamies tādēļ, ka viņa ir viena no varonēm Ata Klimoviča veidotajā dokumentālajā filmā „Meža meitas”.
Filma stāstīs par cilvēkiem, kuri, kā vien spēja, palīdzēja nacionālajiem partizāniem. Ausma nebija starp tiem, kuriem paveicās. Viņai nācās pārdzīvot kratīšanas, izjust čekas un Centrālcietuma kameru šaurību, lai pēc tam nonāktu izsūtījuma vietā Vorkutā kā notiesātajai, kam noteikts īpaši stingrs režīms. Šodien Ausma atzīst, ka visu izturēt palīdzējusi pārliecība, ka ļaunums nevar būt mūžīgs. „Tikai mēs nedomājām, ka būs jāpaiet 50 gadiem, lai kaut kas mainītos,” saka Ausma.

Viņai pārāk agri nācies būt patstāvīgai, jo, dodot dzīvību trešajam bērnam, pirms kara nomirusi mamma. „Manai māsai tolaik bija trīs, man – astoņi gadi. Tēvs otrreiz neapprecējās, tāpēc mūs audzināja tēva māsa Marta. Kādu laiku mācījos Lizuma skolā, kur, apstākļu spiesta, izstājos no 6.klases. Atceros, ka vācu laikā tēvam mājās bija ierocis. Viņš vienmēr teica, ka dzīvs nevienam rokās nedosies. Kā bērns es toreiz nesapratu, ko šie tēva vārdi nozīmē. Biju lepna, ka mans tēvs ir liels un
stiprs, ka neviens viņam neko nevar padarīt. Tomēr viņu arestēja. Kad 1941.gadā viņš izbēga no aresta Lizumā, mūsu māja tika ielenkta un pārmeklēta. Netālu mežā ir milzīga egle. Bija cilvēki, kuri dienu un nakti sēdēja eglē un novēroja mūsu māju. Ja tēvs būtu atgriezies, viņš tiktu nošauts vai atkal apcietināts. Vēlāk tēvs stāstīja, ka pienācis tuvu mājām, bet mūsu drošības labad devies uz Druvienas pusi,” atceras Ausma. Piedzīvotās kratīšanas mājās viņa salīdzina ar ugunsgrēku, kas paņem visu. „Visu, kas bija labāks, kratītāji salika maisos un paņēma sev. Būtībā tā bija klaja laupīšana. Martas tante nokrita zemē raudādama, sakot, ka mums ar māsu nebūs ko ēst,” atceras Ausma.

Mežabrāļu atbalstīšanu Ausma uzskata par svētu. „Ar māsu rokas dzirnavās malām graudus un mācījāmies cept maizi. „Starp nacionālajiem partizāniem bija arī mūsu radinieki, tāpēc, kā vien varējām, tā palīdzējām, viņus 1947.gadā gan nošāva. Divus gadus dzīvojām mierīgi. 1949.gada martā, bēgot no izsūtīšanas, mūsu mājās ienāca divas meitenes, kuras tika meklētas. Slēpām un ārstējām arī sašautu partizānu. Es biju sapļāvusi kāju, tāpēc uz tās rēķina ārsts izrakstīja dažādas ziedes. Velēnas aptiekā pirku arī marles saites, kuras izmantoju ievainotā pārsiešanai. Gan šī cilvēka glābšana, gan citiem nacionālajiem partizāniem sniegtā palīdzība bija par iemeslu manis apcietināšanai un izsūtīšanai,” stāsta Ausma, noklusējot toreiz izjustās bailes un ieklausīšanos katrā troksnī. „Ko mēs šodien saprotam ar vārdu „čeka”? To salīdzina ar milzīgu monstru - ēku, bet būtībā tā jau bija tā pati vietējā vara. Kad 1940.gadā mūsu mājās notika pirmā kratīšana, starp cilvēkiem, kas to veica, bija pat tēva draugi - ārkārtīgi idejiski cilvēki,” viņa domīgi bilst. Ausma nevienu nenosoda, tomēr pārdzīvoto nav iespējams aizmirst.

Ausma apcietināta 1951.gada janvārī un aizvesta uz Jaunpiebalgu, kur viņai vairākas dienas nācies pavadīt aukstumā, jo aizrestotā gaiteņa durvis uz āru stāvējušas vaļā. Ja viens no pratinātājiem bijis mierīgāks, tad otrs neskopojies ar rupjiem vārdiem un draudējis, kas sagaida sievieti, ja netiks teikta patiesība. No pārsalšanas Ausma nespējusi parunāt, tāpēc grūsta pie karstās krāsns, līdz aizdegusies piedurkne. Sarīkota arī tā sauktā „očnaja stavka” ar to pašu izglābto partizānu. „Viņš apliecināja, kas esmu tā pati meitene, kas uz mežu nesusi putras bļodas. Bet es viņu sapratu, jo pratināšanā vīrietis bija tā apstrādāts, ka vairs neizskatījās pēc cilvēka. Viņu redzot, domāju, vai ir vērts, lai arī es izskatītos tāpat, lai tiktu sista un izvarota. Tēvs vienmēr teica, lai nekad nemelojam, lai sakām patiesību. Pratināšanā lepni atbildēju, ka tēvam bija 41 hektārs zemes, ka saimniecībā bija dienestmeita, ka vācu laikā pie mums dzīvoja arī karagūsteknis Ivans, ka palīdzējām mežabrāļiem, kā slēpām šo ievainoto. Tā es parakstīju sev spriedumu,” stāsta Ausma. No Jaunpiebalgas viņa pārvesta uz čeku. Nesen Ausmai bijusi iespēja aizbraukt ekskursijā uz „stūra” māju. „Tur viss ir izmainīts, uzlabots. Gides stāsta aplamības. Tur vairs nav saglabājušās “romantiskās” sienas, kur bija ieslodzīto ieskrāpētie vēstījumi. Kamerās saliktas gultas. Kas mums tur gultas deva! Bija šauras koka lāviņas, kur dienā kādu brīdi varēja pasēdēt, bet visiem vietas nepietika. Kā suņi gulējām uz grīdas. Uz pratināšanu izsauca naktīs,” Ausma atsauc atmiņā čekā pavadīto laiku. Čeka ieslodzītās lietu nosūtījusi uz Maskavu, bet Ausma nonākusi Centrālcietumā. Tad – Ļeņingradā, lai no turienes uzsāktu smago ceļu uz Ziemeļiem.

„Ļeņingradā, lai izturētu tālo ceļu, mani pat ārstēja, jo saaukstēšanās rezultāta klepoju asinis. Mums katram iedeva kukuli maizes un sauju tā saukto „vesjolije rebjata” – mazas sālītas zivtiņas. Tā bija pārtika trīs dienu ilgam braucienam, lai gan braucām piecas dienas. Es nevienu nebiju nošāvusi, bet man tika noteikts „osobo strogij režim”. Tas tiešām bija tāds, lai cilvēks zaudētu pēdējo nervu stīgu. No barakas karcerī varēja nokļūt pat tad, ja uz apģērba nebija skaidri saskatāms notiesātā numurs. Dzīvojām lielā barakā – 200 cilvēku vienkop. Puse sieviešu strādāja nakts maiņā, puse – pa dienu. Ziemā gaiss laukā šķita tik biezs, ka tajā varētu iekosties. Es tiku nodarbināta ķieģeļnīcā. Tā kā biju jauna meitene, nācās strādāt ārkārtīgā karstumā pie krāsnīm. Cimdu nebija. Karsto ķieģeļu saņemšanai iedeva tikai tā sauktās „ladoškas”. Bija grūti. Tikai Pēc Staļina nāves pamazām sāka atbrīvot cilvēkus, noņemot piespriesto sodāmības pantu,” stāsta Ausma. Vorkuta viņu savedusi kopā ar vīru Pēteri, kurš strādājis ogļraktuvju piektajā šahtā. Kopā pēc atgriešanās Latvijā abiem bijis lemts nodzīvot 47 gadus. „Izsūtījumā sarakstījāmies. Piedzima meita Māra. Man tika noņemta sodāmība un varēju atgriezties mājās. Uzzināju, ka tēvs ir atgriezies. Viņu nebiju redzējusi 12 gadus. Pēterim bija piespriesti 15 gadi izsūtījumā. Uz Latviju pirmās atbraucām abas ar meitiņu. Man šeit tika piedēvēts bandītu brūtes apzīmējums. Uzskatīja, ka darba nometnē ar kādu krievu esmu sadzīvojusi bērnu. Tas sirdī ļoti sāpēja. Tikai tad, kad divus gadus vēlāk Latvijā atgriezās Pēteris, domas mainījās, tomēr mums abiem visu mūžu bija jāstrādā vairāk un labāk par visiem,” saka Ausma.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

„Meža meita” no Lizuma

Kategorijas